Iepazīstieties — Austrumtimora

NO MŪSU KORESPONDENTA AUSTRĀLIJĀ

AUSTRUMTIMORA ir maza valstiņa, kas aizņem Timoras salas austrumu daļu. Interesanti, ka malajiešu vārds, no kura radies vārds ”Timora”, nozīmē vienkārši ”austrumi”. Nosaukums ”Austrumtimora” (kas tātad būtībā nozīmē ”austrumu austrumi”) ir ļoti piemērots šai valstij, kas atrodas Malajas arhipelāgā, Mazo Zunda salu grupas austrumu salas austrumu galā.

Austrumtimoras platība tikai nedaudz pārsniedz 14 800 kvadrātkilometrus (tā ir trīsreiz mazāka par Igauniju un vairāk nekā četrreiz mazāka par Latviju). Taču Timoras sala, kaut arī tā ir pavisam neliela, atrodas uz robežas starp Āziju un Austrāliju, tāpēc tās dabā ir saplūdušas abu šo pasaules daļu iezīmes. Blakus tropu džungļiem salā plešas sausi eikaliptu meži un savannas, un arī dzīvnieku valstī ir pārstāvētas kā Austrālijai, tā Āzijai raksturīgas sugas. Timorā ir sastopami gan Austrālijai tipiski somaiņi un putni, gan Āzijas mērkaķi, un sāļajos piekrastes ūdeņos mājo varenie tropu rāpuļi — estuāru krokodili. Bet kādi cilvēki dzīvo Austrumtimorā?

Koloniālās pagātnes atskaņas

Domājams, ap 1514. gadu tagadējā Austrumtimorā ieradās pirmie portugāļu jūrasbraucēji. Tolaik salas kalnu nogāzes klāja plaši santalkoku meži. Tā kā santala koksne bija ļoti dārga, tas vien jau bija pietiekams iemesls, lai portugāļi nodibinātu Timorā tirdzniecības apmetni. Par salu ieinteresējās arī katoļu baznīca, kas vēlējās sūtīt turp savus misionārus, lai pievērstu saliniekus katoļu ticībai. Šo divu motīvu vadīti, portugāļi 1556. gadā sāka kolonizēt Timoru.

Tomēr portugāļu koloniālās apmetnes Timorā bija tālas un nomaļas, un Portugāle tām neveltīja lielu ievērību. Kad 1656. gadā holandieši pārņēma savā kontrolē salas rietumu pusi, portugāļi atkāpās uz Timoras austrumu daļu. Vairāk nekā četrus gadsimtus Austrumtimora bija Portugāles kolonija, līdz 1975. gadā portugāļi atteicās no saviem koloniālajiem īpašumiem Timorā un atstāja salu.

Tajā pašā gadā Austrumtimorā sākās asiņainas cīņas, un tiek lēsts, ka turpmāko 24 gadu laikā bruņotajā konfliktā gāja bojā ap 200 tūkstošiem austrumtimoriešu — apmēram trešā daļa no visa iedzīvotāju skaita. Vardarbība ar jaunu spēku uzliesmoja 1999. gadā, kad Austrumtimorā tika izpostīti 85 procenti māju un liela daļa infrastruktūras. Tūkstošiem cilvēku bija spiesti bēgt kalnos. Lai apturētu vardarbību un stabilizētu situāciju, konfliktā galu galā iejaucās Apvienoto Nāciju Organizācija.

Kopš tā laika austrumtimorieši cītīgi strādā, lai atjaunotu izpostīto un atkal ievirzītu dzīvi normālās sliedēs. 2002. gada maijā oficiāli tika pasludināta Austrumtimoras Demokrātiskās Republikas neatkarība.

Kultūru krustceles

Gadsimtiem ilgie tirdzniecības kontakti ar citām zemēm, vairāki iedzīvotāju migrācijas viļņi, kas ieplūda Timorā no Āzijas un Indijas okeāna salām, un kolonizācija, kas atveda šurp ieceļotājus no Eiropas, ir radījuši Austrumtimorā raibu raibo kultūru un valodu jūkli. Darījumu un administratīvajā jomā vēl aizvien dominē portugāļu valoda, bet 80 procenti Austrumtimoras iedzīvotāju runā tetumu valodā, kas ir otra oficiālā valoda šajā daudzvalodu zemē. Tajā ir daudz aizguvumu no portugāļu valodas. Valstī ir liels skaits dažādu etnisku grupu, kuras runā vēl vismaz 22 citās valodās.

Austrumtimoras ciemos būtiska nozīme joprojām ir tradicionālajiem ”karaļiem”, kas vada ceremonijas, pārrauga zemes piešķiršanu  un kontrolē citas ar tradicionālo kārtību saistītas jomas. Savukārt civilā pārvalde ir ievēlēta ciema vecākā pārziņā.

