Abidžanas čaklie veļas mazgātāji

NO MŪSU KORESPONDENTA KOTDIVUĀRĀ

MĒS braucām ārā no Abidžanas, pa ceļam vērodami šīs rosīgās un skaļās Rietumāfrikas pilsētas ainas, kad pēkšņi mūsu uzmanību piesaistīja neparasti krāsains skats. Izkarināti vai vienkārši izklāti zaļajā zālē, lielā platībā cits pie cita rindojās tūkstošiem spilgtu apģērba gabalu. Neizpratnē mēs jautājām saviem draugiem, vietējiem Kotdivuāras iedzīvotājiem, kas ir sarīkojis šo raibo apģērbu parādi, un viņi labprāt mums paskaidroja, kas te notiek. Izrādījās, ka šī ir vieta, kur strādā fanico (izrunā ”faniko”).

Vārds fanico, kas veidots no diūlu vārdiem fani (”audums; drēbes”) un ko (”mazgāt”), diūlu valodā nozīmē ”veļas mazgātājs”, un par fanico Kotdivuārā sauc profesionālu veļas mazgātāju grupu. No ausmas līdz rietam simtiem vīriešu un dažas izturīgas sievietes sviedriem vaigā pelna iztiku, ar rokām mazgājot veļu Banko upē.

 Smags darbs

Kādā agrā rītā mēs ieradāmies fanico darba vietā, lai kaut ko vairāk uzzinātu par šiem čaklajiem veļas mazgātājiem. Upē un krastā valdīja darba rosme — veļas mazgāšana jau ritēja pilnā sparā. Tumšos Banko ūdeņus izraibināja milzīgas autoriepas, kurām vidū bija sakrauti akmeņi. Pie katras riepas līdz gurniem vai viduklim ūdenī stāvēja mazgātājs, cītīgi ziepēdams, dauzīdams pret akmeņiem un berzēdams veļas gabalus.

Fanico ceļas jau labu laiku pirms saullēkta un apstaigā mājas, lai paņemtu veļu, kas pa dienu jāizmazgā. Daži klienti dzīvo vairākus kilometrus no ”veļas mazgātavas”, tā ka mazgātājam kājām jāmēro krietns gabals. Fanico sakrauj netīro veļu koka ratiņos vai arī sasien to pamatīgā sainī un nes uz galvas. Savācis mazgājamās drēbes, viņš dodas uz Banko. Kad fanico ierodas pie upes, atskan daudzbalsīgs koris — darbabiedri viņu sveicina daudzās valodās, jo fanico, kas te strādā, ir nākuši no dažādām Āfrikas malām. Daži fanico, piemēram, Bramas kungs, spēcīgs vīrs, kura gadu skaits iesniedzies septītajā desmitā, Banko upē mazgā veļu jau daudzus gadus. Izņemot trīs dienas gadā, mazgātāji strādā katru dienu.

Fanico darbs ir ļoti smags. Mēs vērojām, kā viens no mazgātājiem atnesa pie upes savu veļas saini, kas bija tik milzīgs, ka vidusmēra namamātei, to ieraugot, droši vien nodrebētu sirds. Vīrs atsēja saini un gabalu pa gabalam samērca veļu ūdenī. Tad viņš paņēma palmu eļļas ziepju kluci, saziepēja veļu un sāka pa vienam dauzīt drēbju gabalus pret akmeņiem. Brīžiem viņš paberza audumu ar suku, lai iztīrītu kādu sevišķi noturīgu traipu. Mēs painteresējāmies, cik mazgātājs saņem par savu darbu, un uzzinājām, ka par kreklu viņam maksā summu, kas līdzvērtīga aptuveni pieciem eirocentiem (3,5 santīmiem), bet maksa par palagu ir kādi 10 eirocenti (7 santīmi). Nav grūti saprast, kāpēc fanico nākas mazgāt tādus veļas kalnus, lai nopelnītu iztiku.

Skatoties uz drēbju kaudzēm, ko fanico mazgā, neviļus rodas jautājums: kā gan viņi atceras, kuram pieder katrs apģērba gabals? Mēs iedomājāmies, ka varbūt viņi tāpat kā Indijas veļas mazgātāji lieto slepenu veļas iezīmēšanas sistēmu. Izrādījās, ka fanico metode ir citāda, tomēr tā nav mazāk efektīva par indiešu izgudroto.

Kāds vietējais lietpratējs pacietīgi centās mums izskaidrot fanico iegaumēšanas paņēmienus. Vispirms fanico, savākdams netīro veļu, ielāgo katra ģimenes locekļa auguma izmērus, lai vēlāk atcerētos, kas kuram pieder. Mazgātājs nemarķē veļu ne ar kādām speciālām etiķetēm vai zīmēm, taču visos apģērba gabalos, kas pieder vienai ģimenei, viņš vienā un tajā pašā vietā iesien mezglu — piemēram, kreisajā vai labajā piedurknē, jostā vai citur. Mazgādams viņš allaž cenšas vienas ģimenes drēbes turēt vienkopus. Tomēr mums tik un tā likās, ka atcerēties katra veļas gabala piederību tādā veidā ir ļoti grūti, tāpēc mēs pajautājām vienam no fanico, vai viņam kādreiz ir gadījies pazaudēt vai sajaukt apģērba gabalus. Šoks, kas atspoguļojās mazgātāja sejā, runāja skaidrāk par vārdiem: ”Kaut kas nedzirdēts! Fanico nekad neko nepazaudē!”

