”Jehova, lūdzu, ļauj man kalpot tev!”

Pastāstījusi Daniela Hola

Kad es biju pavisam maza, man patika ciemoties pie vecmāmiņas, kas dzīvoja mums kaimiņos. Viņai bija paradums katru pēcpusdienu nosnausties. Ja man gadījās atnākt, kad vecmāmiņa jau bija atlaidusies gultā, es apsēdos viņai blakus un viņa man lasīja priekšā Bībeles stāstus. Vecmāmiņa man bieži atgādināja: ”Nekad neaizmirsti, ka Jehova tevi mīl un, ja tu viņu mīlēsi, viņš vienmēr rūpēsies par tevi.” Šie vārdi dziļi iespiedās manā sirdī un prātā.

1977. gadā, kad man bija četri gadi, vecmāmiņa nomira. Gan viņa, gan pārējie tēva radinieki, kas dzīvoja mūsu dzimtajā pilsētiņā Moī, bija Jehovas liecinieki. Kaut gan mani vecāki nebija Jehovas liecinieki, tēvam pret viņiem bija labvēlīga attieksme. Vēlāk mūsu ģimene pārcēlās uz Tintenbaru, nelielu pilsētiņu Jaundienvidvelsas štatā netālu no okeāna piekrastes. Tintenbarā laiku pa laikam mēs ar tēti un vecāko brāli Džeimiju apmeklējām Jehovas liecinieku sapulces.

Kad man bija astoņi gadi, vecāki izšķīrās. Tēvs atgriezās Moī, bet mēs ar brāli palikām dzīvot pie mammas. Tā kā mammai nebija intereses par Bībeli, viņa nevēlējās, ka mēs apmeklētu Jehovas liecinieku sapulces, un tas mani ļoti apbēdināja. Vecmāmiņas vārdi bija palikuši dziļi manā sirdī, un tie man  neizgāja no prāta. Es nešaubījos, ka mīlu Jehovu un vēlos viņam kalpot. Tāpēc es griezos lūgšanā pie Jehovas un pateicu viņam, ka vēlos būt Jehovas lieciniece. Tāda pati vēlēšanās bija arī manam brālim.

Pārbaudījumi skolā

Neilgi pēc tam skolā kāds skolotājs visiem skolēniem no mūsu klases lika nosaukt savu reliģiju, jo viņš vēlējās pierakstīt klases žurnālā, pie kuras reliģijas katrs pieder. Kad pienāca Džeimija kārta, brālis skaļi un skaidri pateica, ka ir Jehovas liecinieks. Skolotājs pārstāja rakstīt un lūdza, lai Džeimijs atkārto, ko bija teicis. Džeimijs vēlreiz pateica, ka ir Jehovas liecinieks. ”Nedomāju gan,” noteica skolotājs, ”bet mēs ar tevi vēl par to parunāsim.” Tad pienāca mana kārta, un arī es skaļi pateicu, ka esmu Jehovas lieciniece. Pavisam apjucis un neapmierināts, skolotājs izsauca direktoru.

”Manā priekšā ir jūsu iesnieguma dokumenti, un es redzu, ka jūsu vecāki nav jūs reģistrējuši kā Jehovas lieciniekus,” direktors mums stingri paziņoja. Mēs ar cieņu atbildējām: ”Tomēr tā ir mūsu reliģija.” Kopš tās reizes ne direktors, ne arī skolotājs, kas mums bija jautājis par mūsu reliģisko piederību, šo jautājumu vairs neskāra.

Kaut gan manas zināšanas par Bībeli nebija lielas, es centos stāstīt klasesbiedriem, ko biju uzzinājusi. Es ņēmu uz skolu grāmatu Mana Bībeles stāstu grāmata *, un reizēm man radās izdevība palasīt no tās priekšā kādai ticīgai meitenei. Tomēr, tā kā es centos dzīvot saskaņā ar kristīgajām normām, skolā neviens īpaši netiecās pēc manas sabiedrības, un reizēm es jutos ļoti vientuļi.

Es tik bieži un neatlaidīgi lūdzu Jehovu, ka viņš kļuva par manu tuvāko draugu. Katru dienu pēc skolas es apsēdos uz gultas un sīki un smalki izstāstīju Jehovam visu, kas bija noticis dienas gaitā. Bieži vien es caur asarām lūdzos: ”Jehova, lūdzu, ļauj man kalpot tev kopā ar citiem taviem kalpiem!” Pēc lūgšanas es vienmēr jutu, ka man kā akmens noveļas no sirds.

