Mīlot mūziku, dzīvi un Bībeli

Pastāstījis Boriss Gulaševskis

Es biju 66 gadus vecs, neredzīgs vīrs, kas pārcietis divus smagus infarktus. Taču mana sirds bija pateicības pilna — es vērsos pie Dieva lūgšanā un ar asarām acīs pateicos viņam, ka man ir pavērusies iespēja viņu iepazīt. Kopš tā laika ir pagājuši 11 gadi.

ES PIEDZIMU 1930. gadā Cibuļevas ciemā, kas atrodas Ukrainā, Čerkasu apgabalā. 1937. gadā Staļina represiju laikā mans tēvs tika apcietināts un notiesāts kā ”tautas ienaidnieks”. Dzīvokli mums konfiscēja, un lielākā daļa paziņu sāka no mums vairīties, taču daudzi no viņiem paši drīz tika apcietināti. Tolaik sabiedrībā valdīja aizdomu, nodevības un baiļu gaisotne.

Divus mēnešus pēc tēva apcietināšanas piedzima mana māsa Ļena. Ziemu mēs ar māti, māsu un brāli Nikolaju pārlaidām mazā istabiņā, kur nebija ne logu, ne krāsns. Pēc tam mēs pārcēlāmies dzīvot pie vectēva. Mēs ar Nikolaju rūpējāmies par saimniecību, gādājām malku un, kad bija nepieciešams, šo to pielabojām. Tā kā man patika praktiski darbi, es apguvu kurpnieka un namdara iemaņas. Vēl mani aizrāva mūzika, tāpēc es no finiera gabala izgatavoju balalaiku un iemācījos to spēlēt. Vēlāk es apguvu arī ģitāras un mandolīnas spēli.

Kad vēl biju mazs, mani kristīja katoļu baznīcā, bet, tā kā es neizpratu baznīcas mācības un tradīcijas, mani piesaistīja ateisma idejas. Pēc Otrā pasaules kara es iestājos komjaunatnē. Tāpat kā citi komjaunieši, es mēdzu strīdēties ar ticīgajiem, cenzdamies pierādīt, ka Dieva nav.

 Zaudēju redzi

1941. gadā Vācija uzbruka Padomju Savienībai, un kara gaitā frontes līnija vairākkārt gāja cauri mūsu ciemam. 1944. gada 16. martā es bombardēšanas laikā tiku ievainots un zaudēju redzi. Mani pārņēma dziļš izmisums un sāpes.

Kad fronte aizvirzījās uz rietumiem un vācu karaspēks atkāpās, es pasāku staigāt pa dārzu un klausīties putnu dziesmās. Mātei bija manis žēl, tāpēc viņa man deva dzert degvīnu, savukārt ciema iedzīvotāji aicināja mani spēlēt dažādos pasākumos. Es smēķēju un slīcināju bēdas alkoholā, taču drīz vien sapratu, ka tas neko neatrisina.

Tad mana tante, kas bija skolotāja, uzzināja par skolām, kas domātas neredzīgiem bērniem, un pierunāja māti sūtīt mani vienā no tām. 1946. gadā es devos uz Kameņecu-Podoļsku un ar lielu degsmi ķēros pie mācībām. Es iemācījos Braila rakstā lasīt un rakstīt ar rakstāmmašīnu un turpināju arī savu muzikālo izglītību. Es pavadīju garas stundas, vingrinādamies spēlēt harmonikas. Redzēdams manu centību, skolas mācību pārzinis man atļāva spēlēt viņa akordeonu. Papildus es apguvu arī klavierspēli.

Sava māja

1948. gadā es apprecējos ar skolotāju, kas man palīdzēja mācībās. Viņas vīrs bija kritis karā un atstājis viņu vienu ar divām meitām. Pabeidzis mācības, es pārcēlos dzīvot pie sievas. Es no visas sirds centos būt labs vīrs un tēvs un pelnīju ģimenei iztiku ar muzicēšanu. 1952. gadā mums piedzima dēls.

Pēc kāda laika es nolēmu uzcelt mums māju. Pamatu ielikšanai un ārsienu būvēšanai es nolīgu strādniekus, bet daudzus citus darbus es darīju pats. Redzes trūkumu man kompensēja tauste un iztēle. Es ņēmu rokā koka gabalu, to rūpīgi aptaustīju un centos iztēloties tā izskatu. Pēc tam es no tā izgatavoju kādu noderīgu lietu. Metāla instrumentus un ierīces es pasūtīju rūpnīcā, un ar to palīdzību es uzmūrēju krāsnis, izgatavoju mēbeles un paveicu citus darbus.

