”Redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs”

Pastāstījusi Rākela Koivisto

1950. gadā manis izstrādātais mets piemineklim par godu Otrajā pasaules karā kritušajiem ieguva pirmo vietu nacionālā konkursā. Pēc gada, kad darbs pie šīs masīvās granīta skulptūras bija pabeigts, Tūsulā notika svinīga atklāšanas ceremonija, taču es izlēmu tajā nepiedalīties. Manam lēmumam bija nopietni iemesli, par kuriem es vēlos pastāstīt.

ES PIEDZIMU 1917. gadā kādā lauku ciematā Somijas dienvidos. Saviem vecākiem es biju astotais un pats jaunākais bērns. Kaut gan mūsu ģimene bija trūcīga, man ar bērnību saistās gaišas atmiņas un drošības sajūta. Mani vecāki bija krietni, dievbijīgi cilvēki, un viņi mums mācīja, cik svarīgi ir tuvoties Dievam. Mans tēvs bija iegādājies Bībeli, un šī grāmata mūsu mājās tika turēta augstā godā.

Bērnībā man patika griezt no koka nelielas figūriņas. Radinieki uzskatīja, ka man uz to ir ķēriens, un mudināja mani mācīties kādā mākslas skolā. Galu galā es iestājos Helsinku Centrālajā mākslas un dizaina skolā. Mani, lauku meiteni, fascinēja gaisotne, kas valdīja šajā elitārajā mācību iestādē, kura tika uzskatīta par Somijas mākslas dzīves centru, un drīz vien mākslinieku vide mani pilnībā ierāva sevī. Kad es 1947. gadā absolvēju šo skolu, es domāju, ka spēšu atstāt šajā pasaulē kaut ko paliekošu.

Negaidīts pavērsiens

Tomēr pienāca brīdis, kad mani mērķi krasi mainījās. Kādu dienu pie manis atnāca mana māsa Aune un ar sajūsmu paziņoja, ka ir atradusi patiesību. Viņa bija izlasījusi Jehovas liecinieku izdoto grāmatu ”Jānotiek tā, ka Dievs ir patiess”. Tomēr tobrīd māsas apgalvojums mani atstāja vienaldzīgu. Pēc neilga laika es ievēroju, ka šī pati grāmata ir arī kādai no manām bijušajām studiju biedrenēm. Kad es sāku par to zoboties, viņa mani apsauca: ”Beidz ņirgāties! Tā ir grāmata, kas tev palīdzēs saprast Bībeli.” Arī es dabūju šo grāmatu un izlasīju to gandrīz vienā rāvienā. Man vairs nemaz negribējās zoboties, jo es pārliecinājos, ka Jehovas liecinieki māca patiesību. Turklāt es sapratu, ka Dievs Jehova man piedāvā kaut ko tādu, ko māksla man nevar sniegt, — mūžīgu dzīvi.

Pirmajās tikšanās reizēs ar Jehovas lieciniekiem viņi neaicināja mani uz savām sapulcēm, tāpēc man radās iespaids, ka tās ir paredzētas vienīgi pašiem Jehovas lieciniekiem. Tad es nolēmu, ka pati pavaicāšu, vai arī es drīkstu atnākt uz kādu sapulci. Sapratusi, ka sapulces var apmeklēt ikviens, kas to vēlas, es biju patīkami pārsteigta. Draudzes sapulces stiprināja manu ticību, un pēc  kāda laika es izlēmu veltīt savu dzīvi Jehovam. 1950. gada 19. novembrī es kristījos, apliecinot šo lēmumu citu priekšā, un tajā pašā dienā kristījās arī viena no manām māsām. Mums par prieku, laika gaitā arī pārējās četras māsas un mūsu mīļie vecāki kļuva par Jehovas lieciniekiem.

Pēc kādiem mērķiem tiekties?

Tajā laikā, kad Jehovas liecinieki man mācīja Bībeli, es guvu panākumus arī savā mākslinieces karjerā. Pēc skolas beigšanas es strādāju par kāda tēlniecības pasniedzēja asistenti. Vēlāk, kā jau es sākumā minēju, mans pieminekļa mets uzvarēja nacionālā konkursā. Es tam biju devusi nosaukumu, kas atspoguļoja manu jauno skatījumu uz karu, — ”Ceļš uz neatgriešanos”. (Jesajas 2:4; Mateja 26:52.) Kad darbs pie šī Otrajā pasaules karā kritušajiem veltītā pieminekļa, kas slējās vairāk nekā piecu metru augstumā, bija pabeigts, tika rīkota svinīga atklāšana. Taču es tajā nepiedalījos, jo patriotiskā ceremonija bija pretrunā ar maniem uz Bībeli balstītajiem uzskatiem.