Saņemu uzmundrinošu vēstuli

Kad man bija desmit gadi, Džeimijs aizbrauca atpakaļ uz Moī pie tēva. Kopš tā laika man vēl vairāk pietrūka garīga atbalsta. Kādu dienu, kad es ciemojos pie kaimiņiem, es ievēroju vairākus Jehovas liecinieku izdotus žurnālus. Sirdij sitoties straujāk, es apskatījos, kāda ir vietējās Jehovas liecinieku filiāles adrese, iegaumēju to un steidzos mājās, lai to pierakstītu. Es uzrakstīju filiālei vēstuli, kurā paskaidroju savu situāciju un dedzīgi lūdzu garīgu stiprinājumu. Lasot atbildi — ļoti aizkustinošu, divas lappuses garu vēstuli —, es nespēju novaldīt asaras. Šī vēstule bija apstiprinājums, ka es esmu dārga Jehovas acīs.

Vēstulē, ko saņēmu no filiāles, brāļi mani mudināja līdzināties mazajai izraēliešu meitenei, kas bija nonākusi gūstā un kalpoja sīriešu karavadoņa Naāmana namā. Kaut gan meitenīte dzīvoja tālu projām no dzimtajām mājām, viņa saglabāja stipru ticību un tuvas attiecības ar Dievu Jehovu. Turklāt viņa drosmīgi stāstīja sveštautiešiem par savu ticību un tā apliecināja, ka ir īsta Jehovas lieciniece. (2. Ķēniņu 5:1—4.)

Vēstulē bija arī teikts: ”Tu vari kalpot Jehovam ar to, ka klausi saviem vecākiem un skolā cītīgi mācies. Turklāt tev jāsaglabā tuvas attiecības ar Jehovu, un to tu vari darīt, griežoties pie viņa lūgšanās un pētot Bībeli.” Vēstules beigās brāļi rakstīja: ”Daniela, neaizmirsti, ka neatkarīgi no tā, kur mēs dzīvotu, Jehova vienmēr ir mums līdzās. Mēs zinām, ka tu tam tici.” (Romiešiem 8:35—39.) Šo vēstuli, kas nu jau ir veca un nobružāta, es joprojām glabāju savā Bībelē. Gadu gaitā es to esmu pārlasījusi neskaitāmas reizes, un, to darot, es nekad neesmu varējusi valdīt asaras.

Nedaudz vēlāk es saņēmu vēl vienu vēstuli. Tajā bija teikts, ka mans tēvs ir parūpējies, lai es katru mēnesi pa pastu saņemtu žurnālus Sargtornis un Atmostieties!. Es biju neizsakāmi priecīga, ka turpmāk regulāri saņemšu garīgo barību. Līdzko  pienāca jaunie žurnāli, es tos izlasīju no viena gala līdz otram. Pirmos žurnālus, kurus saņēmu tajā laikā, es esmu saglabājusi līdz pat šai dienai. Ap to laiku mani sāka apmeklēt arī kāds kristiešu draudzes vecākais no tuvējās Jehovas liecinieku draudzes. Viņš nekad ilgi pie manis neuzkavējās, tomēr šie apciemojumi mani ļoti uzmundrināja.

Pozitīvas pārmaiņas

Kaut gan mana situācija bija uzlabojusies, es joprojām ilgojos kalpot Jehovam kopā ar citiem viņa kalpiem. Kad man bija trīspadsmit gadi, es lūdzu mammai atļauju pārcelties pie tēva. Es ļoti mīlēju mammu un zināju, ka viņa mīl mani, tomēr es biju cieši apņēmusies kalpot Dievam. Mamma bija ar mieru, ka es atgriežos pie tēva Moī, un tur es sāku mācīties Bībeli ar Jehovas lieciniekiem. Tēvs mums ar Džeimiju arī ļāva apmeklēt visas draudzes sapulces. Jehovas liecinieki ieguldīja ļoti daudz laika un spēka, lai palīdzētu mums ar brāli. Mūsu garīgā izaugsme bija ļoti strauja, un jau pēc pāris mēnešiem mēs ar Džeimiju kristījāmies. Jehova bija atbildējis uz manu lūgšanu — tagad es varēju kalpot viņam kopā ar citiem Jehovas lieciniekiem.

