Bībeles viedoklis

Vai mūsu dzīvi nosaka liktenis?

Kādu rītu divi vīrieši ceļā uz darbu izlēma braukt pa citu, taisnāku ceļu nekā parasti, jo viens no viņiem vēlējās braukt pa ielu, kur agrāk bija dzīvojis. Ceļā viņi ievēroja, ka no kādas mājas logiem šaujas ārā liesmu mēles. Viņi apstājās, pieslēja pie mājas kāpnes, kas viņiem bija līdzi, un izglāba māti ar pieciem bērniem. ”Varbūt tas bija liktenis,” bija teikts kādā laikrakstā, kur bija aprakstīts šis notikums.

DAUDZI uzskata, ka visu, kas ar viņiem notiek, vai tas būtu labs vai ļauns, jau iepriekš ir noteikusi kāda augstāka vara. Piemēram, reformators Žans Kalvins, kas dzīvoja 16. gadsimtā, iepriekšēju nolemtību jeb predestināciju skaidroja kā ”Dieva mūžīgo lēmumu, ar kuru viņš noteicis, ko viņš grib darīt ar katru cilvēku. Visi cilvēki nav radīti vienādi — daži ir iepriekš izredzēti mūžīgai dzīvei, bet citi — mūžīgai pazušanai.”

Vai Dievs tiešām jau iepriekš ir noteicis, kā mēs dzīvē rīkosimies un kas ar mums galu galā notiks? Vai šāds priekšstats ir balstīts uz Bībeli?

Vai predestinācija ir loģiska?

Daudzi, kas tic predestinācijai, spriež tā: Dievs ir viszinošs, viņam ir zināms pat tas, kas notiks nākotnē. Viņš zina, ko katrs cilvēks savā dzīvē darīs un kad un kādā veidā katrs nomirs. Pēc predestinācijas piekritēju domām, kad cilvēks pieņem kādu lēmumu, šis lēmums var būt vienīgi saskaņā ar to, ko iepriekš ir paredzējis un nolēmis Dievs, jo pretējā gadījumā Dievs nebūtu visu zinošs. Vai šāda domu gaita izklausās saprātīga? Padomāsim, kas izrietētu no tā, ja šādi spriedumi būtu patiesi.

 Ja kāds augstāks spēks jau iepriekš ir noteicis cilvēka nākotni, būtu bezjēdzīgi gādāt par veselību un drošību. No tā, vai mēs smēķētu vai ne, nebūtu atkarīga ne mūsu pašu, ne mūsu bērnu veselība. Braucot ar automašīnu, nebūtu nozīmes piesprādzēt drošības jostu. Tomēr šādai domu gaitai trūkst loģikas. Statistikas dati liecina, ka tiem, kas rūpējas par savu drošību, ir mazāks risks mirt priekšlaicīgā nāvē. Turpretī bezrūpīga attieksme pret drošību un veselību var beigties traģiski.

Padomāsim par predestināciju vēl no kāda cita aspekta. Ja Dievs būtu izvēlējies zināt pilnīgi visus nākotnes notikumus, tad iznāktu, ka viņš būtu zinājis par Ādama un Ievas nepaklausību jau pirms viņu radīšanas. Bet vai tiešām toreiz, kad Dievs Ādamam aizliedza ēst ”no laba un ļauna atzīšanas koka” un brīdināja, ka pretējā gadījumā Ādams mirs, viņš zināja, ka Ādams tomēr ēdīs no šī koka? (1. Mozus 2:16, 17.) Vai tajā brīdī, kad Dievs pirmajiem cilvēkiem deva uzdevumu: ”Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā un visiem dzīvniekiem, kas rāpo pa zemi,” — Dievs zināja, ka viņiem nav lemts pieredzēt šādu brīnišķīgu dzīvi paradīzē? Protams, ka tas tā nebija. (1. Mozus 1:28.)

Ja Dievs iepriekš būtu paredzējis visus lēmumus, kas jelkad tiks pieņemti, viņš būtu atbildīgs par visu, kas notiek pasaulē, — arī par kariem, visām netaisnībām un ciešanām. Vai ir iespējams, ka tā būtu taisnība? Atbildi mēs varam gūt, ja pārdomājam, kā pats Dievs sevi raksturo Bībelē.

”Izvēlieties paši”

Bībelē ir teikts, ka ”Dievs ir mīlestība” un ka viņš ”mīl taisnu tiesu”. Dievs vienmēr savus kalpus ir mudinājis ”ienīst ļauno un mīlēt labo”. (1. Jāņa 4:8; Psalms 37:28; Amosa 5:15.) Viņš daudzkārt ir aicinājis savus kalpus izvēlēties taisnīgu dzīves ceļu. Piemēram, tolaik, kad Dievs Jehova slēdza derību ar izraēliešiem, viņš vērsās pie tautas ar Mozus starpniecību: ”Es šodien piesaucu debesis un zemi kā lieciniekus pret jums; es esmu jūsu priekšā nolicis dzīvību un nāvi, svētību un lāstu; tāpēc izvēlies dzīvību, lai dzīvotu ir tu, ir tavi pēcnācēji.” (5. Mozus 30:19.) Vai Dievs jau iepriekš bija noteicis, kāda būs šo cilvēku izvēle? Acīmredzot tas tā nebija.

Savā laikā izraēliešu tautas vadonis Jozua savus tautiešus aicināja pieņemt lēmumu: ”Izvēlieties šodien paši sev, kam jūs kalposit.. Es un mans nams, mēs kalposim tam Kungam!” (Jozuas 24:15.) Līdzīgu mudinājumu izteica arī Dieva pravietis Jeremija: ”Klausi tā Kunga balsi, ko es tev saku, un tev labi klāsies, un tu paliksi dzīvs.” (Jeremijas 38:20.) Vai gan taisnīgs un mīlošs Dievs varētu mudināt cilvēkus darīt labu un cerēt, ka viņi par to tiks atalgoti, ja viņš zinātu, ka šo cilvēku pūliņi ir lemti neveiksmei? Tas tā nevarētu būt, jo tādā gadījumā Dieva mudinājumi būtu liekulīgi.

Apdomājot iepriekš minēto, mēs varam secināt, ka labais un sliktais, kas norisinās mūsu dzīvē, nav izskaidrojams ar iepriekšēju nolemtību. Ļoti bieži mūsu dzīvi ietekmē neparedzēti apstākļi, kas ir atkarīgi no citu cilvēku lēmumiem — gan gudriem, gan pavisam nesaprātīgiem. (Salamans Mācītājs 9:11.) Mūsu nākotne nav noteikta jau iepriekš, un tas, kāda būs mūsu mūžīgā nākotne, ir atkarīgs no mūsu pašu lēmumiem.

VAI JŪS ESAT DOMĀJIS?

▪ Vai Dievs jau no paša sākuma bija izlēmis, ka Ādams un Ieva sagrēkos? (1. Mozus 1:28; 2:16, 17.)

▪ Kādas Dieva īpašības ir pretrunā ar priekšstatu par iepriekšēju nolemtību? (Psalms 37:28; 1. Jāņa 4:8.)

▪ Kāds lēmums mums pašiem ir jāpieņem? (Jozuas 24:15.)

[Izceltais teksts 13. lpp.]

Statistikas dati liecina, ka tiem, kas rūpējas par savu drošību, ir mazāks risks mirt priekšlaicīgā nāvē