Bībeles viedoklis

Pazemība — vājums vai spēks?

LEPNI un pašpārliecināti cilvēki pasaulē bieži tiek uzlūkoti par atdarināšanas cienīgu paraugu. Turpretī pazemīgus cilvēkus daudzi uzskata par vājiem, bailīgiem un iztapīgiem. Bet vai patiesa pazemība tiešām ir vājība, un vai lepnums tiešām ir spēka pazīme? Kas par to ir teikts Bībelē?

Vispirms jāatzīmē, ka dažkārt Bībelē par lepnumu ir runāts pozitīvā nozīmē. Piemēram, kristiešiem jābūt lepniem, ka Jehova ir viņu Dievs un ka viņš tos atzīst. (Psalms 47:5; Jeremijas 9:23; 2. Tesaloniķiešiem 1:3, 4.) Vecāki var lepoties ar saviem bērniem, ja tie rāda labu paraugu ar savu kristīgo uzvedību un drosmīgi aizstāv savu kristīgo pārliecību. (Salamana Pamācības 27:11.) Taču lepnumam ir arī otra, negatīva puse.

Kas īsti ir lepnums un pazemība?

Ja runa ir par lepnumu negatīvā nozīmē, var teikt, ka lepnums ir pārspīlēti augsts pašnovērtējums. Lepnam cilvēkam raksturīga augstprātība un pārākuma apziņa — varbūt sava izskata, rases, stāvokļa, spēju vai bagātības dēļ. (Jēkaba 4:13—16.) Bībelē tādi cilvēki ir nosaukti par ”uzpūtīgiem”. (2. Timotejam 3:4.) Citiem vārdiem, viņi ir nepamatoti augstās domās par sevi.

Turpretī pazemīgie cenšas vērtēt sevi godīgi un objektīvi, viņi apzinās savus trūkumus un savu necilo stāvokli Dieva priekšā. (1. Pētera 5:6.) Vēl vairāk: viņi ne tikai atzīst citu spējas un īpašības, kas ir pārākas par viņējām, bet arī priecājas par tām. (Filipiešiem 2:3.) Tāpēc viņus nenomoka rūgta skaudība un nepārņem greizsirdība. (Galatiešiem 5:26.) Gluži dabiski, šāda patiesa pazemība sekmē labas attiecības ar citiem un vairo mieru un emocionālo līdzsvaru.

Padomāsim par Jēzus piemēru. Pirms Jēzus nāca uz zemi, viņš bija varena garīga būtne debesīs, un uz zemes viņš bija pilnīgs, bezgrēcīgs cilvēks. (Jāņa 17:5; 1. Pētera 2:21, 22.) Viņa spējas, gudrība un zināšanas bija nesalīdzināmi pārākas nekā citiem. Tomēr Jēzus nekad nedižojās, viņš vienmēr palika pazemīgs. (Filipiešiem 2:6.) Reiz Jēzus pat mazgāja saviem mācekļiem kājas, un viņš no sirds interesējās par bērniem. (Lūkas 18:15, 16; Jāņa 13:4, 5.) Pasaucis klāt bērnu, Jēzus sacīja: ”Kas pats pazemojas kā šis bērns, tas ir lielākais debesu valstībā.” (Mateja 18:2—4.) Kā redzams, Jēzus — un tāpat arī viņa Tēvs — uzskata, ka patiešām liels ir tas, kurš ir pazemīgs, nevis lepns. (Jēkaba 4:10.)

Pazemības spēks

Jēzus bija pazemības paraugs, bet viņš nekādā gadījumā nebija ne iztapīgs, ne vājš un bailīgs.  Viņš drosmīgi runāja patiesību un it nemaz nebaidījās no cilvēkiem. (Mateja 23:1—33; Jāņa 8:13, 44—47; 19:10, 11.) Tāpēc Jēzus iemantoja cieņu pat savu pretinieku vidū. (Marka 12:13, 17; 15:5.) Tomēr Jēzus nekad neizturējās valdonīgi. Ar savu pazemību, laipnību un sirsnīgo mīlestību viņš iekaroja ļaužu sirdis tā, kā lepnie to nekad nespētu izdarīt. (Mateja 11:28—30; Jāņa 13:1; 2. Korintiešiem 5:14, 15.) Vēl šodien vairāki miljoni cilvēku uzticīgi pakļaujas Kristum aiz neviltotas mīlestības un dziļas cieņas pret viņu. (Atklāsmes 7:9, 10.)