Mūsu draudzē man bija izveidojušās ļoti tuvas attiecības ar tēva māsu, Lorēnas tanti, un viņas vīru Filipu Teiloriem. Viņi pret mani izturējās kā pret pašu meitu. Pēc kāda laika Teiloru pāris pārcēlās uz Bugenvila salu Papua-Jaungvinejā, kur bija lielāka vajadzība pēc sludinātājiem. Saņēmusi uzaicinājumu dzīvot pie viņiem, es uzreiz piekritu. Man tolaik bija tikai piecpadsmit gadi, tomēr vecāki man ļāva braukt līdzi onkulim un tantei.

Bugenvila salā es turpināju mācības ar pasta starpniecību. Pārējais laiks man bija brīvs, un lielākoties es to pavadīju, sludinot labo vēsti. Grūti aprakstīt, cik ļoti man patika sadarboties ar pilnas slodzes sludinātājiem — misionāriem un pionieriem. Salinieki bija vispazemīgākie cilvēki, kādus es jebkad biju satikusi, un daudzi no viņiem dedzīgi vēlējās mācīties Bībeli.

Vēlāk Bugenvila salā uzliesmoja nemieri, un tika izlemts, ka man ir pārāk bīstami palikt šajā salā. Atstāt šo mazo salu ar tās brīnišķīgajiem ļaudīm bija ļoti sāpīgi. Kad nelielā lidmašīna, ar kuru es braucu projām, pacēlās gaisā, es noraudzījos, kā onkulis Filips paliek stāvam uz skrejceļa un māja man atvadu sveicienu. Man sirds plīsa vai pušu, un es klusībā lūdzu Jehovam, lai kādu dienu es varētu kļūt par misionāri kādā svešā zemē.

Atbildes uz citām manām lūgšanām

Atgriezusies Austrālijā, es pabeidzu vidusskolu un pēc tam sāku strādāt kādā juridiskā firmā. Tēvs bija apprecējies otrreiz, un viņam bija jāgādā par lielu ģimeni. Džeimijs atkal dzīvoja pie mammas. Kādu laiku es brīžiem dzīvoju pie mammas un brīžiem — pie tēva. Es jutu, ka mana dzīve ir sarežģījusies, un sapratu, ka man ir jādzīvo vienkāršāk un galvenā uzmanība jāpievērš garīgiem mērķiem. 1994. gadā Moī es kļuvu par pionieri.

Beidzot es atkal jutos laimīga. Es sadraudzējos ar garīgi noskaņotiem jauniešiem mūsu draudzē, un viņi man bija ļoti liels atbalsts. 1996. gadā es apprecējos ar vienu no šiem jauniešiem — laipnu, pazemīgu puisi, vārdā Vils. Varu droši teikt, ka mans vīrs Vils ir īsta svētība no Jehovas.

Pēc kāzām mēs pielāgojāmies laulības dzīvei, un likās, ka mums ir viss, ko vien varam vēlēties. Kādu dienu Vils atgriezās mājās pēc sludināšanas ar ceļojošo pārraugu, kas apmeklēja draudzes mūsu rajonā. Palūdzis, lai es apsēžos, Vils jautāja: ”Vai tu gribētu pārcelties uz citu vietu, lai atbalstītu kādu draudzi, kur ir lielāka vajadzība pēc sludinātājiem?” Kaut gan man uzreiz bija skaidrs, ka es to vēlos, es pajokoju: ”Uz kurieni? Vanuatu? Fidži?” Kad Vils paskaidroja, ka runa ir par Morvelu, es izsaucos: ”Bet tas taču ir tepat blakus!” Mēs abi pasmējāmies un tūlīt pat izlēmām, ka pārcelsimies un turpināsim pionieru kalpošanu Morvelā.

Šajā pilsētā mēs nodzīvojām trīs laimīgus, svētībām bagātus gadus, un pēc tam mūs gaidīja vēl viens pārsteigums. No Austrālijas Jehovas liecinieku filiāles mēs saņēmām uzaicinājumu sākt speciālo pionieru kalpošanu. Mūs norīkoja uz Austrumtimoru — mazu valstiņu Malajas arhipelāgā, Mazo Zunda salu grupā. Šī vēsts saviļņoja mani līdz asarām. Es pateicos Jehovam, ka viņš ir atbildējis uz visām manām lūgšanām. Viņš ne tikai bija man pavēris iespēju kalpot viņam, bet arī uzticējis kopā ar vīru sludināt svešā zemē.

