Bībeles viedoklis

Vai pietiek vienkārši būt ”labam cilvēkam”?

”ES DZĪVOJU kārtīgu dzīvi un cenšos būt labs cilvēks,” teica kāda jauna sieviete, un daudzi tāpat kā viņa domā, ka tas arī ir viss, ko Dievs no cilvēkiem prasa.

Savukārt citi ir pārliecināti, ka, pat ja viņi nopietni grēko, Dievs neņem to vērā, ja vien viņu dzīvesveids kopumā ir samērā cienījams. Viņuprāt, Dievs drīzāk piedod nekā nosoda.

Protams, cilvēkiem mēdz būt ļoti dažāda izpratne par to, ko nozīmē būt ”labam cilvēkam”. Bet kas par to ir teikts Bībelē? Kas mums jādara, lai Dievs mūs atzinīgi novērtētu? Ko nozīmē būt labam cilvēkam Dieva acīs?

Paklausīsim mūsu Radītājam

Dievs Jehova ir mūsu Radītājs, tāpēc viņam ir tiesības dot mums norādījumus morāles jautājumos. (Atklāsmes 4:11.) Bībelē Dievs ir devis likumus un principus, pēc kuriem mums jāvadās savā rīcībā un kalpošanā viņam. Dievs saviem kalpiem teica: ”Paklausiet maniem noteikumiem un dzīvojiet tā, kā Es jums pavēlu, tad jūs būsit mana tauta, un Es būšu jūsu Dievs.” (Jeremijas 11:4.)

Tātad, lai Dievs uzskatītu cilvēku par labu, cilvēkam ir jāmācās Dieva normas un jāsaskaņo ar tām sava dzīve. Ja mēs gribam iegūt kāda draudzību, mēs, dabiski, mēģinām uzzināt, kāda izturēšanās viņam ir patīkama, un pēc tam arī cenšamies tā pret viņu izturēties. Kā var redzēt no Bībeles, mēs tāpat kā patriarhs Ābrahāms varam kļūt par Dieva Jehovas draugiem — proti, izpelnīties viņa labvēlību. (Jēkaba 2:23.) Bet, tā kā Dieva normas ir daudz augstākas par mūsējām, mēs nevaram gaidīt, ka viņš tās mainīs, lai pielāgotos mūsu personiskajam viedoklim. (Jesajas 55:8, 9.)

Paklausības nozīme

Vai tiešām Dievs mūs nosodīs, ja mēs neklausīsim viņam kādās, mūsuprāt, sīkās lietās? Dažkārt cilvēki uzskata, ka tajos jautājumos, kas viņiem nešķiet būtiski, nav nepieciešams paklausīt Dieva norādījumiem. Taču starp Dieva noteiktajiem likumiem nav neviena, kuru varētu uzskatīt par mazsvarīgu. No vārdiem, kas lasāmi pirmajā Jāņa vēstulē, 5. nodaļas 3. pantā, var redzēt, ka Bībelē Dieva likumi nav šķiroti svarīgos un mazsvarīgos. Šajā pantā teikts: ”Šī ir Dieva mīlestība, ka turam viņa baušļus.” Ja mēs pēc labākās sirdsapziņas cenšamies pildīt visus Dieva likumus, mēs pierādām savu nesavtīgo mīlestību pret viņu. (Mateja 22:37.)

Jehova nav pārspīlēti prasīgs, un viņš negaida no mums pilnību. Ja mēs no sirds nožēlojam savas kļūdas un cenšamies tās neatkārtot, viņš labprāt mums piedod. (Psalms 103:12—14; Apustuļu darbi 3:19.) Bet, ja mēs tīši ignorējam kādus no viņa likumiem, vai mums ir pamats cerēt, ka mūsu paklausība citās jomās atsvērs šo pārkāpumu? Aplūkosim kādu piemēru no Bībeles, kurš parāda, ka tas nav iespējams.

Senās Izraēlas ķēniņš Sauls reiz nolēma paklausīt Dieva pavēlēm tikai daļēji. Kad Sauls devās karot ar amalekiešiem, Dievs viņam lika  iznīcināt visus amalekiešu ganāmpulkus. Saulam bija pavēlēts, lai viņš tiem liek ”aiziet nāvē”. Citas Dieva pavēles Sauls izpildīja, bet šo viņš neņēma vērā un pasaudzēja ”sīklopu izlasi” un ”nobarotus lopus”, jo viņš pats un pārējie ļaudis tos gribēja paturēt sev. (1. Samuēla 15:2—9.)

