Vai kādam ir zīmulis?

NO MŪSU KORESPONDENTA LIELBRITĀNIJĀ

ZĪMULIS ir lēts, viegls un ērti lietojams rakstāmrīks, ko bez grūtībām var ielikt kabatā. Zīmulim nav vajadzīgs enerģijas avots, no tā nekas nesūcas laukā, un tā atstātās pēdas ir izdzēšamas. Daudzi bērni ar to mācās rakstīt, mākslinieki zīmuļa tehnikā rada brīnišķīgus mākslas darbus, un daudzi pastāvīgi tur zīmuli pa rokai, lai vajadzības gadījumā kaut ko pierakstītu. Necilais zīmulis ir viens no lētākajiem un visplašāk izmantotajiem rakstāmrīkiem pasaulē, un tā aizraujošā vēsture sākās ar nejaušu atradumu Anglijas laukos.

”Melnais svins”

16. gadsimtā Boroudeilas ielejā, kas atrodas Anglijas ziemeļos, Leikdistriktā, pakalna nogāzē tika uzietas dīvainas, melnas vielas iegulas. Neparastais minerāls izskatījās pēc ogles, taču tas nedega, un, ja ar to novilka pa papīru, tas atstāja melnas, spīdīgas, viegli nodzēšamas švīkas. Sākumā ļaudis domāja, ka atrastā viela ir kāds svina paveids, tāpēc to dēvēja par ”melno svinu”. Tā kā pēc taustes šis minerāls ir taukains, rakstīšanai domātos gabalus un stienīšus cilvēki ietina aitādā vai notina ar saiti. Nav zināms, kurš pirmais iedomājās ievietot ”melnā svina” irbuļus koka korpusā, bet jau ap 16. gadsimta 60. gadiem primitīvi zīmuļi bija nonākuši līdz kontinentālajai Eiropai.

Drīz sākās ”melnā svina” rūpnieciska ieguve un eksports — galvenokārt mākslinieku vajadzībām —, un 17. gadsimtā to jau lietoja tuvu un tālu. Zīmuļu ražotāji veica eksperimentus, cenšoties uzlabot jauno rakstāmrīku. Boroudeilas ”melnais svins”, kas bija viegli iegūstams un tikpat kā nesaturēja piemaisījumus, kļuva par vilinošu kumosu zagļiem un nelegālajiem tirgotājiem, tāpēc 1752. gadā britu parlaments pieņēma likumu, kas par tā zagšanu paredzēja cietumsodu vai izsūtījumu uz katordznieku koloniju.

1779. gadā zviedru ķīmiķis Kārls Šēle visiem par pārsteigumu atklāja, ka ”melnais  svins” īstenībā ir nevis svins, bet gan tīra oglekļa paveids. Desmit gadus vēlāk vācu ģeologs Ābrahams Verners šo mīksto minerālu nosauca par grafītu (no grieķu vārda grafein — ”rakstīt”).

Zīmulis attīstās

Ilgu laiku zīmuļu ražošanas nozare bija atkarīga no Anglijas grafīta, jo tas bija pietiekami tīrs, lai to varētu izmantot bez pārstrādes. Kontinentālajā Eiropā iegūtais grafīts nebija tik kvalitatīvs, tāpēc ražotāji meklēja paņēmienus, kā panākt, lai arī no tā varētu izgatavot labus zīmuļu serdeņus. Franču inženieris Nikolā-Žaks Kontē sajauca grafīta pulveri ar māliem, izveidoja no šī maisījuma stienīšus un apdedzināja tos ceplī. Mainot grafīta un māla proporcijas, viņš ieguva serdeņus, kas rakstīja gaišākā vai tumšākā pelēkās krāsas tonī, un šo principu zīmuļu ražošanā izmanto vēl šodien. 1795. gadā Kontē patentēja savu atklājumu.

