Kāpēc es atstāju cirku

Pastāstījis Marselo Neims

ES PIEDZIMU Urugvajas galvaspilsētā Montevideo. Mani vecāki bija dievbijīgi cilvēki, tomēr viņi nepiederēja ne pie vienas reliģijas. Kad man bija kādi četri gadi, mamma aizgāja bojā nelaimes gadījumā, un mani uzaudzināja radinieki, kas man centās iemācīt augstas morāles normas. Divdesmit gadu vecumā es izlēmu ceļot pa pasauli, lai iepazītu dažādas valstis un kultūras.

Tā es nonācu Kolumbijā, kur es sāku strādāt cirkā par manēžas strādnieku. Redzot, cik cirka mākslinieki izskatījās laimīgi, kad viņiem aplaudēja skatītāju pūļi, man radās vēlēšanās pašam kļūt par vienu no viņiem. Tāpēc es sāku gatavot cirka numuru: es mācījos braukt ar mazākiem un mazākiem divriteņiem, līdz beidzot iemanījos braukt ar divriteni, kura garums bija tikai divpadsmit centimetri. Šo divriteni, kas bija viens no pašiem mazākajiem pasaulē, es varēju novietot uz savas plaukstas. Ar laiku es guvu diezgan lielus panākumus gandrīz visā Dienvidamerikā. Divdesmit piecu gadu vecumā es devos uz Meksiku, kur es uzstājos vairākos cirkos.

Krasas pārmaiņas

Es mīlēju cirku. Cirka dzīve nozīmēja ceļot no vienas vietas uz otru, dzīvot labākajās viesnīcās un ēst augstākās klases restorānos. Tomēr es jutu, ka manai dzīvei trūkst jēgas, un man nebija drošas cerības uz nākotni. Taču kādu vakaru notika negaidīts pavērsiens, kas izmainīja manu dzīvi. Kāds no maniem draugiem, mūsu cirka konferansjē, man iedeva grāmatu Atklāsme — tās varenā kulminācija ir tuvu! *. Pēc izrādes es sāku lasīt šo grāmatu un noliku to pie malas tikai nākamajā rītā. Kaut gan grāmata izrādījās diezgan sarežģīta, man bija aizraujoši lasīt, kā tajā bija skaidrota Atklāsmes grāmatā aprakstītā sarkanā zvēra un netikles simboliskā nozīme. (Atklāsmes 17:3—18:8.) Vēlāk kādu dienu es tīrīju treileri, ko biju iegādājies, un atradu tajā vēl vienu grāmatu, kuru bija laiduši klajā tie paši izdevēji. Šī grāmata, kas saucās Tu vari dzīvot mūžīgi paradīzē uz Zemes *, bija daudz vienkāršāka nekā iepriekšējā, un es uzreiz sapratu, ka man ir jāsludina labā vēsts. Tāpēc es tūlīt pat visiem pēc kārtas sāku stāstīt, ko biju uzzinājis no Bībeles.

Pēc kāda laika man radās vēlēšanās satikties ar Jehovas lieciniekiem. Grāmatā Atklāsme — tās varenā kulminācija ir tuvu! es atradu tās Jehovas liecinieces tālruņa numuru, kura bija iedevusi manam draugam šo grāmatu. Es piezvanīju  šai kristietei, un viņas tēvs mani uzaicināja uz Jehovas liecinieku kongresu Meksikas pilsētā Tihuanā. Kongresā mani dziļi iespaidoja mīlestība, kāda valdīja liecinieku vidū, un es pārliecinājos, ka esmu atradis patieso reliģiju. Lai arī kur mani aizveda cirka izrādes, it visur es apmeklēju Jehovas liecinieku draudzes sapulces un ņēmu no viņiem literatūru, ko piedāvāt cilvēkiem.

Reiz atgadījās kāds notikums, kas mani vēl vairāk pārliecināja, ka es esmu uz pareizā ceļa. Jehovas liecinieki mani aicināja apmeklēt Jēzus Kristus nāves atceres vakaru un paskaidroja, cik tas ir svarīgi, lai kristieši būtu klāt šajā pasākumā. Tomēr tieši tajā vakarā mums cirkā bija pirmizrāde, tāpēc es domāju, ka uz Atceres vakaru man netikt. Es dedzīgi lūdzu par to Jehovu, un tad notika kaut kas negaidīts — divas stundas pirms izrādes sākuma cirkā pazuda elektrība. Tā man radās iespēja aiziet uz Atceres vakaru un pēc tam atgriezties cirkā un uzstāties ar savu priekšnesumu. Es nodomāju, ka tā ir Jehovas atbilde uz manu lūgšanu.

Kādu dienu es stāvēju rindā kādā bankā un dalīju cilvēkiem bukletus par Bībeli. Tur gadījās kāds kristiešu draudzes vecākais. Viņš mani uzslavēja par dedzību un mudināja sludināt kopā ar draudzi organizētā veidā. Šis kristietis man arī taktiski un laipni paskaidroja, ka man vēl šis tas ir jāmaina savā dzīvē, lai es to varētu darīt. Kamēr es apdomāju iespēju veikt pārmaiņas dzīvē un pievienoties Jehovas lieciniekiem, man piedāvāja labi apmaksātu darbu kādā cirkā ASV. Mana sirds rāvās uz pusēm. Es vēlējos doties uz ASV, tomēr, ja es pieņemtu šo darba piedāvājumu, nevarēja zināt, vai man izdotos iet pa to ceļu, ko es tikko grasījos uzsākt. Tas bija mans pirmais ticības pārbaudījums, un es negribēju sagādāt Jehovam vilšanos. Kaut gan kolēģi gandrīz nespēja noticēt, ka es pieņemu šādu lēmumu, es atstāju cirku, sāku pastāvīgi apmeklēt kādas Jehovas liecinieku draudzes sapulces, nogriezu savus garos matus un saskaņoju savu dzīvi ar Bībeles principiem, lai varētu kalpot Jehovam.

Gandarījuma pilna dzīve

1997. gadā neilgi pirms tam, kad es grasījos kristīties un kļūt par Jehovas liecinieku, es pieredzēju vēl vienu ticības pārbaudījumu. Mani atkal aicināja uz ASV — šoreiz man piedāvāja segt visus izdevumus, lai es varētu doties uz Maiami un uzstāties kādā populārā televīzijas programmā. Tomēr es vēlējos kristīties un, kā to biju apsolījis Jehovam, veltīt savu dzīvi viņam. Tāpēc, par lielu izbrīnu televīzijas pārstāvjiem, es atteicos no šī vilinošā piedāvājuma.

Dažkārt cilvēki man jautā, vai es neesmu nožēlojis, ka atstāju cirku. Tādos gadījumos es atbildu, ka es nekad nebūtu ar mieru mainīt sirsnīgo draudzību ar Jehovu pret savu agrāko dzīvi. Tagad es kalpoju Jehovam pilnu slodzi, un, kaut gan šī kalpošana nav saistīta ar aplausiem, slavu un mantu, ko piedāvā šī pasaule, es vairs nejūtu iekšēju tukšumu. Man ir brīnišķīga cerība dzīvot paradīzē uz zemes un atkal satikt savu māti, kad viņa tiks celta augšā no mirušajiem. (Jāņa 5:28, 29.)

[Zemsvītras piezīme]