Zobu sāpes — moku vēsture

Viduslaiku pilsētiņas tirgus laukumā kāds raibās drānās tērpies šarlatāns lielās, ka viņš raujot zobus bez sāpēm. Blēža līdzdalībnieks tēlotā nedrošībā pasper soli uz priekšu, un šarlatāns izliekas, ka izrauj tam zobu. Augstu pacēlis gaisā, viņš rāda pūlim asiņainu dzerokli. Starp skatītājiem netrūkst cilvēku, kas cieš no zobu sāpēm, un, redzētā iedrošināti, tie ir gatavi šķirties no naudas un sāpošajiem zobiem. Rīb bungas, skan taures, un troksnis noslāpē nelaimīgo kliedzienus, lai neatbaidītu citus ”pacientus”. Pēc pāris dienām dažam labam no viņiem varbūt būs sākusies bīstama asins saindēšanās, bet šarlatāns tad jau sen būs gabalā.

MŪSDIENĀS cilvēkiem, kam sāp zobi, parasti nenākas izmantot tādu šarlatānu pakalpojumus. Modernā zobārstniecība spēj ne tikai atbrīvot no zobu sāpēm, bet daudzos gadījumos arī novērst zobu zaudējumu. Tomēr daudziem arī šodien doma par zobārsta apmeklējumu iedveš bailes. Nedaudz ielūkosimies tajos laikos, kad zobārsti spēra pirmos soļus pacientu atsāpināšanā. Atskats vēsturē palīdzēs labāk saprast, cik pateicīgi mēs varam justies par mūsdienu zobārstniecības sasniegumiem.

Daži apgalvo, ka zobu kariess esot pati izplatītākā cilvēku slimība, ja neskaita iesnas, un šī kaite ir pazīstama jau no neatminamiem laikiem. Dzejas vārdi, ko savulaik rakstīja ķēniņš Salamans, liecina, ka arī senajā Izraēlā zobu zaudējums vecumā bija ierasta lieta. (Salamans Mācītājs 12:3.)

Cieš arī kronētas personas

Elizabete I bija Anglijas karaliene, tomēr arī viņa mocījās ar zobu sāpēm. Kāds vācietis, kas, viesodamies Elizabetes galmā, bija ievērojis karalienes nomelnējušos zobus, vēlāk rakstīja, ka no šīs kaites ”angļi, liekas, cieš sevišķi bieži, jo viņi daudz lieto cukuru”. 1578. gada decembrī neciešamas zobu sāpes vārdzināja karalieni dienām un naktīm. Ārsti ieteica izraut bojāto zobu, bet Elizabete atteicās, iespējams, aiz bailēm no raušanas sāpēm. Lai karalieni iedrošinātu, Londonas bīskaps Džons Eilmers lika, lai vispirms vienu zobu (varbūt bojātu) izrauj viņam pašam, — tas bija galants žests, jo vecajam vīram jau tāpat bija atlikuši tikai daži zobi.

Vienkāršie ļaudis, kam bija sasāpējušies zobi, tajos laikos gāja tos raut pie bārddziņa vai kalēja. Bet pamazām ļaudis kļuva turīgāki, aizvien vairāk kļuva to, kas varēja atļauties ēst cukuru, un pieprasījums pēc prasmīgiem zobu rāvējiem auga. Daži ārsti sāka interesēties par slimo zobu ārstēšanas metodēm, taču šajā jomā katram viss bija jāiemācās pašam, jo meistari modri sargāja savus amata noslēpumus. Arī grāmatu par zobu raušanu un ārstēšanu tikpat kā nebija.

Kādus simt gadus pēc Elizabetes I laikiem Francijā valdīja karalis Luijs XIV. Zobu sāpes viņu mocīja gandrīz visa mūža garumā, un 1685. gadā viņš lika izraut sev visus augšzobus kreisajā pusē. Daži apgalvo, ka tieši ar zobu sāpēm esot izskaidrojams karaļa postošais lēmums parakstīt ediktu, kas pielika punktu ticības brīvībai Francijā un izraisīja nežēlīgas reliģisko minoritāšu vajāšanas.

 Modernās zobārstniecības dzimšana

Luija XIV greznais dzīves stils ietekmēja Parīzes smalko sabiedrību, radot auglīgu augsni zobārsta profesijas attīstībai. Lai gūtu panākumus galmā un iekarotu augstāko aprindu atzinību, milzu nozīme bija elegantam, modernam izskatam. Ļoti pieprasīti kļuva liekie zobi, ko nēsāja vairāk skaistumam nekā praktiskam labumam, un pamazām izveidojās jauna ķirurgu grupa — tie bija zobārsti, kas sniedza pakalpojumus augstāko aprindu pārstāvjiem. Parīzes ievērojamākais zobārsts bija Pjērs Fošārs, kas bija apguvis ķirurga iemaņas, dienēdams Francijas kara flotē. Fošārs kritizēja ķirurgus, kas atstāja zobu raušanu bārddziņu un šarlatānu ziņā, un viņš bija viens no pirmajiem, kas sevi dēvēja par zobu ķirurgu.