Stabuļu orķestris

Es turpināju savu izglītību un kļuvu par profesionālu mūziķi. Reiz manās rokās nonāca salūzusi bambusa stabulīte. Es to salīmēju un iemācījos to spēlēt. Kopš tā laika es pats sāku taisīt stabules. Tolaik tika uzskatīts, ka basa stabules pagatavot nav iespējams, jo tās būtu pārāk lielas un tāpēc skanētu pārāk vāji. Šī iemesla dēļ arī nebija stabuļu orķestru.

Tomēr man izdevās radīt rezonatoru, kas pastiprināja stabules skaņu. Līdz ar to pavērās iespēja izgatavot stabuli ar zemu skanējumu un pietiekamu skaņas intensitāti. Es sāku gatavot dažādus stabuļu paveidus, kas kopā ļāva iegūt harmoniski bagātu skanējumu.

 Jau iepriekš es biju vadījis vairākus orķestrus, un vienā no tiem spēlēja tikai neredzīgi mūziķi. Lielākoties mēs spēlējām tautas mūzikas instrumentus. Bet 1960. gadā es izveidoju orķestri, kura sastāvu veidoja vienīgi stabules un kuram nebija analoga visā Padomju Savienībā un, iespējams, arī pasaulē.

Atklājumi un šaubas

Tajā pašā gadā es iepazinos ar kādu meistaru, kas remontēja mūzikas instrumentus, un mums aizsākās saruna par reliģiju. Es, kā parasti, izturējos noraidoši un apgalvoju, ka Dieva nav. Viņš nesāka ar mani strīdēties, bet tikai palūdza, lai es noklausos dažus fragmentus no Bībeles. Tā kā es nekad nebiju lasījis Bībeli, es piekritu.

Atceros, cik saviļņots es jutos, dzirdēdams, kā Jēkabs smagi strādāja, lai gādātu par savu ģimeni. Stāsts par to, kā Jāzepa brāļi pārdeva viņu verdzībā, ko viņam nācās izciest un kā vēlāk viņš piedeva saviem brāļiem, mani aizkustināja līdz asarām. (1. Mozus 37., 39.—45. nodaļa.) Tāpat man ļoti patika zelta likums, kas liek pret citiem izturēties tā, kā mēs vēlamies, lai citi izturētos pret mums. (Mateja 7:12.) Tā es sāku iepazīt Bībeli un iemīlēju to.

Kopā ar šo vīrieti es sāku apmeklēt baptistu dievkalpojumus, un man uzdāvināja Jauno Derību Braila rakstā. Es to lasīju ļoti rūpīgi un pamanīju, ka starp baptistu mācībām un to, kas teikts Bībelē, pastāv pretrunas. Piemēram, no Bībeles var redzēt, ka Dievs un Jēzus ir divas dažādas personas un ka Dievam ir augstāks stāvoklis nekā Jēzum. (Mateja 3:16, 17; Jāņa 14:28; Apustuļu darbi 2:32.) Taču baptisti māca, ka Dievs un Jēzus ir vienlīdzīgi un abi ietilpst vienā trīsvienīgā Dievā. Es Jauno Derību izlasīju daudzas reizes, burtiski aptaustīdams katru vārdu, bet šādu mācību tur neatradu.

Bībeles tulkojumā, kas man bija pieejams, bija lietots vārds ”elle”. Baptisti mācīja, ka tā ir vieta, kur cilvēki mūžīgi tiek mocīti ugunī. Kad es centos to iztēloties, man kļuva baigi. Bībelē ir teikts, ka Dievs ir mīlestība, un es nespēju iedomāties, ka viņš būtu radījis tādu mocību vietu. (1. Jāņa 4:8.) Gāja laiks, un manas šaubas par elli un citām baptistu mācībām auga augumā.

Lielas pārmaiņas

Līdz 1968. gadam manas pameitas jau bija apprecējušās un pašas audzināja bērnus, bet mums ar sievu aizvien biežāk izcēlās nopietnas domstarpības. Atskatoties uz to laiku, man ir žēl, ka mēs nebijām pietiekami mīloši un pacietīgi, lai nosargātu savu laulību. Arī manas nākamās divas laulības beidzās ar šķiršanos.

1981. gadā es atstāju Kameņecu-Podoļsku, kur biju pavadījis 35 gadus, un pārcēlos uz Krievijas pilsētu Joškarolu, kas atrodas aptuveni 600 kilometrus uz austrumiem no Maskavas. Tur es turpināju savu radošo darbību. Vienā no maniem orķestriem spēlēja 45 mūziķi. Es taisīju aizvien jaunus stabuļu paveidus — no 20 centimetru garas pikolo stabules, kuras diametrs ir tikai viens centimetrs, līdz pat trīs metru garai kontrabasa stabulei, kuras diametrs ir 20 centimetri. Mūsu koncertus translēja radio un televīzijā, un mēs turnejās apbraukājām visu valsti.

