Dzīsimies pēc garīgas bagātības

LAI tiktu pie materiālas bagātības, ir vajadzīgas neatlaidīgas pūles un gatavība kaut ko upurēt, un tieši tāpat ir arī ar garīgu bagātību. Uz to norāda arī Jēzus vārdi: ”Krājiet sev mantas debesīs.” (Mateja 6:20.) Garīgā bagātība nekrājas pati no sevis. Tas vien, ka cilvēks pieder pie kādas reliģijas, vēl nepadara viņu bagātu garīgā ziņā, gluži tāpat kā tas vien, ka viņam ir bankas konts, vēl nenozīmē, ka šim cilvēkam ir daudz naudas. Lai krātu garīgās mantas, proti, lai veidotu tuvas attiecības ar Dievu, attīstītu viņam patīkamas īpašības un personību, mums jābūt neatlaidīgiem, jāveltī tam laiks un pūles un jābūt arī gataviem no kaut kā atteikties šī mērķa labā. (Salamana Pamācības 2:1—6.)

Vai var dabūt gan vienu, gan otru?

Bet vai cilvēks vienlaikus nevar būt bagāts kā garīgā, tā arī materiālā ziņā? Izslēgts tas nav, tomēr veiksmīgi dzīties pēc abām šīm bagātībām reizē gan nav iespējams. Jēzus teica: ”Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” (Mateja 6:24.) Kāpēc tā? Tāpēc, ka dzīšanās pēc naudas un mantas ir pretrunā ar tiekšanos pēc garīgām vērtībām, tās nav savienojamas. Šī iemesla dēļ Jēzus, pirms viņš mudināja mācekļus krāt garīgās mantas, izteica brīdinājumu: ”Nekrājiet sev mantas virs zemes.” (Mateja 6:19.)

Kas notiek, ja kāds neņem vērā Jēzus vārdus un cenšas dzīties pēc garīgas un materiālas bagātības reizē? Jēzus paskaidroja: ”Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs.” (Mateja 6:24.) Ja cilvēks mēģina tiekties pēc abiem šiem mērķiem, drīz vien viņam sāk likties, ka rūpes par garīgām lietām ir tikai traucēklis, kas atņem dārgo laiku, pat ja aiz pienākuma apziņas viņš joprojām veltī tām kaut kādu uzmanību. Dzīves grūtībās tāds cilvēks, iespējams, vairs nepaļaujas uz Dievu, bet drīzāk uz mantu un naudu. Jēzus trāpīgi teica: ”Kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.” (Mateja 6:21.)

Katram kristietim nopietni ir jāpārdomā šie Bībeles vārdi, pirms viņš izšķiras, kam no visas sirds nodoties un kam pirmām kārtām veltīt savu laiku un spēkus. Dievs nav noteicis konkrētas robežas, cik daudz mantas kristietim drīkst būt, tomēr tas nenozīmē, ka mēs nesodīti varam atstāt bez ievērības viņa brīdinājumus nebūt mantkārīgiem. (1. Korintiešiem 6:9, 10.) Kā bija minēts iepriekšējā rakstā, tie, kas neņem vērā Bībeles padomus un dzenas pēc mantas, grauj paši savu fizisko un emocionālo labklājību. (Galatiešiem 6:7.) Turpretī garīgo vajadzību apmierināšana, kā izriet no Jēzus vārdiem, ir patiesas labklājības  pamats. (Mateja 4:4.) Mūsu Radītājs un viņa Dēls neapšaubāmi zina, kas cilvēkiem visvairāk nāk par labu. (Jesajas 48:17, 18.)

Izvēle, kas nebūs jānožēlo

Ko izvēlēsieties jūs — Dievu vai mantu? Protams, mums ir jādomā arī par materiālajām vajadzībām. Savā pirmajā vēstulē Timotejam apustulis Pāvils uzsvēra: ”Ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu.” Tomēr Pāvils mudināja kristiešus likt cerību nevis uz naudu, bet uz Dievu un ”būt bagātiem labos darbos”. (1. Timotejam 5:8; 6:17, 18.) Kas būs pirmajā vietā jūsu dzīvē? Pēc kā jūs tieksieties? Galvenais no labajiem darbiem, par kuriem runāja Pāvils, ir sludināšana un mācekļu gatavošana, ko Jēzus uzdeva saviem sekotājiem. (Mateja 28:19, 20.) Kristieši, kas nolemj dzīvot pieticīgāk — nevis tādēļ, lai atslābinātos un mierīgi baudītu dzīvi, bet gan tādēļ, lai vairāk varētu piedalīties šajā svarīgajā darbā —, krāj sev ”labu mantas pamatu nākamai dzīvei” Dieva apsolītajā jaunajā pasaulē. Un viņi jau tagad no savas pieredzes pārliecinās, ka garīgas vērtības ir nesalīdzināmi ”labākas par zeltu”. (1. Timotejam 6:19; Salamana Pamācības 16:16; Filipiešiem 1:10.)

To ilustrē gadījums ar Ediju, kura ģimene kļuva par Jehovas lieciniekiem, kad Edijs vēl bija bērns. Gadījās tā, ka viņa ģimene zaudēja visu savu īpašumu un viņiem bija jāizvācas no savas mājas. Edijs stāsta: ”Es vienmēr biju raizējies, kas notiks, ja mēs pēkšņi visu zaudēsim. Un tagad mums tiešām vairs nekā nebija. Vai zināt, kas notika? Nekas briesmīgs. Mēs joprojām ēdām un dzērām, un mums bija arī, ko vilkt mugurā. Jehova par mums gādāja, un ar laiku mēs pārvarējām savas materiālās grūtības. Šis gadījums man iemācīja uztvert nopietni to, ko Jēzus apsolīja Mateja evaņģēlija 6. nodaļas 33. pantā: ja Dieva Valstība ir pats svarīgākais mūsu dzīvē, mums nav pārmēru jāraizējas par materiālām lietām.” Patlaban Edijs un viņa sieva ir pilnas slodzes kristīgie kalpotāji. Materiālā ziņā viņiem ir viss nepieciešamais, bet, galvenais, viņi ir ieguvuši garīgu bagātību.

Neizmērojamas svētības

Atšķirībā no mantām uz zemes, kur zagļi tās var nozagt, garīgās mantas mēs varam sakrāt uz mūžīgiem laikiem. (Salamana Pamācības 23:4, 5; Mateja 6:20.) Tiesa, izmērīt garīgu bagātību ir grūtāk nekā saskaitīt naudu. Pārbaudīt, cik lieli finansiāli panākumi ir gūti, ir vieglāk nekā noteikt, cik liela ir mūsu garīgā izaugsme — piemēram, kā ir augusi mūsu mīlestība, prieks un ticība. Taču garīgā bagātība nes neizmērojamas svētības. Runādams par saviem mācekļiem, kas būs gatavi atstāt pat savas mājas un laukus, savu ienākumu avotu, lai pirmajā vietā liktu garīgās intereses, Jēzus sacīja: ”Patiesi es jums saku: Neviena nav, kas atstājis namu, vai brāļus, vai māsas, vai māti vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus manis un evaņģēlija dēļ, kas nedabūtu simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus un māsas un mātes un bērnus un tīrumus, kaut arī ar vajāšanām, un nākošā laikā mūžīgu dzīvi.” (Marka 10:29, 30.)

Kas mūsu dzīvē ir galvenais — Dievs vai manta?

[Attēli 8., 9. lpp.]

Vai mēs dzenamies pēc naudas...

...vai pēc garīgas bagātības?