Audumu krāsošana senatnē un mūsdienās

NO MŪSU KORESPONDENTA LIELBRITĀNIJĀ

DROŠI vien katrs ir ievērojis, cik spēcīgi krāsas ietekmē mūsu emocijas. Nav brīnums, ka jau kopš sirmas senatnes cilvēki ir meklējuši paņēmienus, kā nokrāsot audumus dažādās krāsās, lai padarītu tos daudzveidīgākus un košākus.

Kad mēs pērkam apģērbu vai iegādājamies aizkarus vai kādus citus no auduma darinātus interjera priekšmetus, mēs negribam, lai tie ar laiku izbalētu. Vēlēdamies uzzināt, kā tiek panākta audumu krāsu noturība un kā ir attīstījušās tradicionālās krāsošanas metodes, mēs devāmies uz SDC * Krāsu muzeju Bredfordā, kas atrodas Anglijas ziemeļos. Muzejā mēs varējām aplūkot dažādas neparastas vielas, kas gadsimtiem ilgi ir izmantotas audumu un šķiedru krāsošanai.

Senās krāsvielas

Līdz pat 19. gadsimta otrajai pusei vielas, ar kurām krāsoja audumus, tika iegūtas vienīgi no dabiskām izejvielām, galvenokārt no augiem, kukaiņiem un gliemežiem. Piemēram, tāds augs kā krāsu mēle deva zilo krāsu (1), no iedzeltenās rezēdas ieguva dzelteno krāsu (2), bet no rubijas — sarkano. Zilimelnas krāsas izejviela bija zilais koks jeb kampešs, savukārt violeto krāsu ieguva no vairākām ķērpju sugām. No purpurgliemežiem ieguva purpuru — ārkārtīgi dārgu krāsvielu, ko mēdza dēvēt arī par Tiras jeb karalisko purpuru (3). Ar to krāsoja tērpus, ko valkāja Romas imperatori.

Taču jau ilgi pirms Romas imperatoru laikiem bagātie un dižciltīgie ļaudis nēsāja ar dabiskām krāsvielām krāsotas drānas. (Esteres 8:15.) Piemēram, no Kermes ģints bruņutu mātītēm ieguva sarkanu krāsu (4). Acīmredzot tieši šīs bruņutis bija izejviela tai koši sarkanajai krāsai, ar kuru tika krāsots sarkanais audums (karmezīns) seno izraēliešu saiešanas teltij un augstā priestera tērpam. (2. Mozus 28:5; 36:8.)

Krāsošanas process

Kā var pārliecināties, iepazīstoties ar Krāsu muzeja ekspozīciju, parasti krāsošanas process ir krietni sarežģītāks nekā tikai dzijas vai auduma iemērkšana krāsas šķīdumā. Daudzos gadījumos ir jāizmanto kodinātājs — palīgviela, kas saistās gan ar šķiedru, gan ar krāsvielas molekulām. Ar kodinātāja palīdzību krāsa piesaistās pie šķiedras un zaudē šķīdību ūdenī. Par kodinātājiem izmanto visdažādākos ķīmiskos savienojumus, starp kuriem ir arī bīstamas vielas, ar kurām jāapietas ļoti uzmanīgi.

Dažkārt krāsošanas gaitā rodas nepatīkams smārds. To var teikt, piemēram, par garo un sarežģīto procesu, kas kādreiz tika izmantots, lai nokrāsotu audumu ar krāsvielu, ko dēvēja par turku sarkano. Ar to krāsoja kokvilnu, iegūstot spilgti sarkanu toni, kas nepluka ne saules gaismā, ne mazgājot vai balinot. Bija laiks, kad šim krāsošanas  procesam bija veseli 38 posmi un tas aizņēma četrus mēnešus. Daži no pašiem skaistākajiem audumu paraugiem, kas izstādīti muzejā, ir krāsoti ar turku sarkano (5).

Parādās sintētiskās krāsas

Par pirmās sintētiskās krāsas izgatavotāju tiek uzskatīts britu ķīmiķis Viljams Pērkins, kas 1856. gadā sintezēja violeti sārtu krāsvielu moveīnu — pirmo krāsvielu, kas nebija izgatavota no augu vai dzīvnieku valsts izejvielām. Viena no muzeja ekspozīcijas daļām iepazīstina ar šo Viljama Pērkina atklājumu. Līdz 19. gadsimta beigām jau bija izstrādātas daudzas citas spilgtas sintētiskas krāsvielas, un mūsdienās tiek ražots vairāk nekā 8000 sintētisko krāsu (6). Vienīgās dabiskās izejvielas, kas joprojām regulāri tiek izmantotas krāsu ieguvei, ir kampešs, no kura iegūst krāsvielu hematoksilīnu, un bruņutis košeniles, no kurām iegūst karmīnu.

Krāsu muzeja krāsu un tekstiliju galerijā uzmanība pievērsta tiem procesiem, kurus mūsdienās izmanto, lai krāsotu mākslīgo zīdu un citus mākslīgus un sintētiskus materiālus. Patlaban populārākais mākslīgā zīda paveids ir viskozes šķiedra, kuras komerciāla ražošana sākās 1905. gadā. Tā kā viskoze ķīmiskās uzbūves ziņā līdzinās kokvilnai, tās krāsošanai derēja lielākā daļa tolaik pieejamo krāsvielu. Taču vēlāk, kad parādījās jaunas mākslīgas un sintētiskas tekstilšķiedras, kā acetātzīds, poliestera šķiedras, neilons un akrilšķiedras (poliakrilnitrilšķiedras), bija jāizstrādā jauna tipa krāsas.

Kā panākt krāsu noturību

Kad mēs pērkam apģērbu vai audumu, mums ir svarīgi, lai tā krāsas būtu noturīgas. Tomēr saules gaismas un atkārtotas mazgāšanas dēļ krāsas nereti noplūk. Audums var izbalēt arī sviedru iedarbībā, un tas var mainīt krāsu, ja to mazgā kopā ar citas krāsas drēbēm. Krāsas noturība mazgāšanas procesā ir atkarīga no tā, cik cieši krāsviela ir piesaistījusies pie auduma šķiedras. Kad audumu atkal un atkal mazgā, uz to iedarbojas mazgājamie līdzekļi, kas paredzēti tam, lai atbrīvotu audumu no traipiem, taču vienlaikus tie atdala no šķiedrām krāsvielu molekulas, tāpēc audums zaudē košumu. Krāsu ražotāji veic īpašus testus, lai pārbaudītu, vai viņu izstrādātās krāsvielas ir pietiekami noturīgas pret gaismas, mazgājamo līdzekļu, sviedru un citu faktoru iedarbību.

Ekskursija pa muzeju mums lika mazliet vairāk padomāt par to, no kāda materiāla ir darinātas drēbes, ko mēs valkājam. Bet lielāks ieguvums bija iespēja gūt ieskatu tajos interesantajos procesos un atjautīgajos paņēmienos, ko cilvēki dažādos laikos ir izmantojuši, lai nokrāsotu audumus skaistās krāsās un neļautu tiem izbalēt, pat bieži mazgājot.

[Zemsvītras piezīme]

[Norāde par attēla autortiesībām 24. lpp.]

1.—4. attēls: Courtesy of the Colour Museum, Bradford (www.colour-experience.org)

[Norādes par attēlu autortiesībām 25. lpp.]

5. attēls: Courtesy of the Colour Museum, Bradford (www.colour-experience.org); 6. attēls: Clariant International Ltd., Switzerland