Venēcijas kanālu ”melnais gulbis”

NO MŪSU KORESPONDENTA ITĀLIJĀ

MIKLU mūru ielenkumā gondola slīd pa kanālu zem akmens tiltu arkām, gar arabeskām rotātiem logiem un balkoniem, kas slīgst vienos ziedos. Tā ir melna, eleganta un klusa. Pa gabalu izskatās, it kā ūdenī peldētu melns gulbis. Lai arī gondola ir taisīta no koka un laivas metāla ”kakls” nepavisam nav mīksts un lokans kā gulbim, tās gaita Venēcijas līkumotajos kanālos ir tikpat gracioza kā šim cēlajam putnam. Daudzi uzskata gondolas par visslavenākajām laivām pasaulē. Kāda ir to izcelsme, un kāpēc tās ir tik populāras? Ar ko gondolas atšķiras no citām laivām?

Izcelsme

Grūti pateikt, kad parādījās pirmās gondolas, bet, saskaņā ar vienu versiju, tās varētu būt radušās mūsu ēras 11. gadsimtā. Gleznās tās sāk parādīties ap 15. gadsimta beigām. Savu raksturīgo izskatu, kas šīs laivas ir padarījis tik unikālas un slavenas, gondolas ieguva 17. un 18. gadsimtā. Gondolām jau pirms tam bija plakans dibens, bet šajos gadsimtos noformējās laivu īpatnējais, izstieptais siluets un metāla priekšgala apveids.

Arī vārda ”gondola” izcelsme nav īsti skaidra. Daži uzskata, ka tas radies no latīņu  cilmes vārda cymbula, ar kuru apzīmēja nelielu laivu, vai no conchula, kas ir vārda concha (”gliemežnīca”) pamazināmā forma.

Venēcijas vizītkarte

Tomēr vienu par gondolām var teikt droši — tās ir nesaraujami saistītas ar slaveno Itālijas pilsētu Venēciju. Iespējams, gondola ir galvenais Venēcijas simbols, un neskaitāmos Venēcijas attēlos ir redzamas šīs savdabīgās laivas.

Taču gondola nav tikai simbols, tā ir neatņemama pilsētas dzīves daļa. Braucot gondolā pa pilsētas kanāliem, jūs ieraudzīsiet Venēciju pavisam citām acīm, saka gondoljers Roberto, kas savā laivā vadā tūristus. Viņš uzsver: ”Jūs ne tikai vērosiet parastos skatus — jūs atklāsiet Venēcijas sirdi.” Ievērojamais vācu rakstnieks Johans Volfgangs fon Gēte reiz rakstīja, ka šajā laivā viņš juties ”kā Adrijas jūras pavēlnieks, gluži tāpat kā jūtas ikviens venēcietis, atlaidies savā gondolā”. Roberto piebilst: ”Gondolas rāmā gaita nevainojami harmonē ar Venēcijas garu. Kad esi ērti iekārtojies mīkstos spilvenos, pārņem sajūta, it kā beidzot tavā rīcībā būtu viss laiks, cik vien tā ir pasaulē.”

Gondolas īpatnības

Vērojot gondolu, šķiet pārsteidzoši, ka tā kustas taisnā līnijā, lai gan gondoljers airē tikai ar vienu airi, kas iestiprināts īpatnējā dullī (fórcola) laivas labajā pusē. Liekas loģiski, ka tad, ja visu laiku airē vienā pusē un laivas kursu nemitīgi nepielabo, laivai būtu jānovirzās sāņus un jāpeld pa apli, tomēr ar gondolu tā nenotiek. Kā tas iespējams? Laivu vēstures pētnieks Džilberto Penco raksta: ”Ja mēs lietojam metaforu un pielīdzinām laivas korpusu cilvēka torsam, kurā centrālā gareniskā planka ir mugurkauls, bet brangas ir ribas, tad var teikt, ka gondola cieš no skoliozes smagā formā.” Citiem vārdiem, gondola ir asimetriska — laivas labā puse ir par 24 centimetriem šaurāka nekā kreisā, tāpēc labais borts iegrimst ūdenī dziļāk nekā kreisais. Nevienādā iegrime kompensē novirzi, kas rodas, gondoljeram stāvot pa kreisi no laivas viduslīnijas un airējot tikai vienā pusē, un tāpēc laiva virzās uz priekšu taisni.

Raksturīgs ”melnā gulbja” elements ir tā ”kakls” — laivas priekšgals. Metāla rotājums (ferro), kas piestiprināts priekšgalam, un vēl arī metāla elements (risso) laivas pakaļgalā ir gondolas vienīgās metāla daļas. Kā savā grāmatā par gondolu vēsturi raksta Džanfranko Muneroto, gondolas priekšgals ir tik neparasts un iezīmīgs, ka ikvienam, kas to ierauga, tas uzreiz iespiežas atmiņā. Sākotnēji metā la priekšgals pildīja pretsvara funkciju, līdzsvarojot laivu, kuras pakaļgalā airēdams stāv gondoljers, bet tagad ferro ir vienīgi dekoratīvs elements. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka uz priekšu vērstie ferro ”zobi” simbolizē sešus Venēcijas rajonus (sestieri), mazais ”zobs”, kas pavērsts atpakaļ, attēlo Džudeku, vienu no Venēcijas salām, bet S veida izliekums atveido Venēcijas Lielo kanālu.

Citu laivu vidū gondolas izceļas arī ar savu melno krāsu. Laika gaitā ir piedāvāts daudz dažādu skaidrojumu, kāpēc šie Venēcijas kanālu ”gulbji” ir melni. Piemēram, saskaņā ar vienu no populārākajām versijām, 16., 17. gadsimtā gondolas esot bijušas tik pārspīlēti greznas, spilgtas un ārišķīgas, ka, rūpējoties par atturības un mērenības ievērošanu, Venēcijas senāts bijis spiests noteikt naudas sodus pārmērīgi lepnu gondolu īpašniekiem. Tomēr daudzi labprātāk maksāja sodu nekā atteicās no savu laivu rotājumiem. Visbeidzot kāds no pilsētas varasvīriem visas gondolas licis nokrāsot melnas. Citas versijas piekritēji apgalvo, ka melnā krāsa esot paudusi sēras par daudzajiem mēra epidēmijas jeb Melnās nāves upuriem. Citi savukārt ir izteikuši domu, ka gondolas ir krāsotas melnas tāpēc, lai uz to fona labāk izceltos Venēcijas augstdzimušo dāmu aristokrātiskais bālums. Bet patiesība, šķiet, ir daudz vienkāršāka — vismaz sākotnēji melnā krāsa ir cēlusies no tā, ka gondolas tika darvotas, lai tās nelaistu cauri ūdeni.

Izvizinājis savus pasažierus pa kanālu rāmajiem ūdeņiem, ”melnais gulbis” viņus izlaiž tajā pašā kanālmalas piestātnē, kur brauciens sākās. Noraugoties, kā gondola pamazām attālinās, uz mirkli neviļus rodas sajūta, ka pa ūdeni tiešām slīd melns putns, kas tūlīt sarosīsies un palieks atpakaļ kaklu, lai sakārtotu kādu paspūrušu spalviņu.

[Attēls 24. lpp.]

Gondolas korpuss ir asimetrisks

[Attēls 24., 25. lpp.]

Priekšgala rotājums — ferro

[Attēls 25. lpp.]

Venēcijas gondoljers Roberto

[Norāde par attēla autortiesībām 25. lpp.]

© Medioimages