Kā māksliniece es ieguvu arvien lielāku atzinību, un es saņēmu daudzsološus darba piedāvājumus. Man bija jāapdomā, kas manā dzīvē ir galvenais. Kaut gan es mīlēju savu darbu, vēlēšanās palīdzēt cilvēkiem iegūt zināšanas par Dievu bija vēl stiprāka. Tāpēc 1953. gadā es pieņēmu lēmumu kalpot par pionieri, kā Jehovas liecinieki sauc pilnas slodzes sludinātājus.

Reizēm man kāds sacīja, ka es esmu palaidusi vējā savu talantu. Tomēr es sapratu, ka nekas, ko es varētu sasniegt tēlnieces darbā, nebūtu mūžīgs. Pat granītā kalti pieminekļi ar laiku sadrūp. Turpretī pionieres kalpošana man pavēra iespēju lielāko daļu sava laika veltīt tam, lai palīdzētu cilvēkiem nostāties uz ceļa, kas ved uz mūžīgu dzīvi. (Jāņa 17:3.) Taču pilnībā es neatteicos arī no tēlniecības. Laiku pa laikam es veidoju neliela apjoma skulpturālus darbus gan savam priekam, gan pārdošanai.

Pārceļos uz laukiem

Četrus gadus es biju pioniere Helsinkos, un tad 1957. gadā Somijas Jehovas liecinieku filiāle man piedāvāja turpināt kalpošanu Jalasjervi pagastā Pohjanmā novada dienvidos. Bija paredzēts, ka tur es pionieru kalpošanā varēšu sadarboties ar Anju Keto, kas bija 17 gadus jaunāka par mani. Kaut gan es Anju nepazinu, es ar prieku pieņēmu jauno uzdevumu un pārcēlos pie viņas. Tuvākajā apvidū mēs bijām vienīgās Jehovas liecinieces, tāpēc mēs gandrīz vienmēr sludinājām kopā. Drīz vien mēs kļuvām par nešķiramām draudzenēm.

Bija pagājuši 20 gadi, kopš es biju atstājusi lauku mājas un devusies uz galvaspilsētu, kur es biju iekļāvusies mākslinieku aprindās. Jalasjervi man no jauna bija jāpielāgojas lauku apstākļiem. Īpaši skarbas bija ziemas, kad dažkārt mums nācās brist pa sniegu, kas sniedzās līdz pat gurniem. Mēs dzīvojām mazā koka mājiņā, kurā nebija tikpat kā nekādu ērtību. Ūdeni mēs smēlām no tuvīnā avota, un reizēm gadījās, ka pa nakti ūdens mūsu mājā sasala. Tomēr mums bija viss dzīvē nepieciešamais. (1. Timotejam 6:8.) Tās bija laimīgas, rosības pilnas dienas.

Aizņemtas gandarījuma pilnā darbā

Sākumā mūsu pūles tomēr nenesa visai daudz augļu, jo vietējiem iedzīvotājiem bija aizspriedumi pret Jehovas lieciniekiem. Lai palīdzētu cilvēkiem gūt objektīvu priekšstatu par Jehovas liecinieku darbību, mēs aicinājām viņus noskatīties tādas Jehovas liecinieku uzņemtas filmas kā Jaunās pasaules sabiedrība darbībā un Laimīgā jaunās pasaules sabiedrība. Šīs filmas vietējiem iedzīvotājiem palīdzēja saskatīt, kā visā pasaulē Jehovas liecinieku darbība nāk par labu sabiedrības interesēm, un tas viņiem ļāva labāk iepazīt gan mūs, gan arī organizāciju, ko mēs pārstāvējām. Katru reizi, kad tika rādītas filmas, sapulcējās daudz skatītāju.

Reiz mūsu ceļojošais pārraugs Ēro Mūrainens noorganizēja filmas Jaunās pasaules sabiedrība darbībā demonstrēšanu kādā vietējā zālē. Telpa bija tik pilna, ka es tik tikko spēju atrast sev vietu pašā attālākajā zāles stūrī. Ar muguru es balstījos pret sienu un stāvēju uz vienas kājas, jo otrai kājai vieta uz grīdas neatradās. Kad filma bija galā, daudzi nāca mums klāt un lūdza, lai mēs viņus apciemotu mājās.