Bībele mudina būt pazemīgiem, jo pazemīgi cilvēki labprāt uzklausa padomus un viņus ir viegli mācīt. (Lūkas 10:21; Kolosiešiem 3:10, 12.) Tāpat kā izglītotais Apolls, kas pirmajā gadsimtā mācīja citiem par Kristu, viņi ir gatavi labot savus uzskatus, ja saņem jaunu, precīzu informāciju. (Apustuļu darbi 18:24—26.) Viņi arī nebaidās uzdot jautājumus, turpretī lepni cilvēki bieži vien negrib neko jautāt, baidīdamies parādīt, ka viņi kaut ko nezina.

Labs piemērs ir kāds pirmā gadsimta etiopiešu galminieks, kuram nebija īsti skaidra kāda Svēto Rakstu vieta, ko viņš lasīja. ”Vai tu arī saproti, ko tu lasi?” viņam jautāja Kristus māceklis Filips. Etiopietis atbildēja: ”Kā gan to varētu, kad neviens mani nepamāca?” Tā bija ļoti pazemīga atbilde — īpaši, ja ņem vērā, ka etiopietis savā dzimtenē acīmredzot ieņēma augstu stāvokli. Savas pazemības dēļ viņš ieguva dziļu izpratni par Svētajiem Rakstiem. (Apustuļu darbi 8:26—38.)

Krass pretstats šim etiopietim bija jūdu rakstu mācītāji un farizeji, kas sevi uzskatīja par sava laika reliģisko eliti. (Mateja 23:5—7.) Viņi nevis pazemīgi klausījās, ko saka Jēzus un viņa sekotāji, bet izturējās pret tiem ar nicinājumu un meklēja ieganstus, lai tos apsūdzētu. Sava lepnuma dēļ viņi palika garīgā tumsā. (Jāņa 7:32, 47—49; Apustuļu darbi 5:29—33.)

Kādi mēs esam — kā mīksts vai kā ciets māls?

Bībelē Jehova ir salīdzināts ar podnieku un cilvēki — ar māliem. (Jesajas 64:8.) Pazemība palīdz cilvēkiem būt kā mīkstam mālam Dieva rokās, kā materiālam, no kura Dievs var izveidot tādu trauku, kāds viņam patīk. Turpretī augstprātīgie ir kā sakaltis, ciets māls, ko var vienīgi sadauzīt. Labi pazīstams šāda cieta māla piemērs ir lepnais senās Ēģiptes faraons, kurš meta izaicinājumu Jehovam un samaksāja par to ar savu dzīvību. (2. Mozus 5:2; 9:17; Psalms 136:15.) Faraona gals ir spilgts apstiprinājums sakāmvārdam: ”Kam jākļūst pazudinātam, tas papriekšu kļūst lepns, — un augstprātība nāk priekš bojā ejas.” (Salamana Pamācības 16:18.)

Viss iepriekš teiktais tomēr nenozīmē, ka Dieva kalpiem nekad nav jācīnās ar noslieci uz lepnību. Piemēram, Jēzus apustuļi atkārtoti strīdējās savā starpā par to, kurš no viņiem ir lielākais. (Lūkas 22:24—27.) Tomēr lepnums viņus nepārņēma savā varā — viņi ieklausījās, ko Jēzus viņiem teica, un galu galā mainīja savu attieksmi.

”Pazemības, — proti Dieva bijības alga ir — bagātība, gods un dzīvība,” rakstīja Salamans. (Salamana Pamācības 22:4.) Tātad pastāv ļoti svarīgi iemesli, kāpēc mums jācenšas attīstīt pazemību. Šī īpašība ne tikai liecina par iekšēju spēku un sekmē sirsnīgas attiecības ar citiem, bet arī palīdz iegūt Dieva labvēlību un gala iznākumā arī mūžīgu dzīvi. (2. Samuēla 22:28; Jēkaba 4:10.)

VAI JŪS ESAT DOMĀJIS?

▪ Vai lepnums vienmēr ir kaut kas slikts? (2. Tesaloniķiešiem 1:3, 4.)

▪ Kā pazemība palīdz mācīties? (Apustuļu darbi 8:26—38.)

▪ Vai Dieva kalpiem ir vajadzīgas pūles, lai attīstītu pazemību? (Lūkas 22:24—27.)

▪ Kāda nākotne gaida pazemīgos? (Salamana Pamācības 22:4.)

[Attēls 20., 21. lpp.]

Bērni labprāt nāca pie Jēzus, jo viņš bija pazemīgs