Valsts reliģiskajā dzīvē vietējais animisms ir sajaucies ar eiropiešu ieviesto katolicismu. Senču kults, buršana un spiritisms ir cieši savijušies ar ļaužu ikdienas dzīvi. Daudzi cilvēki, kas regulāri iet baznīcā, pastāvīgi griežas arī pie vietējā matan do’ok (burvja), lai tas viņiem izzīlētu nākotni, izārstētu kādu kaiti vai atvairītu ļaunos garus.

Sabiedriski un viesmīlīgi ļaudis

Austrumtimoras ļaudis pēc dabas ir dzīvespriecīgi, zinātkāri un viesmīlīgi. ”Mums ārkārtīgi patīk mācīties, sarunāties un būt ļaužu pulkā, pat ja šie ļaudis ir svešinieki,” izteicās valsts prezidents Kejs Rala Šanana Gušmans.

Ciemiņi, kas uzaicināti ieturēt pusdienas timoriešu mājās, visticamāk, sēdīsies pie galda kopā ar ģimenes galvu, bet namatēva sieva un bērni pasniegs maltīti un paši paēdīs vēlāk. Pieklājība prasa, lai sākumā viesis paņemtu tikai nelielu ēdiena daudzumu. Pēc tam viņš var pagodināt namamāti, lūgdams papildu porciju.

Timoriešu ēdienos parasti ietilpst rīsi, kukurūza vai manioka, kā arī dārzeņi un zaļumi. Viens no tradicionālajiem ēdieniem ir saboko, ko gatavo no sardīnēm, pievienojot tām tamarindu sulu un garšvielas un ietinot palmu lapās. Gaļa Austrumtimorā joprojām ir dārgs prieks, ko reti var atļauties.

Bērnu pulks

Austrumtimorā ir liels gados jaunu cilvēku īpatsvars. Gandrīz puse iedzīvotāju ir bērni un jaunieši līdz 18 gadu vecumam, un daudzās ģimenēs ir 10 līdz 12 bērnu, kas joprojām dzīvo kopā ar vecākiem.

Kad bērni iet uz skolu, viņi bieži sadodas rokās — zēni ar zēniem un meitenes ar meitenēm — un soļo, smiedamies un dziedādami. Skolā viņi apgūst ne tikai akadēmisko zināšanu pamatus, bet arī pareizas uzvedības normas.

Timoriešu zēni un meitenes nemēdz spēlēties vienatnē, un viņi nekad to nedara klusām savā nodabā. Kad sākas rotaļas, tajās piedalās visi apkaimes bērni. Bērniem ļoti patīk dzenāt stīpu jeb, kā viņi paši saka, dudu karreta — ”grūst mašīnu”. Sadabūjuši velosipēda stīpu, kas pilda iedomātās mašīnas lomu, bērni ar nūju ripina to pa ielu un paši skrien pakaļ, pieskandinādami visu apkārtni ar saviem smiekliem un čalām.

Tomēr tas nenozīmē, ka Austrumtimoras bērniem laiks aizrit vienās rotaļās. Viņiem ir jāpalīdz arī mājas darbos, piemēram, ar smagu metāla piestalu jāgrūž kukurūza. Taču bērni dara savus darbus, plati smaidīdami, un, šķiet, it nemaz nebēdā, ka viņi ir piedzimuši vienā no desmit trūcīgākajām pasaules valstīm.

Valsts dzimst grūtībās

Tā kā jaunā valsts ir ļoti nabadzīga, austrumtimoriešu dzīve nav viegla. Četrdesmit  procentiem iedzīvotāju nākas iztikt ar līdzekļiem, kas nesasniedz 1,5 dolārus dienā — minimālo summu, kas vajadzīga, lai iegādātos pašu nepieciešamāko. Infrastruktūra Austrumtimorā ir vāji attīstīta. Kādā valdības ziņojumā teikts: ”Trim ceturtdaļām valsts iedzīvotāju nav elektrības, trīs piektdaļas spiestas dzīvot antisanitāros apstākļos, un pusei nav pieejams tīrs dzeramais ūdens.”

Tādi apstākļi rada nopietnas veselības problēmas. Daudzi iedzīvotāji cieš no nepietiekama uztura, valstī ir izplatītas tādas slimības kā malārija un tuberkuloze, un vidējais paredzamais mūža garums Austrumtimorā ir tikai 50 gadi. Desmitā daļa bērnu mirst, nesasnieguši piecu gadu vecumu. 2004. gadā par valsts 800 000 iedzīvotāju veselību rūpējās mazāk nekā 50 ārstu.

Ar daudzu ārvalstu un Apvienoto Nāciju Organizācijas atbalstu austrumtimorieši ir ķērušies pie savas izpostītās zemes atjaunošanas, un bagātās naftas un gāzes atradnes Timoras jūrā vieš cerības uzlabot valsts ekonomisko situāciju. Tomēr paši vērtīgākie Austrumtimoras resursi ir cilvēki — pieticīgie un izturīgie austrumtimorieši. Kāda vietējā sieviete Atmostieties! korespondentam sacīja: ”Varbūt mēs arī esam nabagi, bet mēs neesam nekādi nabadziņi!”