Mēs arī izmantojām prāvu magnetofonu, lai lauku mājās atskaņotu uz Bībeli balstītas runas. Reiz mēs bijām vienojušās ar kādu ģimeni, ka septiņos vakarā atskaņosim pie viņiem vienu no šīm runām, turklāt mēs bijām uzaicinājušas to noklausīties visus ciemata iedzīvotājus. Agri no  rīta mēs ar velosipēdiem devāmies 25 kilometrus garā ceļā uz kādu kaimiņu ciematu, lai tur sludinātu. Mēs domājām, ka mums būs diezgan laika, lai līdz vakaram aizbrauktu uz norunāto vietu, kur bija paredzēts klausīties runu. Tomēr, kad beidzām sludināt un braucām ārā no ciemata, izrādījās, ka lietus ir pārvērtis ceļu dubļu jūrā.

Pēc kāda laika mūsu velosipēdi bija tā apķepuši ar dubļiem, ka riteņi pārstāja griezties. Nekas cits neatlika kā kāpt nost un atlikušo ceļu līdz mājām stiept savus riteņus pašām. Iznākumā saposties ceļā, lai dotos uz norunāto tikšanās vietu, mums izdevās tikai vēlu vakarā. Kamēr mēs ar visu smago magnetofonu tikām līdz galamērķim, pulkstenis jau bija desmit vakarā. Mēs bijām pilnīgi pārliecinātas, ka visi būs izklīduši pa mājām, bet, mums par lielu brīnumu, māja bija pilna ar cieminiekiem, kas pacietīgi gaidīja mūsu ierašanos. Pēc runas noklausīšanās izvērsās dzīvas diskusijas par Bībeli. Kad mēs agri no rīta beidzot tikām atpakaļ mājās, mēs bijām nogurušas līdz nāvei, tomēr ļoti priecīgas un gandarītas.

Tā kā attālumi starp ciemiem bija diezgan ievērojami, vietējie Jehovas liecinieki izlēma nākt mums talkā, un ar viņu palīdzību mēs tikām pie vecas, Krievijā ražotas automašīnas. Kopš tā laika sludināt kļuva daudz vieglāk. Vēlāk mūsu automašīna kļuva slavena, jo vietējās diecēzes bīskaps bija brīdinājis draudzes locekļus, lai viņi nelaiž savās mājās divas dāmas, kas braukā zilā automašīnā. Brīdinājums iedarbojās ļoti efektīvi, jo cilvēki vēlējās uzzināt, kas ir šīs divas bīstamās dāmas un kāpēc no viņām jāuzmanās. Ziņkārības dzīti, viņi bija gatavi ar mums aprunāties, un tā mums izdevās ar daudziem risināt saturīgas sarunas par Bībeli. Mēs pieredzējām, ka piepildās vārdi, ko senos laikos teica pravietis Jesaja: ”Nevienam ierocim, kas vērsts pret tevi, neizdosies tevi pieveikt.” (Jesajas 54:17.)

Pēc kāda laika mēs redzējām sava darba augļus. Mēs katru nedēļu sākām rīkot sapulces, uz kurām nāca cilvēki, kas bija ieinteresējušies par Bībeli. Ar laiku sapulču apmeklētāju skaits auga, un galu galā 1962. gadā Jalasjervi tika izveidota draudze, kas sastāvēja no 18 lieciniekiem, galvenokārt sievietēm. Vēl pēc diviem gadiem mūs ar Anju nosūtīja uz Ilistaro pagastu, kas arī atrodas Pohjanmā.

Iedvesmojoša vide

Mums ļoti patika Ilistaro lauku skaistums un miers, tomēr cilvēki mums šeit patika vairāk par visu. Kopumā var teikt, ka vietējie iedzīvotāji bija viesmīlīgi un draudzīgi. Tiesa, daudzi no viņiem bija dziļi reliģiozi un patriotiski noskaņoti, un reizēm gadījās, ka viņi mūs dusmīgi atraidīja, taču mēs satikām arī daudzus, kas dziļi cienīja Bībeli. Neskaitāmas reizes mēs pieredzējām, ka tajā brīdī, kad paņēmām rokās Bībeli, sievietes nolika pie malas savus mājas darbus, lai mūs uzklausītu, un vīrieši noņēma cepures, kas parasti tiem turējās pie galvas kā pielīmētas. Dažkārt, kad mēs bijām atnākušas uz kādām mājām vadīt Bībeles nodarbību, sapulcējās visa ģimene un pat kaimiņi.