1986. gadā Vissavienības konkursā es saņēmu diplomu un medaļu par ieguldījumu stabuļu mākslas attīstībā. Vēlāk par mani uzņēma dokumentālu filmu Solo stabulei jeb stāsts par Meistaru. Laikrakstā Marijskaja pravda bija teikts: ”Boriss Nikolajevičs Gulaševskis, par kuru ir stāstīts šajā filmā, ir saņēmis īpašu apbalvojumu par Krievijā vienīgā stabuļu orķestra izveidošanu.”

Meklēju patiesību

Pārcēlies uz Joškarolu, es pierakstījos bibliotēkā, kuras filiālē bija daudz materiālu neredzīgajiem. Pakāpeniski es iepazinos ar katoļu, Vasarsvētku draudzes un metodistu mācībām, kā arī pabiju pareizticīgo dievkalpojumos. Izrādījās, ka šajās baznīcās tiek mācītas tās pašas mācības, kuras es biju dzirdējis  baptistu baznīcā un kuras, kā es biju noskaidrojis, nav pamatotas uz Bībeli.

Kādā grāmatā, ko bija uzrakstījis pareizticīgo baznīcas garīdznieks Aleksandrs Meņs, bija minēts, ka Dieva vārds ir Jahve. Grāmatā bija stāstīts, ka senatnē ebreji pielūdza Dievu pareizi, bet laika gaitā aptraipījās ar pagānu mācībām un elkdievību. Šīs domas palika manā prātā un nostiprināja vēlēšanos atrast patiesību.

Mana apņēmība saprast Bībeli aug

Vienā no maniem orķestriem spēlēja sieviete, vārdā Liza, kas bija gandrīz akla. 1990. gadā mēs apprecējāmies. Arī Lizai bija interese par garīgiem jautājumiem. Tajā pašā gadā es apciemoju māti, kas dzīvoja pie manas māsas Ļenas Baltkrievijas pilsētā Baranovičos. Paklausīdams mātes lūgumam, es devos uz katoļu baznīcu un aizgāju pie dievgalda. Tajā laikā Padomju Savienībā ritēja ”pārbūve” (perestroika), un priesteris lielāko daļu sava sprediķa veltīja politiskajām pārmaiņām. Kārtējo reizi es pārliecinājos, ka tas ne tuvu nav tas, ko es meklēju.

1994. gadā es pārcietu divus infarktus un mans vispārējais veselības stāvoklis manāmi pasliktinājās. Togad arī nomira mana māte, taču, lai cik grūti man klājās, es nepārstāju lasīt Bībeli. Es izlasīju Jauno Derību vismaz 25 reizes — pēc tam man sajuka skaits —, bet jautājumu kļuva tikai aizvien vairāk. Man bija jāatzīst, ka paša spēkiem man Bībeles mācības neizdosies saprast.

Uzzinu Bībeles patiesību

1996. gadā mūs ar sievu apmeklēja Jehovas liecinieki. Es pret viņiem izturējos ar aizdomām, jo laikrakstos bija teikts, ka viņi ir bīstama sekta. Bet tad es nodomāju: ”Ko viņi man var nodarīt?” Pirmais, ko es gribēju noskaidrot, bija viņu domas par trīsvienību. Viņi atbildēja, ka ne vārds ”trīsvienība”, ne arī trīsvienības mācība Bībelē nav atrodama. Man bija prieks to dzirdēt, jo es biju nonācis pie tāda paša secinājuma.

Kad Jehovas liecinieki man nolasīja 2. Mozus grāmatas 6. nodaļas 3. pantu, kur sinodālajā tulkojumā krievu valodā zemsvītras piezīmē parādās Dieva vārds — Jehova —, mana sirds sāka sisties straujāk. Es jutos pārsteigts, domājot, cik ļoti reliģijas maldina cilvēkus, slēpdamas šo vārdu, un cik atšķirīga ir Jehovas liecinieku nostāja, kuri ir nosaukti Radītāja vārdā un dara šo vārdu zināmu citiem. (Jesajas 43:10.)

Es Jehovas lieciniekus burtiski apbēru ar jautājumiem, piemēram, kāpēc Bībelē ir runāts par elli? Kāpēc sinodālajā tulkojumā ir rakstīts, ka zeme aizies bojā ugunī? Maniem jautājumiem nebija gala, bet, saņēmis uz tiem atbildes no Bībeles, es arvien skaidrāk sapratu, ka esmu atradis reliģiju, ko biju meklējis gadiem ilgi. Es nokritu ceļos un ar asarām acīs pateicos Dievam.

