Kurp iet šī pasaule?

BĪBELĒ jau sen bija pravietota pašreizējā morāles krīze, kas tur aprakstīta šādi: ”Pēdējās dienās iestāsies grūti laiki, jo cilvēki būs patmīlīgi, mantas kārīgi, ..nepaklausīgi vecākiem, nepateicīgi, neganti, cietsirdīgi, ..nesavaldāmi, labā nīdēji, nodevēji, pārsteidzīgi, uzpūtīgi, mīlēdami vairāk baudas nekā Dievu, izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami.” (2. Timotejam 3:1—5, LB-65r.)

Daudzi piekritīs, ka šis raksturojums precīzi atbilst tai situācijai, kas patlaban ir vērojama pasaulē, kaut arī tas ir uzrakstīts jau gandrīz pirms diviem gadu tūkstošiem. Pravietojums sākas ar vārdiem: ”Pēdējās dienās.” Ko īsti nozīmē frāze ”pēdējās dienas”?

Kam tās ir pēdējās dienas?

Par pēdējām dienām mēdz runāt, norādot uz norieta periodu vai beigu posmu. Piemēram, nesen izdotas grāmatas The Last Days of Innocence — America at War, 1917—1918 (Nevainības pēdējās dienas — Amerika karā, 1917—1918) ievadā paskaidrots, ka ar ”pēdējām dienām” šajā grāmatā domāts konkrēts laikposms, kurā krasi ir iezīmējies morāles pagrimums.

Runājot par situāciju ASV, minētās grāmatas ievadā sacīts: ”1914. gadā pārmaiņas valstī notika daudz straujāk nekā jebkad agrāk.” 1914. gads bija robežzīme arī visas pasaules vēsturē, jo šajā gadā sākās pasaules karš — tāda mēroga militārs konflikts, kāds līdz tam nekad vēl nebija pieredzēts. Grāmatā uzsvērts: ”Tas bija totāls karš, kurā sadūrās nevis tikai armijas, bet veselas nācijas.” Kā mēs redzēsim, šis karš izcēlās tieši tad, kad sākās laikposms, kas Bībelē nosaukts par pēdējām dienām.

Bībele māca, ka šādu īpašu laikposmu — pēdējās dienas — šī pasaule piedzīvos tieši pirms  tam, kad tai pienāks gals. Bībelē pat ir runāts par kādu citu pasauli, kas savulaik jau ir pieredzējusi bojāeju. Par to Bībelē ir rakstīts: ”Toreizējā pasaule gāja bojā ūdens plūdos.” Par kādu laiku ir runa šajā Bībeles pantā, un kas tā bija par pasauli, kurai toreiz pienāca gals? Tā bija ”bezdievīgā pasaule” jeb bezdievīgā sabiedrība, kas pastāvēja tolaik, kad dzīvoja Noa. Tāpat kā gāja bojā Noas laika pasaule, arī tagadējā pasaule piedzīvos iznīcību. Taču Noa un viņa ģimene toreiz palika dzīvi, un arī tagad tie, kas kalpo Dievam, neies bojā kopā ar šo pasauli. (2. Pētera 2:5; 3:6; 1. Mozus 7:21—24; 1. Jāņa 2:17.)

Ko Jēzus teica par galu

Arī Jēzus Kristus pieminēja ”Noas dienas”, kad ”plūdi nāca un aizrāva visus”. Apstākļus, kas pastāvēja pirms plūdiem — tieši pirms tam, kad pienāca gals Noas laika pasaulei —, Jēzus salīdzināja ar to situāciju, kas valdīs laikā, ko viņš nosauca par ”pastaru laiku”. (Mateja 24:3, 37—39.) Citos Bībeles tulkojumos šajā pantā lietotas tādas frāzes kā ”pasaules gals” un ”pasaules pastarais laiks”. (Jaunā Derība V. Strelēvica tulkojumā; Bībeles 1882. gada izdevums.)

Jēzus pravietoja, kāda būs dzīve uz zemes tieši pirms šīs pasaules gala. Runādams par kariem, viņš teica: ”Tauta celsies pret tautu, valsts pret valsti.” Vēsturnieki ir ievērojuši, ka 1914. gadā tiešām sākās tāda notikumu attīstība. Kā jau iepriekš minēts, viņi atzīst, ka karš, kas togad sākās, bija ”totāls karš, kurā sadūrās nevis tikai armijas, bet veselas nācijas”.

Savā pravietojumā Jēzus arī sacīja: ”Būs bada laiki un zemes trīce dažās vietās. Bet tas viss būs tikai lielo bēdu iesākums.” Pieminējis vēl vairākas pazīmes, Jēzus norādīja arī, ka ”netaisnība ies vairumā”. (Mateja 24:7—14.) Mēs tagad neapšaubāmi redzam to notiekam. Mūsdienu krasais morāles pagrimums nozīmē, ka piepildās Bībeles pravietojums.

Kā mums būtu jādzīvo šajā morālās krīzes laikmetā? Pievērsīsim uzmanību, ko par morāles pagrimumu rakstīja apustulis Pāvils, vērsdamies pie kristiešiem, kas dzīvoja Romā. Pieminējis, ka ļaudis nododas ”kauna pilnām kaislībām”, viņš sacīja: ”Sievietes apmainījušas dabisko dzimumu kopdzīvi ar pretdabisko. Tāpat arī vīrieši, atmezdami dabisko kopdzīvi ar sievieti, cits pret citu iekaisuši savā iekārē, piekopdami netiklību, vīrietis ar vīrieti.” (Romiešiem 1:26, 27.)