Šie sirsnīgie, godīgie cilvēki, ko es sastapu kalpošanā, mani iedvesmoja radošam darbam. Kad man gadījās brīvi brīži, es ņēmu mālu un sāku veidot. Tā kā mani allaž bija piesaistījušas pievilcīgās un komiskās cilvēku īpašības, es gandrīz vienmēr veidoju cilvēku figūras. Visbiežāk savos  darbos es attēloju sievietes, kas rosās pa māju. Kādā žurnālā par manām māla figūriņām bija teikts: ”Tās izstaro zemes siltumu un mieru, komiskais tajās mijas ar rāmu līdzsvarotību. [..] Šīs figūras ir radījusi sirsnīga pieķeršanās cilvēkiem un bagāta stila izjūta.” Tomēr es nepieļāvu, ka māksla manā dzīvē ieņemtu pārāk lielu vietu. Pilnas slodzes kalpošana man vienmēr bija galvenais.

1973. gadā man piedāvāja paveikt kādu darbu, no kura es nespēju atteikties. Vantā atrodas Somijas Jehovas liecinieku filiāle, un šīs filiāles jaunā vestibila noformēšanai mani palūdza izveidot liela izmēra māla cilni, kura tēma būtu 96. psalma 11. līdz 13. pants. Es biju ārkārtīgi priecīga, ka varu izmantot savas spējas Jehovas cildināšanai.

Tā kā kopš tā laika, kad es kļuvu par pionieri, māksla manā dzīvē vairs bija tikai vaļasprieks, es biju ļoti pārsteigta, kad septiņdesmito gadu beigās man piešķīra mākslinieces pensiju. Es, protams, biju priecīga par šo finansiālo atbalstu, tomēr pie sevis nodomāju: ”Tātad tas arī būtu viss mans ieguvums, ja es savu dzīvi būtu veltījusi mākslai? Mazliet naudas, kas atvieglotu iztikšanu vecumdienās?” Cik gan tas bija maznozīmīgs atalgojums, ja to salīdzina ar mūžīgu dzīvi! (1. Timotejam 6:12.)

Atkal pilsētā

1974. gadā mūs ar Anju atkal gaidīja lielas pārmaiņas. Mēs saņēmām jaunu uzdevumu — sludināt Turku, kas ir liela Somijas pilsēta. Pilsēta bija attīstījusies, tajā bija sabūvētas jaunas daudzdzīvokļu ēkas, un iedzīvotāju skaits bija tiktāl pieaudzis, ka bija radusies vajadzība pēc lielāka Dieva Valstības sludinātāju skaita. Sākumā mēs nebijām īpaši priecīgas par dzīvi pilsētā. Sludināt pilsētniekiem, mūsuprāt, bija grūtāk nekā lauku ļaudīm, jo daudzi bija vienaldzīgi pret mūsu sludināto Bībeles vēsti. Tomēr ar laiku mēs pielāgojāmies sludināšanai pilsētā un atradām daudzus cilvēkus, kas atsaucīgi pieņēma Bībeles patiesību.

Gadu gaitā mēs ar Anju vairāk nekā 40 cilvēkiem esam palīdzējušas kļūt par kristītiem Jehovas kalpiem. Mums ir milzīgs prieks par šiem cilvēkiem, kurus var nosaukt par mūsu garīgajiem bērniem. (3. Jāņa 4.) Pēdējos gados mana veselība ir pasliktinājusies, toties es vēl lielākā mērā nekā agrāk izjūtu Jehovas atbalstu, kristiešu draudzes mīlestību un manas iepriecinātājas, mīļās Anjas, rūpes un gādību. (Kolosiešiem 4:11; Psalms 55:23.) Kad mēs ar Anju gandrīz pirms 50 gadiem iepazināmies, es nevarēju iedomāties, ka mūsu sadarbība pionieru kalpošanā ilgs visu mūžu.

Mēdz teikt, ka dzīve ir īsa, bet māksla — mūžīga. Tomēr tas nav bijis manas dzīves moto. Es piekrītu apustuļa Pāvila vārdiem no 2. vēstules korintiešiem, 4. nodaļas 18. panta: ”Redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.” Prieks, ko man ir devusi māksla, viena no ”redzamajām” lietām, vienmēr ir bijis pārejošs. To nekādā ziņā nevar salīdzināt ar prieku, ko man ir sniegusi kalpošana Jehovam, un māksla, protams, nevar sniegt mūžīgu dzīvi. Es nekad neesmu nožēlojusi, ka esmu veltījusi savu dzīvi ”neredzamajam”, kas, atšķirībā no mākslas, patiešām ir mūžīgs.

[Attēls 19. lpp.]

Strādāju pie sava granīta pieminekļa

[Attēls 21. lpp.]

1957. gadā kopā ar Anju (pa kreisi)

[Attēls 22. lpp.]

Mēs ar Anju (pa labi) tagad