”Labas ziņas”

Pēdējos gados Jehovas liecinieki arī Austrumtimoras iedzīvotājiem stāsta ”labas ziņas” no Bībeles. (Jesajas 52:7; Romiešiem 10:14, 15.) 2005. gadā šīs valsts vienīgās Jehovas  liecinieku draudzes locekļi kopumā pavadīja gandrīz 30 tūkstošus stundu, stāstīdami cilvēkiem par Bībelē lasāmajiem brīnišķīgajiem solījumiem, ka nākotnē uz zemes tiks izveidoti paradīzes apstākļi. (Psalms 37:10, 11; 2. Pētera 3:13.)

Dažiem austrumtimoriešiem Bībeles zināšanas ir palīdzējušas atbrīvoties no spiritisma jūga. Piemēram, piecu bērnu tēvs Žakobs allaž cītīgi bija ievērojis ar spiritismu saistītās paražas. Viņš regulāri bija ziedojis mirušo gariem dzīvnieku upurus, un šie rituāli bija cirtuši jūtamu robu viņa ģimenes budžetā, jo upurējamā vista izmaksā gandrīz vienas dienas algu, bet par kazu vai cūku jāmaksā vairāku nedēļu alga.

Žakoba sieva Fransiska sāka mācīties Bībeli ar Jehovas lieciniekiem, un viņa parādīja vīram Bībeles pantus, kas pierāda, ka mirušie neko neapzinās un nekādi nespēj kaitēt dzīvajiem. (Salamans Mācītājs 9:5, 10; Ecēhiēla 18:4.) Gribēdami rīkoties saskaņā ar Bībelē teikto, viņi nolēma turpmāk vairs nenest ziedojumus gariem. Radinieki dusmās no viņiem novērsās un paziņoja, ka saniknotie gari drīz atriebsies un viņus nonāvēs, taču Žakobs un Fransiska paļāvās uz Jehovas aizsardzību un nelokāmi palika pie sava lēmuma.

Žakobs arī sāka mācīties Bībeli un kopā ar ģimeni apmeklēt kristiešu draudzes sapulces, un tas viņu pamudināja mainīt savu dzīvi uz labo pusi. Daudzus gadus Žakobs bija smēķējis paciņu cigarešu dienā, bet tagad viņš atmeta šo paradumu. Turklāt viņš arī iemācījās lasīt un rakstīt, savukārt Fransiska pārtrauca košļāt beteļriekstus. 2005. gadā viņi abi kristījās un kļuva par Jehovas lieciniekiem. Tagad viņi gudri izmanto savus līdzekļus, un nauda, ko viņi agrāk tērēja spiritiskām tradīcijām un kaitīgiem ieradumiem, lieti noder bērnu izglītībai un medicīniskām vajadzībām.

Kā savulaik pravietoja Jēzus, labā vēsts par Dieva Valstību tiek sludināta ”līdz pat zemes malai” — arī dzīvespriecīgajiem, viesmīlīgajiem un sirsnīgajiem Austrumtimoras ļaudīm. (Apustuļu darbi 1:8, EAD; Mateja 24:14.)

[Papildmateriāls/Attēls 17. lpp.]

”Pavediens un spole”

Agrāk timorieši, paziņojot par meitenes piedzimšanu, mēdza sacīt, ka tagad mājās ir jauns pavediens un spole. Šis teiciens saistīts ar timoriešu sieviešu tradicionālo nodarbošanos — par tais dēvētu krāsainu audumu aušanu. Timorieši izmanto tais segām un sarežģītiem ceremoniāliem tērpiem, un daži tais ir vērtīgs ģimenes mantojums. Vecākās sievietes nodod jaunākajām prasmi audzēt, novākt, vērpt un krāsot kokvilnu un aust šos brīnišķīgos audumus, kas rotāti daudzkrāsainiem rakstiem. Atkarībā no tā, cik sarežģīts ir raksts, tais izgatavošana prasa ilgāku vai īsāku laiku, bet dažos gadījumos ir vajadzīgs vairāk nekā gads, lai noaustu vienu pašu tais. Tā kā katram novadam ir savi tradicionālie motīvi, ieraudzījis krāsaino audumu, tais pazinējs uzreiz var nekļūdīgi noteikt, kur tas darināts.

[Karte 14. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

PAPUA-JAUNGVINEJA

INDONĒZIJA

AUSTRUMTIMORA

AUSTRĀLIJA

[Attēls 15. lpp.]

Tradicionālā konusveida māja

[Attēls 16. lpp.]

Bērnu iecienītā rotaļa — ”dudu karreta”

[Attēls 16., 17. lpp.]

Žakobs ar ģimeni