No Ēģiptes uz tālām svešu zemju pilsētām

NO MŪSU KORESPONDENTA ITĀLIJĀ

”TIE ir ”izceļojuši” no savas zemes un kļuvuši par taustāmiem tās lielās civilizācijas simboliem, kura tos radījusi,” teikts itāļu žurnālā Archeo. Vairākums no šiem neparastajiem ”ceļotājiem” jau krietni sen ir atstājuši savu dzimto Ēģipti un nonākuši tādās pasaules pilsētās kā Stambula, Londona, Parīze, Roma un Ņujorka. Romas viesi, iespējams, ir pamanījuši tos rotājam daudzus no slavenākajiem pilsētas laukumiem. Bet kas tad īsti ir šie ”ceļotāji”? Tie ir seno ēģiptiešu darinātie obeliski.

Obelisks ir četrskaldņu akmens stabs, kas uz augšu sašaurinās un noslēdzas ar piramidālu smaili. Vecākajam no ēģiptiešu obeliskiem, kas saglabājušies līdz mūsdienām, ir ap četriem tūkstošiem gadu, un pat visjaunākais ir apmēram divtūkstoš gadu vecs.

Senie ēģiptieši savus obeliskus parasti izgatavoja no monolīta akmens bluķa, visbiežāk no sarkanā granīta, un uzstādīja kapeņu un tempļu priekšā. Daži obeliski ir milzīgi, piemēram, lielākais no tiem, kas vēl šodien slienas pret debesīm, ir 32 metrus augsts. Šis gigants, kas novietots vienā no Romas laukumiem, sver kādas 455 tonnas. Lielāko daļu obelisku klāj hieroglifi.

Ēģiptieši darināja obeliskus par godu savam saules dievam Ra. Viņi uzslēja šos stabus, lai pateiktos Ra par aizsardzību un Ēģiptes valdnieku uzvarām un izlūgtos viņa labvēlību. Daži pētnieki uzskata, ka obelisku forma ir atvasināta no piramīdas apveida. Tie attēlo saules starus, kas no augšas apspīd un sasilda zemi.

Obeliskus cēla arī tādēļ, lai godinātu faraonus. Uzrakstos, kas lasāmi uz šo akmens stabu skaldnēm, slavināti dažādi Ēģiptes valdnieki: kāds no tiem, piemēram, nosaukts par ”Ra mīluli”, cits savukārt pasludināts par ”skaistu.. kā Atums”, proti, kā ēģiptiešu rietošās saules dievs. Uzrakstā uz kāda obeliska par faraona prasmi karamākslā sacīts: ”Viņš ir varens kā [kara dievs] Montu, vērsis, kas samīda svešas zemes un nokauj dumpiniekus.”

Pirmie obeliski tika uzslieti Ēģiptes pilsētā Iunu (Bībelē minētajā Onas pilsētā). Tās nosaukums, domājams, nozīmē ”Staba pilsēta”, un šī nosaukuma izcelsme varētu būt saistīta tieši ar obeliskiem. Grieķi Iunu dēvēja par Hēliopoli jeb ”Saules pilsētu”, jo tas bija ēģiptiešu galvenais saules kulta centrs. Grieķu nosaukumam Hēliopole atbilst senebreju vārds Bet-Šemeša, kas nozīmē ”Saules nams”.

Bībelē, pravieša Jeremijas grāmatā, ir sacīts, ka tiks satriekti ”Ēģiptes saules dieva nama [Bet-Šemešas, NW] pieminekļu stabi”. Iespējams, šajā vietā ir runa par Hēliopoles obeliskiem. Dievs nosodīja elkdievību, ar ko obeliski bija saistīti. (Jeremijas 43:10—13.)

Kā tapa obelisks

Ēģiptē, netālu no Asuānas, granīta lauztuvēs pamests guļ milzu akmens bluķis, kas būtu bijis pats lielākais no visiem šodien zināmajiem obeliskiem, ja vien tas būtu ticis pabeigts. Nepabeigtais obelisks palīdz uzzināt, kā ēģiptieši darināja šos akmens stabus. Vispirms viņi granīta slānī sameklēja piemērotu vietu monolīta bluķa ieguvei un nolīdzināja izvēlētā laukuma virsmu, un tad strādnieki izkala akmenī tranšejas, kas iezīmēja iecerētā obeliska kontūras. Pēc tam viņi izcirta ejas zem topošā obeliska, iedzina tajās baļķus un atdalīja bluķi no pamatnes. Asuānas lauztuvēs pamestais monolīts, kura svars sasniedz kādas 1170 tonnas, ir pats smagākais no visiem seno ēģiptiešu izcirstajiem akmens bluķiem. To bija paredzēts aizvilkt līdz Nīlai un tālāk vest pa upi liellaivā.

Tomēr darbs pie Asuānas obeliska tika pārtraukts, kad strādnieki atklāja, ka bluķis ir neglābjami saplaisājis. Ja šis obelisks, kura apkārtmērs platākajā galā ir 4 reiz 4 metri, būtu pabeigts un uzstādīts, tas būtu slējies 42 metru augstumā. Joprojām nav skaidri zināms, kā obeliski tika uzcelti stāvus.

 No Ēģiptes uz Romu

30. gadā pirms mūsu ēras Ēģipte kļuva par Romas provinci. Romas imperatori vēlējās izrotāt savu galvaspilsētu ar iespaidīgiem pieminekļiem, tāpēc vairāk nekā 50 obeliski tika pārvesti uz Romu. Lai to varētu izdarīt, bija jābūvē lieli kuģi, kas bija paredzēti tieši šim nolūkam — obelisku transportam. Arī savā jaunajā mājvietā Romā obeliski saglabāja ciešu saikni ar saules kultu.

Kad Romas impērija krita, Romu izpostīja iekarotāji. Lielākā daļa obelisku tika nogāzti un pamesti aizmirstībai. Tomēr vēlāk par tiem ieinteresējās vairāki pāvesti, pēc kuru ierosmes senās pilsētas drupās atrastie obeliski tika uzstādīti no jauna. Romas katoļu baznīca ir atzinusi, ka obeliski ir bijuši veltīti saules dievam un savulaik tie ir ”piešķīruši tukšu krāšņumu nešķīstajiem pagānu tempļiem”.

Kad pāvesta Siksta V laikā (1585. g. — 1590. g.) no jauna tika uzslieti pirmie obeliski, notika ļauno garu izdzīšanas ceremonijas un seno pieminekļu iesvētīšana, kā arī tika slacināts ”svētais” ūdens un kvēpināts vīraks. Kāds bīskaps Vatikāna obeliska priekšā skaitīja vārdus: ”Es izdzenu no tevis ļauno garu.., lai tu nestu svēto krustu un paliktu tīrs no visas pagāniskās nešķīstības un visiem ļaunajiem garīgajiem uzbrukumiem.”

Mūsdienās tūristi, kas apmeklē Romu, aplūkojot senos obeliskus pilsētas laukumos, var pārdomāt, cik izcila meistarība bija vajadzīga, lai tos izkaltu, pārvestu un uzstādītu. Interesantas pārdomas var rosināt arī paradoksālais fakts, ka stabi, kas cieši saistīti ar saules kultu, ir izmantoti, lai izdaiļotu pāvestu pilsētu.

[Attēls 15. lpp.]

Luksora, Ēģipte

[Attēls 15. lpp.]

Roma

[Attēls 15. lpp.]

Ņujorka

[Attēls 15. lpp.]

Parīze