Fošārs lauza iesīkstējušo paradumu glabāt zobu ārstēšanas noslēpumus un 1728. gadā publicēja grāmatu, kurā sīki aprakstīja visas viņam zināmās metodes un procedūras. Viņa ieguldījums nozares attīstībā ir tik nozīmīgs, ka Fošāru mēdz dēvēt par zobārstniecības tēvu. Viņš pirmais sāka sēdināt savus pacientus nevis uz grīdas, bet īpašā zobārsta krēslā. Fošārs izgudroja piecus zobu raušanas instrumentus, taču viņš nekādā ziņā nebija vienkāršs zobu rāvējs. Fošārs izgudroja arī zobu urbšanas instrumentu un izstrādāja metodes, kā aizplombēt zobu caurumus. Viņš arī iemācījās aizpildīt zobu kanālus un piestiprināt pie zoba saknes mākslīgu zobu. Viņa izgatavotajām ziloņkaula zobu platēm bija atspere, kas noturēja vietā protēzes augšējo daļu. Fošāra darbība sekmēja zobārsta profesijas izveidošanos, un viņa ietekme bija jūtama pat otrpus Atlantijas okeānam, tālajā Amerikā.

Pirmā ASV prezidenta nedienas

Gadsimtu pēc Luija XIV Amerikā zobu sāpes cieta kāds cits ievērojams vīrs — Džordžs Vašingtons. Kopš 22 gadu vecuma viņam gandrīz katru gadu bija izrauts kāds zobs. Var tikai iztēloties, kādas mokas viņam droši vien bija jāpārcieš Amerikas Neatkarības kara gados, vedot savus kareivjus cīņā pret britu spēkiem. Kad 1789. gadā Vašingtons kļuva par pirmo ASV prezidentu, viņam mutē vairs nebija gandrīz neviena zoba.

Vašingtons ļoti pārdzīvoja, ka zobu trūkums bojā viņa izskatu un zobu protēzes ir neērtas un slikti pieguļ. Ārienes nepilnības Vašingtonam bija sāpīgs jautājums, jo viņš kā jaunas valsts pirmais prezidents ļoti rūpējās par savu sabiedrisko tēlu. Tajos laikos protēzes neatlēja pēc zobu nospiedumiem, bet izgrieza no ziloņkaula, tāpēc tās slikti turējās vietā. Daudziem angļu džentlmeņiem bija līdzīgas problēmas kā Amerikas prezidentam. Stāsta pat, ka atturīgais angļu humors esot cēlies no vajadzības izvairīties skaļi smieties, lai nebūtu visiem jārāda savi liekie zobi.

Nostāsts, ka Džordža Vašingtona zobu protēzes esot bijušas no koka, acīmredzot neatbilst patiesībai. Viņa protēzes bija izgatavotas no cilvēka zobiem, ziloņkaula un svina, nevis no koka. Ļoti iespējams, prezidenta zobārsti bija pirkuši zobus no kapu aplaupītājiem. Zobu tirgotāji mēdza arī sekot karaspēkam un pēc kaujas raut zobus kritušajiem un mirstošajiem. Tolaik zobu protēzes bija greznība, ko varēja atļauties vienīgi bagātie. Tikai 19. gadsimta vidū, kad tika izgudrots kaučuka vulkanizācijas process, kurā iegūst gumiju, zobu plates kļuva pieejamas vienkāršajiem cilvēkiem, jo plašu pamatnes sāka izgatavot no gumijas. Kaut arī Vašingtona zobārsti piederēja pie pašiem progresīvākajiem savas profesijas pārstāvjiem, zobu sāpju cēlonis viņiem joprojām nebija līdz galam saprotams.

Zobu sāpju cēlonis

Kopš seniem laikiem daudzi uzskatīja, ka zobu sāpes izraisa mazi tārpiņi, un šī teorija bija dzīva  līdz pat 18. gadsimtam. 1890. gadā amerikāņu zobārsts Viloubijs Millers, kas strādāja Vācijā, Berlīnes universitātē, atklāja, kas izraisa kariesu — vienu no galvenajiem zobu sāpju cēloņiem. Viņš konstatēja, ka noteiktas baktērijas, kas lielā mērā barojas ar cukuru, izdala skābi, kas savukārt bojā zobus. Bet kā lai bojāšanos novērš? Viena no kariesa profilakses metodēm tika atklāta pavisam nejauši.

