Kāpēc tik daudz trūcīgo tik bagātā pasaulē?

”NABAGI ir arvien pie jums,” mūsu ēras pirmajā gadsimtā teica Jēzus Kristus. (Mateja 26:11.) Visos laikos no senatnes līdz pat šai dienai liels skaits cilvēku ir dzīvojuši nabadzībā. Bet kāpēc mūsdienu bagātajā pasaulē joprojām tik daudzi cieš trūkumu?

Daži uzskata, ka cilvēki nonāk nabadzībā paši savu aplamo lēmumu un rīcības dēļ, un, iespējams, reizēm tā tiešām ir taisnība. Piemēram, tie, kas nododas dzeršanai, narkotikām un azartspēlēm, paši savas vainas dēļ viegli var palikt bez līdzekļiem. Bet to nekādā gadījumā nevar teikt par visiem trūcīgajiem.

Daudzi cilvēki zaudē darbu, tāpēc ka notiek pārmaiņas ražošanā. Daudzu ietaupījumus, kas sakrāti visā darba mūžā, aprij strauji augošās veselības aprūpes izmaksas. Un no tiem neskaitāmajiem miljoniem trūcīgo, kas dzīvo tā dēvētajās attīstības zemēs, lielākā daļa paši nekādi nav vainojami savā nabadzībā. Laika gaitā daudzkārt ir apstiprinājies, ka nabadzības cēloņi bieži vien ir ārpus trūkumā nonākušo cilvēku kontroles.

Piemērs no vēstures

Pagājušā gadsimta 30. gados pasauli bija pārņēmusi smaga ekonomiskā krīze,  ko mēdz saukt par lielo depresiju. Vienā no krīzes skartajām valstīm miljoniem iedzīvotāju palika bez darba un simtiem tūkstošu ģimeņu zaudēja pajumti. Bet, kamēr neskaitāmi cilvēki cieta badu, turpat blakus fermeri milzīgu daudzumu piena vienkārši izlēja zemē un valdība izdeva likumus, kas piespieda fermerus likvidēt miljoniem lauksaimniecības dzīvnieku.

Ar ko bija izskaidrojama tāda izšķērdība? Ekonomiskās sistēmas pamatprincipi noteica, ka lauksaimniecības produkcija, tāpat kā citi ražojumi, ir jāpārdod ar peļņu. Piens, gaļa un labība bija vērtīgi produkti, kas trūkumcietējiem bija ļoti vajadzīgi. Taču, tā kā saražotos pārtikas produktus nebija iespējams realizēt ar peļņu, jo cilvēkiem trūka naudas to iegādei, šī produkcija tika atzīta par lieku un iznīcināta.

Daudzās pilsētās izcēlās nemieri. Nespēdami nopirkt pārtiku, lai paēdinātu savu ģimeni, daži ķērās pie ieročiem un paši paņēma to, kas viņiem bija vajadzīgs. Citi nomira badā. Valsts, kurā risinājās šie dramatiskie notikumi, bija Amerikas Savienotās Valstis. Sākoties lielajai depresijai, šīs valsts varenā ekonomiskā sistēma pievīla iedzīvotājus ar viszemāko ienākumu līmeni. Jautājums, kā apmierināt visu iedzīvotāju vajadzību pēc pārtikas, pajumtes un darba, netika uzskatīts par galveno, — tas tika pakārtots naudas taisīšanas procesam.

Apstākļi mūsdienās

Lielā depresija tika pārvarēta, un pasaules ekonomika pamazām atguvās. Šodien izskatās, ka liela daļa cilvēku ir tik bagāti un nodrošināti kā vēl nekad. Taču tiem, kas ir trūcīgi mūsdienu pārtikušajā pasaulē, bieži vien nav tikpat kā nekādu iespēju uzlabot savu stāvokli. Ziņas par badu un nabadzību, kas valda attīstības valstīs, ir kļuvušas tik ierastas, ka daudzi jau ir noguruši tās lasīt un klausīties. Tomēr, kad bēgļi, kurus karš ir piespiedis pamest mājas, cieš badu, kad politisku manipulāciju dēļ sapūst pārtikas kalni, kad tirgus spēki liek pirmās nepieciešamības preču cenām tā celties, ka trūcīgie vairs nevar tās  nopirkt, — visos šajos gadījumos mēs redzam augļus, kurus nes sistēma, kas nespēj parūpēties par tiem, kuriem visvairāk vajadzīga palīdzība. Pasaules ekonomiskā sistēma atstāj novārtā miljoniem nabadzīgo cilvēku.