Vai jebkurš, kam vien ienāk prātā, var atnākt pie Banko un sākt mazgāt veļu? Nē, nekādā gadījumā! Pastāv stingri noteikta kārtība, kā jārīkojas tam, kurš vēlas kļūt par fanico. Vispirms viņam jāiztur trīs mēnešu ilgs pārbaudes laiks. Pārbaudes mēnešos topošais fanico pieredzējuša mazgātāja vadībā apgūst darba paņēmienus un veļas piederības iegaumēšanas metodes. Ja viņš šajā laikā neiemācās atcerēties, kuram kurš veļas gabals pieder, viņam jāmeklē darbs  citur. Turpretī tad, ja izrādās, ka jaunais fanico ir pietiekami spējīgs, viņš samaksā nelielu iestāšanās maksu un saņem lietošanā akmeņiem piekrautu autoriepu, kur veļu drīkst mazgāt vienīgi viņš un neviens cits.

Palmu eļļas ziepes

Veļas mazgātāja darbs nav iedomājams bez ziepēm, tāpēc jaunajam fanico arī jāiemācās pareizi izmantot palmu eļļas ziepes. Fanico lieto trīs ziepju šķirnes, kuras sauc par baltajām, dzeltenajām un melnajām ziepēm. Ar baltajām un dzeltenajām ziepēm mazgā tās drēbes, kas nav ļoti netīras, bet, ja apģērbs ir pamatīgi notraipīts, tad mazgātājs ņem talkā melnās ziepes. Krāsu ziepēm piešķir to galvenā sastāvdaļa — palmu eļļa. Dienā katrs fanico izziepē vismaz desmit prāvus ziepju gabalus, tāpēc ziepju taisītājas, kas strādā turpat netālu no fanico darba vietas, pastāvīgi piegādā viņiem jaunus krājumus.

Mēs apmeklējām vienu no primitīvajām ziepju vārītavām, kas iekārtota nogāzē blakus Banko upes ”veļas mazgātavai”. Atbildīgais ziepju vārīšanas darbs sākas sešos no rīta. Strādnieces jau laikus ir nopirkušas vietējā tirgū visas nepieciešamās izejvielas: palmu eļļu, kālija sārmu, sāli, skābās anonas sulu, kokoseļļu un kakao sviestu. Tās visas ir vielas, kas noārdās bioloģiskā ceļā. Sievietes vāra šīs sastāvdaļas lielā metāla mucā uz malkas uguns. Kad ziepju masa ir vārījusies kādas sešas stundas, viņas to salej lēzenos metāla traukos un nogaida vairākas stundas, līdz tā sacietē, un pēc tam sagriež ziepes lielos gabalos.

Kad ziepes ir gatavas, ziepju taisītāja piekrauj pilnu lielu plastmasas bļodu, uzceļ to uz galvas un dodas lejup uz upi pie fanico. Bet kā viņa nogādā ziepes mazgātājiem, kas cītīgi berž un skalo veļu, stāvēdami upē labu gabalu no krasta? Viņa iebrien līdz viduklim upē, ieliek ūdenī ziepēm pilno bļodu un, peldinādama to uz priekšu, aizgādā ziepes visiem, kam tās vajadzīgas.

Darbadienas beigas

Kad visas drēbes ir izmazgātas, fanico dodas uz paugura nogāzi turpat upmalā un izklāj svaigi izmazgāto veļu zālē vai izkarina to uz auklām. Tā rodas raibu raibā aina, kas pašā sākumā saistīja mūsu uzmanību. Kamēr veļa žāvējas, čaklie mazgātāji var mazliet atvilkt elpu pēc smagā darba. Pievakarē, kad drēbes ir sausas, fanico tās rūpīgi saloka un vajadzības gadījumā šo to izgludina ar ogļu gludekli. Visbeidzot fanico sasien tīrās, izgludinātās drēbes sainī un aiznes tās atpakaļ īpašniekiem.

Kad mēs pirmo reizi ieraudzījām, kā upes krastā žāvējas krāsainas drēbju rindas, mums pat prātā nenāca, cik daudz darba tajās ir ieguldīts. Mums ir liels prieks, ka mēs apciemojām Abidžanas čaklos fanico, jo šis apciemojums mums palīdzēja labāk saprast, kādas pūles prasa veļas mazgātāja darbs un kādu cieņu ir pelnījuši visi šī smagā darba darītāji.

[Karte 10. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

KOTDIVUĀRA

[Attēls 12. lpp.]

Ziepju vārītāja tirgo savu produkciju

[Norāde par attēla autortiesībām 10. lpp.]

PhotriMicroStock™/C. Cecil