Kā atzīmēts kādā vēstures grāmatā, tolaik, mūsu ēras pirmajā gadsimtā, kad tikumības normas sabiedrībā neapturami slīdēja uz leju, ”mazās kristiešu kopienas ar savu dievbijību un tikumību baudkārajai pagānu pasaulei bija kā dadzis acī”. Domājot par to, mums būtu jāapstājas un jāpajautā sev: ”Ko var teikt par mani un tiem cilvēkiem, ar kuriem es labprāt pavadu kopā laiku? Vai ir pamanāms, ka mēs ar savām augstajām normām atšķiramies no tiem, kas dzīvo amorāli?” (1. Pētera 4:3, 4.)

Cīņa, kas mums jāizcīna

Bībele māca, ka, lai cik zemu būtu noslīdējušas morāles normas apkārtējā sabiedrībā, mums jābūt ”nevainojamiem un šķīstiem, nepeļamiem Dieva bērniem sabojātas un samaitātas paaudzes vidū”. Lai mēs tādi varētu būt, mums ir nepieciešams ”turēt dzīvības vārdu”. (Filipiešiem 2:15, 16.) Šis Bībeles padoms ļauj saprast, kā kristieši var palikt neaptraipīti morāla pagrimuma laikmetā — viņiem cieši ir jāturas pie mācībām, kas atrodamas Bībelē, Dieva vārdos,  un skaidri jāapzinās, ka vislabāk ir dzīvot saskaņā ar Bībelē dotajām morāles normām.

”Šās pasaules Dievs” Sātans cenšas panākt, lai cilvēki nostātos viņa pusē. (2. Korintiešiem 4:4.) Bībelē sacīts, ka viņš ”izliekas par gaismas eņģeli”. To pašu dara arī viņa ”kalpi” — tie, kas kalpo Sātanam ar to, ka rīkojas līdzīgi viņam. (2. Korintiešiem 11:14, 15.) Viņi sola citiem brīvību un prieku, bet, kā teikts Bībelē, īstenībā ”paši ir iznīcības vergi”. (2. Pētera 2:19, JDV.)

Neļausim sevi maldināt. Tie, kas ignorē Dieva morāles normas, galu galā pieredz bēdīgas sekas. Kādā Bībeles psalmā var lasīt: ”Tālu no ļaundariem glābšana, jo [Dieva] likums tiem nerūp.” (Psalms 119:155, VDP; Salamana Pamācības 5:22, 23.) Vai mēs esam par to pārliecināti? Ja esam, tad sargāsim savu prātu un sirdi no visa, kas propagandē izlaidību un visatļautību.

Tomēr daudzi nesaprātīgi spriež: ”Ja es nedaru neko nelikumīgu, ar to pilnīgi pietiek.” Bet tas nepavisam tā nav. Mūsu debesu Tēvs ar mīlestību māca mums morāles principus, pēc kuriem vadīties dzīvē, un viņš to dara nevis tādēļ, lai mūs ierobežotu un padarītu mūsu dzīvi garlaicīgu, bet gan tādēļ, lai mūs aizsargātu. Viņš ”māca [mums] to, kas [mums] par svētību”. Viņš grib, lai mums nebūtu jāpieredz nelaimes un lai dzīve mums sagādātu prieku un gandarījumu. Kā paskaidrots Bībelē, kalpošana Dievam ir tas, kas dod ”tagadējās un nākamās dzīves apsolījumu”. Šī ”nākamā dzīve” ir ”īstā dzīvība” — mūžīga dzīve Dieva apsolītajā jaunajā pasaulē. (Jesajas 48:17, 18; 1. Timotejam 4:8; 6:19.)

Ir vērts pārdomāt, cik krass ir pretstats starp svētībām, ko mēs saņemam, ja dzīvojam saskaņā ar Bībeles mācībām, un sāpēm un ciešanām, kas galu galā ir jāpieredz, ja mēs šīs mācības ignorējam. Paklausīt Dievam un tā iegūt viņa labvēlību — tas neapšaubāmi ir pats labākais dzīves ceļš. Dievs ir apsolījis: ”Kas man paklausa, paliks drošs un neapdraudēts, viņam visa kā būs diezgan, un viņš nebīsies nekādas nelaimes.” (Salamana Pamācības 1:33.)

Morāli tīra sabiedrība

Bībelē sacīts, ka tad, kad šai pasaulei būs pienācis gals, ”bezdievīgā vairs nebūs”. Tajā arī teikts: ”Taisnīgie apdzīvos zemi un arī tiklie un dievbijīgie paliks tajā.” (Psalms 37:10, 11; Salamana Pamācības 2:20—22.) Tātad zeme tiks attīrīta no jebkādas netikumības, un uz tās vairs nepaliks neviena, kas atsakās dzīvot saskaņā ar to, ko mums māca Radītājs. Pēc tam dievbijīgie cilvēki pakāpeniski pārveidos visu zemi par paradīzi, kas līdzināsies tam brīnišķīgajam paradīzes dārzam, ko Dievs savulaik deva par mājvietu pirmajiem diviem cilvēkiem. (1. Mozus 2:7—9.)

Cik brīnišķīgi būs dzīvot uz šādas attīrītas un krāšņas zemes! Šāda iespēja tiks dota arī neskaitāmiem cilvēkiem, kas tiks celti augšā no nāves. Mēs visi varam smelties prieku un cerību no Bībelē lasāmajiem Dieva solījumiem: ”Taisnie iemantos zemi un dzīvos tur mūžīgi.” ”[Dievs] nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija, ir pagājis.” (Psalms 37:29; Atklāsmes 21:3, 4.)

[Izceltais teksts 9. lpp.]

Kad gāja bojā senā pasaule, dievbijīgie cilvēki palika dzīvi

[Attēls 10. lpp.]

Kad būs gājusi bojā pašreizējā pasaule, zeme kļūs par paradīzi