Instinkts — apbrīnojams ceļvedis

”Migrācija, iespējams, ir pats apbrīnojamākais dabas fenomens.” (COLLINS ATLAS OF BIRD MIGRATION.)

1967. gada 9. decembrī kāds pilots vairāk nekā astoņu kilometru augstumā ieraudzīja ap 30 ziemeļu gulbju. Kāpēc gulbju bars, kas devās uz Īriju, lidoja tik milzīgā augstumā, kur valdīja stindzinošs 40 grādu sals? Pirmkārt, tā putni izvairījās no sniega vētrām, kas neatlaidīgi plosījās zemāk, un, otrkārt, tā gulbjiem radās iespēja izmantot gaisa strāvu, ar kuras palīdzību to lidojuma ātrums attiecībā pret zemi sasniedza ap 200 kilometriem stundā. Pēc aptuveniem aprēķiniem, 1300 kilometru garo ceļu no Islandes līdz Īrijai šie gulbji tādos apstākļos varēja nolidot nieka septiņās stundās.

Migrācijas tāllidojumu čempions jūras zīriņš ligzdo uz ziemeļiem no ziemeļu polārā loka, bet ziemot tas dodas uz Antarktiku. Veicot savu ikgadējo migrācijas pārlidojumu uz ziemošanas vietām un atpakaļ, šis nelielais jūras putns var nolidot pat vairāk nekā 40 tūkstošus kilometru, proti, tādu attālumu, kas līdzvērtīgs ceļojumam apkārt visai zemeslodei.

Balto stārķu populācija, kas ligzdo Eiropas ziemeļos un ziemu pavada Dienvidāfrikā, migrējot ik gadus pārvar apmēram 24 tūkstošus kilometru. Rudeņos un pavasaros tūkstošiem šo balto gājputnu ceļo cauri Izraēlai, aizvien no jauna atkārtodami to pašu ciklu, kas cilvēkiem bija pazīstams jau Bībeles laikos. (Jeremijas 8:7.)

Kas ir ielicis putnos instinktus, kuri tos vada? Aptuveni pirms trīsarpus tūkstošiem gadu Dievs taisnīgajam Ījabam uzdeva jautājumu: ”Vai, taviem ieskatiem klausot, ceļas kaujas vanags un izpleš savus spārnus virzienā uz dienvidiem? Jeb vai klausot tavas mutes vārdiem augstu gaisos paceļas ērglis un ceļ arī savu ligzdu tik augstā vietā?” Savā atbildē Ījabs pamatoti atzina, ka gods par putnu un citu dzīvnieku apbrīnojamajām spējām pienākas Dievam. (Ījaba 39:26, 27; 42:2.)

Dāvanas, kas pārspēj instinktus

Cilvēks ir Dieva darba vainagojums uz zemes, un, atšķirībā no dzīvniekiem, cilvēku rīcību nenosaka galvenokārt instinkti. Mēs esam apveltīti ar gribas brīvību, sirdsapziņu un spēju mīlēt. (1. Mozus 1:27; 1. Jāņa 4:8.) Tā kā mums ir dotas šādas dāvanas, mēs spējam pieņemt taisnīgus, morāli pareizus lēmumus, un reizēm lēmumos, ko cilvēki pieņem, atspoguļojas ārkārtīgi spēcīga mīlestība un pašuzupurēšanās.

Protams, cilvēka uzskati un rīcība lielā mērā ir atkarīgi no tiem morāles principiem un garīgo vērtību izpratnes, ko viņš ir — vai, tieši otrādi, nav — mācījies kopš bērnības. Tāpēc cilvēkiem mēdz būt ļoti atšķirīgi priekšstati par to, kas ir labs un kas slikts, kas ir pieņemams un kas ne. Šīs atšķirības var izraisīt domstarpības, neiecietību un pat naidu, it īpaši tad, ja cilvēkus spēcīgi ietekmē tādi faktori kā vietējā kultūra, nacionālisms un reliģija.

Pasaule noteikti būtu daudz labāka, ja visi cilvēki turētos pie vienām normām, kas balstītos uz pareizu morāli un garīgu patiesību, gluži tāpat kā mēs visi pakļaujamies vieniem un tiem pašiem fizikas likumiem, kas regulē procesus Visumā. Bet vai ir kāds, kuram pietiek zināšanu un spēju, lai noteiktu šādas universālas normas? Ja atbilde ir apstiprinoša, rodas jautājums: vai viņš tās grasās noteikt? Bet varbūt viņš šīs normas jau ir noteicis? Šie jautājumi ir aplūkoti nākamajos rakstos.