Nepagāja ilgs laiks, kad Jehovas liecinieki man piedāvāja kopā ar viņiem apmeklēt kristiešu sapulci. Es biju pārsteigts, cik klusi un uzmanīgi visi klausās oratorā un kā, lappusēm čaukstot, visi cītīgi šķir vaļā Bībeli, tiklīdz orators piemin kādu pantu. Nevienā baznīcā es neko tādu nebiju pieredzējis. Sapulcē Jehovas liecinieki arī dziedāja dziesmu, kas balstīta uz Jesajas grāmatas 35. nodaļas 5. pantu un sākas ar vārdiem: ”Drīz aklo acis redzēt spēs.”

Es ar lielu prieku sāku mācīties Bībeli ar Jehovas liecinieku palīdzību, un šīs nodarbības notika trīs četras reizes nedēļā. Es uzzināju, kāpēc Dievs pieļauj nelaimes un karus un kā viņš novērsīs ciešanu sekas. Sevišķi mani aizkustināja Dieva solījumi par viņa Valstību, kas īstenos viņa gribu un nodrošinās taisnīgiem cilvēkiem mūžīgu dzīvi paradīzē uz  zemes. (1. Mozus 1:28; Jesajas 65:17—25; Atklāsmes 21:1—5.) Bībeles patiesība man kļuva aizvien skaidrāka, un 1997. gada 16. novembrī es kristījos, apliecinot savu apņēmību kalpot Dievam.

Vienoti kalpojam Dievam

Drīz pēc manas kristīšanās arī Liza sāka mācīties Bībeli. Lai gan paralīze nopietni ierobežoja viņas spēju kustēties, viņa ar lielu aizrautību iedziļinājās Bībelē un 1998. gadā kristījās. Kaut arī Liza bija tik nespēcīga, ka līdz kristīšanās baseinam viņu nesa, viņa bija pilna apņēmības kalpot Dievam no visas sirds. Ar laiku masāža un vingrojumi atgrieza Lizai kustību spēju. Tagad viņa ne tikai apmeklē visas sapulces, bet arī sludina pa mājām un dodas uz attālām teritorijām, lai stāstītu cilvēkiem labo vēsti.

Ikreiz pirms došanās sludināt es lūdzu Jehovam drosmi. Pateicis lūgšanu, es ņemu rokā spieķi un eju uz trolejbusa pieturu pa ceļu, ko es labi pazīstu. Kad es sadzirdu, ka manā virzienā kāds nāk, es uzsāku runāt par kādu Bībeles tēmu. Trolejbusā es parasti apsēžos salona vidusdaļā, risinu ar cilvēkiem sarunas par Bībeli un piedāvāju literatūru. Ja kāds ieinteresējas, mēs apmaināmies tālruņa numuriem.

Nesen sanatorijā man radās izdevība sarunāties ar kādu mūzikas skolotāju. Viņu pārsteidza gudrība, kāda ir ietverta Bībelē, un, atgriezies mājās, viņš sazinājās ar Jehovas lieciniekiem un sāka mācīties Bībeli. Tajā pašā sanatorijā es iepazinos ar kādas rūpnīcas direktoru, kuram ir neredzīgs dēls. Es viņam pastāstīju par Bībelē atklāto cerību, un Bībeles vēsts viņu patiesi ieinteresēja.

Kopš kristīšanās es esmu palīdzējis astoņiem cilvēkiem kļūt par Valstības sludinātājiem un esmu mācījis Bībeli vēl daudziem citiem. Jehova mani un Lizu ļoti atbalsta ar kristīgo brāļu un māsu starpniecību. Draudzes locekļi mums lasa priekšā, un mēs kopīgi apspriežam uz Bībeli balstītas publikācijas. Tāpat mēs klausāmies sapulču un kongresu runu ierakstus. Tas viss ir palīdzējis Bībeles patiesībai iesakņoties mūsu sirdī un ir devis mums iespēju stāstīt par to citiem. Brāļi un māsas draudzē patiešām ir mūsu palīgi un iepriecinātāji. (Kolosiešiem 4:11.)

Daudzus gadus es esmu veltījis mūzikai, un tagad es ar lielu prieku spēlēju Valstības melodijas. Es esmu iemācījies no galvas lielāko daļu dziesmu, kas apkopotas grāmatā Dziediet slavu Jehovam. Es esmu pārliecināts, ka Jehova mani ir atradis šajā ļaunajā pasaulē un izvedis no garīgās tumsas, un es ticu, ka reiz viņš mani atbrīvos no tumsas arī tiešā nozīmē.

[Attēls 19. lpp.]

Spēlēju basa stabuli (in C)

[Attēls 20. lpp.]

Spēlēju akordeonu, 1960. gads

[Attēls 20., 21. lpp.]

Stabuļu orķestris

[Attēls 23. lpp.]

Mēs ar Lizu tagad