BĪBELE savā ziņā ir tāda grāmata. * Tā tapusi pat vēl neparastākos apstākļos, nekā tikko aprakstīts, taču tās iekšējā saskaņa ir apbrīnojama.

Bībeli rakstījuši apmēram 40 cilvēki ap 1600 gadu garumā — no 1513. gada p.m.ē. aptuveni līdz 98. gadam m.ē. Tas nozīmē, ka viņu dzīves laikus daudzos gadījumos šķir vairāki gadsimti. Arī viņu nodarbošanās bijusi ļoti dažāda: šo 40 vīru vidū bijuši gan zvejnieki un gani, gan valdnieki un pat kāds ārsts.

Visi Bībeles sarakstītāji runā par vienu galveno tēmu: Bībelē ir stāstīts, kā ar Dieva debesu Valstības — īpašas pasaules valdības — starpniecību tiks apstiprinātas Dieva tiesības valdīt pār cilvēci un īstenoti viņa nodomi. Šī tēma ir ievadīta 1. Mozus grāmatā, izvērsta nākamajās Bībeles grāmatās un sasniedz kulmināciju Atklāsmes grāmatā. (Skat. rakstu ”Par ko stāsta Bībele?” 19. lappusē.)

Fakti, kas pieminēti dažādās Bībeles daļās, saskan pat sīkās detaļās, turklāt bieži ir acīmredzams, ka tie nav tīšuprāt saskaņoti. Piemēram, Jānis savā evaņģēlijā stāsta, ka reiz, kad liels pūlis ļaužu bija sanākuši klausīties Jēzu, Jēzus jautāja Filipam, kur varētu nopirkt maizi, lai paēdinātu cilvēkus. (Jāņa 6:1—5.) Lūka, aprakstīdams šo pašu gadījumu, savā evaņģēlijā norāda, ka notikumi risinājās netālu no Betsaidas. Jānis iepriekš ir pieminējis, ka Filips bija no Betsaidas. (Lūkas 9:10; Jāņa 1:44.) Tātad bija gluži dabiski, ka Jēzus ar savu jautājumu vērsās tieši pie Filipa, jo Filips kādreiz bija dzīvojis turpat netālu. Detaļas, kas pieminētas evaņģēlijos, sakrīt, bet ir skaidri redzams, ka rakstītāji nav apzināti saskaņojuši tās savā starpā. *

Vietām Bībeles tekstos, kur stāstīts par vieniem un tiem pašiem notikumiem, ir vērojamas zināmas atšķirības, taču tas ir tikai loģiski — būtu dīvaini, ja šie teksti būtu identiski. To var ilustrēt ar šādu piemēru: pieņemsim, ka vairāki cilvēki ir kļuvuši par nozieguma lieciniekiem. Ja, atstāstīdami redzēto, viņi visi pieminētu vienas un tās pašas detaļas un viņu teiktais sakristu vārds vārdā, vai nerastos aizdomas, ka šie cilvēki jau iepriekš ir slepus vienojušies un saskaņojuši savas liecības? Ja liecības nav speciāli saskaņotas, tās, protams, nedaudz atšķiras, jo katrs atstāsta redzēto no sava viedokļa. Līdzīgi ir arī ar tiem notikumu aprakstiem, kas lasāmi Bībelē.

Aplūkosim kādu piemēru. Aprakstot tērpu, kas Jēzum bija mugurā nāves dienā, Marks un Jānis ir lietojuši grieķu vārdu, kas nozīmē ”purpursarkans”, proti, tumši sarkans ar violetu nokrāsu. (Marka 15:17; Jāņa 19:2.) Turpretī Matejs tērpa krāsu ir raksturojis ar citu grieķu vārdu, kas apzīmē koši sarkanu krāsu. (Mateja 27:28.) Kura krāsa ir pareizā? Īstenībā pareizas var būt abas. Atkarībā no leņķa, kādā krīt gaisma, un no tā, kas redzams fonā, audumā varēja vairāk izcelties vai nu purpuram raksturīgā violetsarkanā nokrāsa, vai arī spilgtāk sarkans tonis, tāpēc, raugoties no dažādiem skata punktiem, tērpa krāsa niansēs varēja izskatīties atšķirīgi. *

Bībeles iekšējā saskaņa, kaut gan to rakstījuši dažādi cilvēki, kā arī fakts, ka šī saskaņa nav panākta tīši, ir vēl viens arguments par labu Bībeles uzticamībai.