Kad pravietis Samuēls jautāja Saulam, kāpēc viņš nav paklausījis Dieva pavēlei, Sauls iebilda, apgalvodams, ka viņš ir bijis paklausīgs. Sauls uzskaitīja, ko viņš pats un citi ir darījuši pareizi, un pieminēja arī upurus, ko viņi bija nesuši Dievam. Tad Samuēls vaicāja: ”Vai tad tam Kungam ir lielāka patika par dedzināmiem un kaujamiem upuriem nekā par paklausību tā Kunga balsij? — Redzi, paklausība ir labāka nekā upuris, un padevība ir labāka nekā auna tauki.” (1. Samuēla 15:17—22.) Tātad, ja mēs noteiktos jautājumos neklausām Dievam, mēs nevaram to kompensēt ar labiem darbiem citās jomās vai kaut kādiem upuriem.

Dieva normas — viņa mīlestības pierādījums

Jehova savā mīlestībā neprasa, lai mēs uzminētu, kā mēs varam būt viņam patīkami. Bībelē viņš ir devis skaidrus norādījumus, kādas morāles normas mums jāievēro, viņš it kā mums saka: ”Šis ir tas ceļš, staigājiet pa to!” (Jesajas 30:21.) Ja sekosim viņa vadībai, mums nebūs jāpiedzīvo apjukums un vilšanās, ko sagādā mēģinājumi atrast drošus orientierus starp pretrunīgajiem cilvēku priekšstatiem par morāles vērtībām. Turklāt mēs varam būt pilnīgi droši, ka Dieva norādījumi vienmēr nāk mums par labu, jo viņš ”māca [mums] to, kas [mums] par svētību”. (Jesajas 48:17, 18.)

Ja mēs paši pēc sava prāta izlemjam, ko nozīmē būt ”labam cilvēkam”, kādas briesmas tas sevī slēpj? Jāņem vērā, ka mums visiem ir iedzimta nosliece uz savtīgumu un sirds mūs var piemānīt. (Jeremijas 17:9.) Viegli var gadīties, ka tās Dieva prasības, kuras mums šķiet grūti izpildāmas vai pārāk stingras, mēs sāksim uzskatīt par nenozīmīgām.

Piemēram, varbūt divi neprecēti cilvēki nolemj stāties seksuālās attiecībās, domādami, ka tā ir tikai viņu personiska darīšana, jo viņu attiecības citus neskar. Iespējams, viņi zina, ka tāda rīcība nav saskaņā ar Bībeles normām, tomēr viņi nospriež, ka ”neviens no tā necietīs” un tāpēc Dievam droši vien nebūs nekādu iebildumu. Vēlmes var tā aizmiglot viņiem acis, ka viņi nesaskata savu rīcību īstajā gaismā un pilnībā neapzinās tās sekas. Bībele brīdina: ”Dažam kāds ceļš labi patīk, bet beidzot tas viņu tomēr noved nāvē.” (Salamana Pamācības 14:12.)

Visos Jehovas likumos atspoguļojas viņa mīlestība pret cilvēkiem un vēlēšanās aiztaupīt mums sāpes un nelaimes. Dieva likumu ignorēšana, vienalga, seksuālajās attiecībās vai citās jomās, nevienu nav padarījusi laimīgāku un nevienam nav uzlabojusi dzīvi. Tieši otrādi: daudziem tā ir sagādājusi nopietnas problēmas. Turpretī Dieva likumu ievērošana mums palīdz dzīvot krietni un nedarīt ļaunu ne sev, ne citiem. (Psalms 19:8—12.)

Ja vēlaties, lai Dievs jūs uzskatītu par labu cilvēku, centieties sekot viņa vadībai, un jūs pārliecināsieties, ka ”viņa baušļi nav grūti”. (1. Jāņa 5:3.)

VAI JŪS ESAT DOMĀJIS?

▪ Kāpēc mums ir jāpakļaujas Dieva vadībai? (Atklāsmes 4:11.)

▪ Vai mums jāklausa visiem Dieva likumiem? (1. Jāņa 5:3.)

▪ Kāpēc nav gudri noteikt pašiem savas morāles normas? (Salamana Pamācības 14:12; Jeremijas 17:9.)

[Attēls 21. lpp.]

Vai jūsu uzskati morāles jautājumos saskan ar Dieva viedokli?