Viņi pārcieta terora aktu Mumbajā

NO MŪSU KORESPONDENTA INDIJĀ

INDIJAS plaukstošajā pilsētā Mumbajā (agrākajā Bombejā) dzīvo vairāk nekā 18 miljoni cilvēku, un ik dienas seši līdz septiņi miljoni no viņiem izmanto ātro dzelzceļa satiksmi, lai brauktu uz darbu, skolu, tirgu vai citur. Maksimumstundās pārpildītajos deviņu vagonu vilcienos, kas paredzēti 1710 pasažieriem, drūzmējas pat ap pieciem tūkstošiem cilvēku. Tieši tādā brīdī 2006. gada 11. jūlijā teroristi īstenoja uzbrukumu Mumbajas dzelzceļa sistēmai. Nepilnās 15 minūtēs vairākos vilcienos, kas kursēja pa Rietumu dzelzceļa līniju, notika septiņi sprādzieni, kuros gāja bojā vairāk nekā 200 cilvēku un vairāk nekā 800 guva ievainojumus.

Liela daļa Jehovas liecinieku, kas pieder pie 22 draudzēm, kuras darbojas Mumbajā un tās piepilsētās, regulāri brauc ar vilcienu, un vairāki no viņiem atradās tajos vilcienos, kuros notika sprādzieni. Laimīgā kārtā neviens no viņiem nezaudēja dzīvību, tomēr daži tika ievainoti. Viena no lieciniecēm, kas pieredzēja teroristu uzbrukumu, bija Anita, kas tobrīd atgriezās mājās no darba. Vilciens bija pārpildīts, tāpēc viņa bija nostājusies pirmās klases nodalījumā netālu no durvīm, lai stacijā vieglāk tiktu laukā. Vilciens brauca lielā ātrumā, kad pēkšņi nograndēja spēcīgs sprādziens un vagonu piepildīja melni dūmi. Izliekusies pa durvīm un paskatījusies pa labi, Anita ieraudzīja, ka nākamā nodalījuma metāla sāni ir atrauti vaļā un slīpi nokarājas no vilciena. Viņa šausmās redzēja, ka no šī cauruma uz sliedēm krīt sakropļoti cilvēki un sprādziena norautas ķermeņa daļas. Kad likās, ka ir pagājusi vesela mūžība, kaut gan īstenībā bija aizritējuši tikai daži mirkļi, vilciens apstājās. Anita kopā ar citiem pasažieriem izlēca no vilciena un metās skriet pa sliedēm, lai ātrāk tiktu projām. Pa mobilo telefonu Anita piezvanīja savam vīram Džonam — viņai laimējās, ka  izdevās vīru sazvanīt, jo dažu minūšu laikā neskaitāmo satraukto zvanītāju dēļ visa pilsētas telefonsakaru sistēma bija pārslogota. Līdz tam brīdim, kad Anita sāka runāt ar vīru, viņa bija bijusi samērā mierīga, bet tad viņa vairs neizturēja un sāka nevaldāmi raudāt. Anita pastāstīja vīram, kas noticis, un lūdza atbraukt pēc viņas. Kamēr Anita gaidīja Džonu, sāka līt lietus, un tas aizskaloja daudzus pierādījumus, kas būtu noderējuši izmeklētājiem.

Ar vienu no šiem vilcieniem brauca kāds cits Jehovas liecinieks, kuru sauc Klaudijs. Ātrāk nekā parasti beidzis darbu savā birojā, viņš pulksten 17.18 iekāpa vilcienā Čērčgeitas stacijā, kas ir Rietumu līnijas galastacija. Tā kā Klaudijam bija jābrauc vesela stunda līdz Bhajandaras stacijai, viņš meklēja sēdvietu pirmajā klasē. Vagonā viņš ieraudzīja savu paziņu Džozefu no citas Jehovas liecinieku draudzes. Abi vīrieši sāka sarunāties, un laiks ātri ritēja uz priekšu. Vēlāk Džozefs, noguris pēc darba dienas, iesnaudās, bet Klaudijs vienu pieturu pirms stacijas, kurā viņam bija jāizkāpj, piecēlās kājās un virzījās uz izeju, jo vagons bija pasažieru pilns. Klaudijam ceļoties, Džozefs pamodās un pārliecās pāri atzveltnei, lai no viņa atvadītos. Klaudijs pieliecās uz priekšu, lai vēl pateiktu dažus vārdus, un tas, iespējams, izglāba viņam dzīvību. Negaidīti atskanēja pamatīgs troksnis, vagons asi nodrebēja, parādījās dūmi, un kļuva pavisam tumšs. Sprādziens nometa Klaudiju uz grīdas starp sēdvietu rindām, un viņš vairs nedzirdēja neko, izņemot džinkstoņu ausīs. Tur, kur viņš pirms mirkļa bija atradies, rēgojās melns caurums. Pasažieri, kas bija stāvējuši viņam blakus, bija vai nu izmesti uz sliedēm, vai gulēja beigti uz grīdas. Klaudijs bija pieredzējis piekto no septiņiem sprādzieniem, kas tajā traģiskajā otrdienā nogranda Mumbajā.

Klaudiju aizveda uz slimnīcu. Visas viņa drēbes bija izmirkušas asinīs, tomēr lielākoties tās bija citu pasažieru asinis. Pats Klaudijs bija cietis samērā maz — viņam bija plīsusi bungādiņa, apdegusi roka un apsviluši mati. Slimnīcā Klaudijs satika Džozefu un viņa sievu Andželu, kas bija atradusies sieviešu nodalījumā. Andžela nebija savainota, bet Džozefam bija sasitums pie labās acs un dzirdes traucējumi. Visi šie trīs liecinieki sirsnīgi pateicās Dievam Jehovam, ka ir palikuši dzīvi. Vēlāk Klaudijs stāstīja, ka pirmā doma, kas viņam ienāca prātā pēc samaņas atgūšanas, bija: ”Cik bezjēdzīgi ir dzīties šajā sistēmā pēc naudas un mantas, ja tu vienā mirklī vari zaudēt dzīvību!” Viņš juta patiesu gandarījumu, ka viņa dzīvē pirmajā vietā ir attiecības ar Dievu Jehovu.

Īsā laika posmā Mumbaja pieredzēja gan spēcīgus plūdus, gan nemierus, gan teroristu uzbrukumus. Tomēr vietējie Jehovas liecinieki, kuru skaits pārsniedz 1700, nezaudē apņēmību un dedzību un stāsta cilvēkiem par brīnišķīgo cerību uz jaunu pasauli, kurā tiks likvidēta jebkāda vardarbība. (Atklāsmes 21:1—4.)

[Izceltais teksts 23. lpp.]

Tur, kur viņš pirms mirkļa bija atradies, rēgojās melns caurums

[Attēls 23. lpp.]

Anita

[Attēls 23. lpp.]

Klaudijs

[Attēls 23. lpp.]

Džozefs un Andžela

[Norāde par attēla autortiesībām 22. lpp.]

Sebastian D’Souza/AFP/Getty Images