19. gadsimtā zīmuļu ražošana kļuva par lielu un ienesīgu nozari. Grafīta atradnes tika atklātas Sibīrijā, Vācijā, tagadējā Čehijā un daudzās citās vietās. Vācijā un pēc tam arī ASV sāka darboties daudzas zīmuļu fabrikas. Darba mehanizācija un masveida ražošanas attīstība pazemināja cenas, un 20. gadsimta sākumā zīmuļi jau bija kļuvuši tik ikdienišķi, ka tos lietoja pat skolas bērni.

Zīmuļi mūsdienās

Mūsdienās, kad pasaulē tiek saražots miljardiem zīmuļu gadā, šie rakstīšanai un zīmēšanai domātie rīki ir kļuvuši sarežģītāki un daudzveidīgāki. Ar visparastāko zīmuli koka korpusā iespējams novilkt aptuveni 56 kilometrus garu līniju un uzrakstīt ap 45 tūkstošiem vārdu. Mehāniskajam jeb automātiskajam zīmulim ir metāla vai plastmasas korpuss, kas ietver tievu, izbīdāmu serdeni, kurš nekad nav jāasina. Krāsu zīmuļos grafīta vietā tiek izmantotas sausas krāsvielas visdažādākajos toņos.

Parocīgs un izturīgs, vienkāršs un efektīvs, zīmulis nepavisam negrasās nogrimt aizmirstībā. Droši vien vēl ilgus gadus gan mājās, gan darba vietās varēs dzirdēt jautājumu: ”Vai kādam ir zīmulis?”

[Papildmateriāls/Attēls 13. lpp.]

KĀ TAISA ZĪMUĻUS?

Lai izgatavotu zīmuļu serdeņus, maisījumu, kas sastāv no smalki samalta grafīta, māliem un ūdens, izspiež caur tievu metāla caurulīti, iegūstot garu, apaļu stienīti. To izžāvē, sagriež gabalos un apdedzina, un pēc tam serdeņus iemērc karstā eļļā un vaskā. Koka korpusam parasti izmanto viegli asināmo ciedra koksni. To noēvelē un sazāģē puszīmuļa biezuma plāksnēs, kuru virsmā tiek iegrieztas gropes. Plāksnes gropēs ievieto grafīta serdeņus, un tai virsū uzlīmē otru sagropēto plāksni. Kad līme izžuvusi, salīmētās plāksnes sagriež atsevišķos zīmuļos. Zīmuļiem piešķir vajadzīgo formu, tos nopulē, nokrāso, un tiem uzspiež ražotāja marku un citu informāciju. Reizēm zīmuļiem galā vēl piestiprina dzēšgumiju. Kad tas viss ir paveikts, zīmuļi, kuru šuves vairs nav redzamas, ir gatavi lietošanai.

[Norāde par autortiesībām]

Faber-Castell AG

[Papildmateriāls/Attēls 14. lpp.]

KĀ IZRAUDZĪTIES ZĪMULI?

Lai izraudzītos piemērotu zīmuli, der izpētīt burtus un ciparus uz zīmuļa sāniem. Tie norāda, cik ciets vai mīksts ir attiecīgā zīmuļa grafīts. Jo mīkstāks zīmulis, jo tumšāk tas raksta.

HB apzīmē universālu vidējas cietības zīmuli.

B norāda uz mīkstu grafītu. Ja pie burta ir arī cipars, piemēram, 2B vai 6B, tas apzīmē mīkstuma pakāpi — jo lielāks cipars, jo grafīts mīkstāks.

H apzīmē cietu zīmuli. Jo lielāks cipars pie tā (2H, 4H, 6H utt.), jo zīmulis cietāks.

F norāda uz cietības pakāpi starp H un HB.

Dažās valstīs lieto citu apzīmējumu sistēmu. Piemēram, ASV 2. numura zīmulis atbilst cietības apzīmējumam HB. Šajā sistēmā cipari pieaugošā secībā apzīmē aizvien lielāku cietības pakāpi.