 Kalpojam Austrumtimorā

2003. gada jūlijā mēs ieradāmies Austrumtimoras galvaspilsētā Dili. Šajā pilsētā bija viena draudze, kas bija arī vienīgā visā valstī, un to veidoja 13 speciālie pionieri no Austrālijas un saujiņa timoriešu. Vietējie brāļi un māsas bija ļoti trūcīgi. Asiņainajos konfliktos, kas Austrumtimorā bija turpinājušies 24 gadu garumā līdz pat 1999. gadam, lielākā daļa no šiem kristiešiem bija zaudējuši visu, kas viņiem piederēja, kā arī daudzus tuviniekus. Daudziem savas ticības dēļ nācās izturēt arī spēcīgu pretestību no ģimenes locekļu puses. Par spīti trūkumam un citām grūtībām, šie brāļi un māsas bija priecīgi un garīgi bagāti. (Atklāsmes 2:8, 9.)

Kalpojot Austrumtimorā, mēs redzējām, ka lielākā daļa timoriešu ir dievbijīgi cilvēki, kas dziļi ciena Bībeli. Pēc neilga laika mēs uzsākām tik daudz Bībeles nodarbību, ka bija grūti tikt ar tām visām galā. Laika gaitā vairāki no mūsu Bībeles skolniekiem kļuva par kristītiem Jehovas lieciniekiem, un mēs varējām kalpot ar viņiem plecu pie pleca. Bija milzīgs prieks noraudzīties viņu garīgajā izaugsmē.

2006. gadā Dili atkal uzliesmoja nežēlīgas cīņas, kuru laikā daudzas mājas tika izlaupītas un nodedzinātas līdz pamatiem. Vietējie Jehovas liecinieki meklēja patvērumu speciālo pionieru mājās. Mūsu māja un pagalms tika pārvērsts par pagaidu bēgļu nometni, un kādu laiku pie mums dzīvoja gandrīz simts cilvēki. Mūsu lielā nojume automašīnas novietošanai pārtapa par pagaidu virtuvi, ēdamistabu un pat Valstības zāli.

Kaut gan tuvumā notika apšaudes un sprāga granātas, mūsu pionieru māja bija kā drošības saliņa. Mēs jutām Jehovas aizsardzību un gādību. Katru dienu mēs sākām ar kāda Bībeles panta apspriešanu. Sapulces notika tāpat kā vienmēr, un mēs arī turpinājām mācīt Bībeli ieinteresētajiem cilvēkiem.

Pēc pāris nedēļām mēs sapratām, ka brāļiem, kas bija nākuši no valsts austrumu daļas, ir bīstami palikt Dili, tāpēc tika pieņemts lēmums izveidot jaunu grupu Baukau — otrajā lielākajā Austrumtimoras pilsētā, kas atrodas trīs stundu brauciena attālumā uz austrumiem no Dili. Tā mums ar Vilu atkal mainījās norīkojuma vieta.

Gandrīz precīzi trīs gadus pēc tam, kad bijām atbraukuši uz Austrumtimoru, 2006. gada jūlijā mēs ieradāmies Baukau. Visa mūsu grupa sastāvēja no četriem speciālajiem pionieriem un sešiem vietējiem lieciniekiem. Šie seši timorieši visu savu mantību bija atstājuši Dili, tomēr savus platos smaidus viņi nebija zaudējuši. Mēs no visas sirds apbrīnojām viņu uzticību un pašaizliedzīgo garu.

Līdz pat šai dienai mēs ar Vilu kalpojam Baukau. Mums ļoti patīk sludināt šajā pilsētā, un mēs šo iespēju uzskatām par vēl vienu Jehovas svētību. Kad es pārdomāju savu dzīvi, es redzu, ka vecmāmiņai bija taisnība. Jehova gadu gaitā vienmēr un visur ir rūpējies par mani. Es nebeidzu pateikties viņam par iespēju kalpot kopā ar citiem brāļiem un māsām. Turklāt es ar nepacietību gaidu laiku, kad vecmāmiņa celsies augšā un es varēšu pateikt viņai paldies, ka viņa man ir palīdzējusi saprast, kas ir vajadzīgs, lai dzīvotu laimīgu un gandarījuma pilnu dzīvi.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 26. lpp.]

Vecmāmiņa ar mani uz rokām

[Attēls 28., 29. lpp.]

Mēs ar Vilu