Taisnību sakot, neviena no cilvēku izveidotajām ekonomiskajām sistēmām nav spējusi pietiekamā mērā apmierināt visu materiālās vajadzības. Apmēram pirms trim gadu tūkstošiem kāds cilvēks, kas pazīstams ar trāpīgiem dzīves novērojumiem, rakstīja: ”Es novēroju visu netaisnību, kas norisinās zem saules; es redzēju, kā raud apspiestie un nomāktie, kam nebija neviena iepriecinātāja un kas cieta pārestības no savu apspiedēju puses, nesajuzdami ne no viena nekādu iepriecinājumu.” (Salamans Mācītājs 4:1.) Tagadējos materiālās labklājības laikos ekonomiskā apspiešana joprojām ir smaga un izplatīta problēma.

Mūsdienu pasaulē ir miljoniem cilvēku, kuru iespējas izrauties no nabadzības ir pavisam niecīgas. Tomēr daudzi ne tikai ir iemācījušies sekmīgi tikt galā ar grūtiem materiāliem apstākļiem, bet arī ir ieguvuši cerību uz labāku dzīvi nākotnē.

[Papildmateriāls 5. lpp.]

Cīņa par izdzīvošanu

Lai palīdzētu lasītājiem gūt priekšstatu par apstākļiem, kuru dēļ daļai ASV iedzīvotāju pastāvīgi draud iespēja ieslīgt nabadzībā, žurnālists Deivids Šiplers savā grāmatā The Working Poor — Invisible in America apraksta šādu iespējamu situāciju: ”Tā kā ģimene dzīvo nolaistā dzīvoklī, bērnam saasinās astma, tāpēc nākas saukt neatliekamo palīdzību. Māte saņem rēķinu par bērna ārstēšanu, bet nespēj to samaksāt, tāpēc viņas kredītvēsture ir sabojāta. Tā kā kredītvēsture ir sabojāta, procenti, kas jāmaksā, ņemot kredītu automašīnas iegādei, krasi pieaug. Tāpēc māte spiesta pirkt nekvalitatīvu lietotu mašīnu, un līdz ar to viņai neizdodas vienmēr laikus ierasties darbā. Tas savukārt samazina viņas izredzes uz paaugstinājumu un lielāku algu, tāpēc viņa nevar atļauties pārcelties uz labāku dzīvokli.” Tādām ģimenēm kā šī nemitīgi draud finansiāla katastrofa, kaut arī tās dzīvo pasaules bagātākajā valstī.

[Papildmateriāls 6. lpp.]

Vai pietiek ar labiem nodomiem?

1993. gada novembrī Vašingtonā ASV Mājokļu un pilsētattīstības departamenta ēkā bija pulcējušās amatpersonas, lai mēģinātu risināt kādu nopietnu problēmu. Ierēdņi sprieda, kā izmantot pieejamos līdzekļus — miljoniem dolāru —, lai palīdzētu Amerikas bezpajumtniekiem. Kamēr departamenta ēkā ritēja apspriede, autobusa pieturā turpat ielas otrā pusē drūzmējās policisti, glābēji un neatliekamās palīdzības mediķi. Neatliekamās palīdzības brigāde nesa projām kādas bezpajumtnieces mirstīgās atliekas. Sieviete bija mirusi tieši tā valsts departamenta durvju priekšā, kura pienākumos ietilpst rūpes par cilvēkiem, kas kaut kādu iemeslu dēļ palikuši bez pajumtes.

Vēlāk intervijā laikrakstam The New York Times kāda minētā departamenta darbiniece atzīmēja, cik daudz dažādu dienestu darbinieku un automobiļu bija ieradušies notikuma vietā, un piebilda: ”Ir dīvaini redzēt, ka, tiklīdz cilvēks ir nomiris, viņam tiek veltīts tik daudz resursu, turpretī tikmēr, kamēr viņš vēl ir dzīvs, viņš no šiem resursiem nedabū nenieka.”

[Attēls 4., 5. lpp.]

Māte ar trim bērniem 20. gadsimta 30. gadu lielās depresijas laikā. Viena no neskaitāmajām ģimenēm, kas bija spiestas pamest mājas un klejot, meklējot darbu

[Norāde par autortiesībām]

Dorothea Lange, FSA Collection, Library of Congress

 [Attēls 6., 7. lpp.]

Tādās ”sviedrētavās” kā šī strādnieka vidējā alga ir līdzvērtīga aptuveni 10 eiro mēnesī un darbalaiks var sasniegt 70 stundas nedēļā

[Norāde par autortiesībām]

© Fernando Moleres/Panos Pictures