ASV, Kolorādo štatā, zobārsti gadu desmitiem bija brīnījušies, kāpēc daudziem iedzīvotājiem zobi ir plankumaini, līdz beidzot noskaidrojās, ka vietējais ūdens satur pārāk daudz fluora. Pētīdami šo problēmu, zinātnieki atklāja negaidītu likumsakarību, kas sekmēja kariesa profilaksi visas pasaules mērogā: izrādījās, ka cilvēki, kas auguši apvidū, kur dzeramajā ūdenī ir pazemināts fluora daudzums, biežāk cieš no kariesa. Fluors ietilpst zobu emaljā, un šo elementu cilvēki parasti uzņem ar dzeramo ūdeni. Ja vietās, kur dabiskajos ūdens krājumos fluora ir pārāk maz, iedzīvotāji pareizā daudzumā fluoru saņem papildus, saslimstība ar kariesu ievērojami pazeminās — pat par veseliem 65 procentiem.

Tā noslēpums galu galā bija atminēts. Cilvēki bija uzzinājuši, ka zobu sāpes visbiežāk izraisa kariess, kariesa rašanos veicina cukurs, savukārt fluors palīdz to aizkavēt. Protams, tas nenozīmē, ka ar fluoru var aizstāt rūpīgu zobu tīrīšanu.

Kā ārstēt zobus bez sāpēm

Pirms bija atklāti anestēzijas līdzekļi, zobu ārstēšana bija ļoti sāpīga procedūra. Zobārsti no jutīgajiem zobiem ar asiem instrumentiem skrāpēja ārā bojātos audus un pēc tam aizplombēja dobumu ar karstu metālu. Ja zoba mīkstie audi bija inficēti, viņi tos piededzināja ar nokaitētu dzelzs stienīti, jo citu līdzekļu viņiem nebija. Kamēr vēl nebija izstrādāti speciāli instrumenti un anestēzijas metodes, arī zobu raušana bija mokošs piedzīvojums. Cilvēki bija gatavi ciest tādas mokas vienīgi tāpēc, ka dzīvot ar nemitīgām zobu sāpēm bija vēl ļaunāk. Gadsimtiem ilgi tika izmantoti dažādi augu līdzekļi, piemēram, opijs, Indijas kaņepes un mandragora, bet tie sāpes tikai notrulināja. Jautājums, vai zobus kādreiz varēs raut un labot nesāpīgi, joprojām bija atklāts.

1772. gadā angļu ķīmiķis Džozefs Prīstlijs ieguva slāpekļa oksidulu jeb tā saucamo ”smieklu gāzi”, un drīz vien tika ievērots, ka tai piemīt anestezējošas īpašības. Taču līdz pat 1844. gadam neviens to nelietoja par anestēzijas līdzekli. Minētā gada 10. decembrī amerikāņu zobārsts Horass Velss, kas strādāja Konektikutas štata pilsētā Hārtfordā, apmeklēja kādu lekciju, kurā publikas izklaidēšanai tika demonstrēta smieklu gāzes iedarbība. Velss pamanīja, ka cilvēks, kas atradās gāzes iespaidā, saskrāpēja stilbu pret smagu solu, bet nejuta nekādas sāpes. Velss juta līdzi saviem pacientiem, kam ārstēšanas laikā bija jāpacieš lielas mokas, un viņš uzreiz iedomājās, ka šo gāzi varētu izmantot anestēzijai. Bet Velss gribēja vispirms izmēģināt gāzi pats un tikai tad dot to citiem. Jau nākamajā dienā viņš sēdēja pats savā zobārsta krēslā un ieelpoja slāpekļa oksidulu, līdz zaudēja samaņu, un pēc tam kolēģis viņam izrāva sāpošu gudrības zobu. Tas bija vēsturisks notikums — beidzot zobus bija iespējams ārstēt bez sāpēm! *

Kopš tā laika zobārstniecība savā attīstībā ir gājusi tālu uz priekšu, tāpēc, ja jums kādu dienu nāksies apmeklēt zobārstu, vizīte noteikti būs daudz patīkamāka nekā tajās senajās dienās, kad šajā nozarē tika sperti tikai pirmie soļi.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 26. lpp.]

Ziloņkaula zobu protēze, kas piederējusi pirmajam ASV prezidentam Džordžam Vašingtonam

[Norāde par autortiesībām]

Courtesy of The National Museum of Dentistry, Baltimore, MD

[Attēls 27. lpp.]

Pirmā stomatoloģiskā operācija, kurā par anestēzijas līdzekli tika izmantots slāpekļa oksiduls, 1844. gads

[Norāde par autortiesībām]

Courtesy of the National Library of Medicine

[Norāde par attēla autortiesībām 25. lpp.]

Courtesy of the National Library of Medicine