Sludinu labo vēsti tāltālās zemēs

Pastāstījusi Helēna Džonsa

Reiz septiņdesmito gadu sākumā, kad mēs ar vīru dzīvojām Indijas pilsētā Bengalorā, ļaužu pārpilnā tirgū man uzbruka bifelis. Tas pacēla mani uz saviem ragiem, nosvieda zemē un jau grasījās samīt, kad piesteidzās kāda indiete un mani izglāba. Ko es, kanādiete, darīju Indijā?

ES PIEDZIMU 1931. gadā Kanādā un savu bērnību pavadīju skaistajā Vankūverā. Mani vecāki dzīvoja pēc augstiem principiem, bet baznīcu neapmeklēja. Turpretī es ļoti vēlējos iepazīt Dievu, tāpēc pusaudzes gados mācījos svētdienas skolā un vasarā apmeklēju Bībeles stundas.

1950. gadā, kad man bija 19 gadi, es apprecējos ar Frenku Šilleru, kuram bija četri bērni no iepriekšējās laulības. Pēc diviem gadiem mums piedzima dēls. Mūs interesēja reliģija, taču, lai uz kuru baznīcu mēs dotos, nevienā mūs nevēlējās pieņemt, jo Frenks bija šķīries. Frenkā tas radīja dziļu riebumu pret reliģiju, un viņš vairs negribēja runāt par reliģiskām tēmām.

Uzzinām Bībeles patiesību

1954. gadā mans brālis ar lielu aizrautību man izstāstīja, ko viņam Bībelē bija parādījis kāds darbabiedrs, kas bija Jehovas liecinieks. Lai gan man bija daudz jautājumu un es zināju, kur notiek Jehovas liecinieku sapulces, es uz tām ne reizi neaizgāju, atceroties Frenka attieksmi pret reliģiju. Pēc kāda laika divi Jehovas liecinieki, kas sludināja pa mājām, piezvanīja pie mūsu durvīm. Es viņiem pajautāju, ko Jehovas liecinieki māca par šķiršanos, un viņi ar Bībeles palīdzību man paskaidroja, kādā gadījumā laulību drīkst šķirt. (Mateja 19:3—9.) Viņi teica, ka regulārās Bībeles nodarbībās es varētu saņemt atbildes uz visiem saviem jautājumiem.

Kad es par šo iespēju izstāstīju Frenkam, viņš aizsvilās dusmās un paziņoja, ka nevēlas nekā kopīga ar Jehovas lieciniekiem. 1955. gadā es aizgāju uz Jēzus Kristus nāves atceres vakaru un pēc atgriešanās mājās sajūsmināta sāku stāstīt vīram visu, ko biju uzzinājusi no Bībeles. ”Pilnīgi neiespējami!” viņš aizkaitināts izsaucās. ”Ja tu spētu to parādīt Bībelē, tad es pat aizietu uz vienu no tām bezjēdzīgajām sapulcēm!”

Es viņam iedevu Bībeli, un viņš to paņēma uzmanīgi un ar acīmredzamu godbijību. Mēs izlasījām visus manis pierakstītos pantus, turklāt es daudz neko neteicu un ļāvu, lai runā pati Bībele. Frenks nestrīdējās pretī un visu atlikušo vakaru izskatījās ļoti domīgs.

Pēc kāda laika es Frenkam atgādināju, ka viņš bija solījis atnākt uz sapulci. Viņš negribīgi norūca: ”Nu, labi, vienu reizi es aiziešu, lai paskatītos, kas tur notiek.” Kad viņš atnāca uz sapulci, viņš noklausījās uz Bībeli balstītu runu par sievas pakļaušanos vīram. (Efeziešiem 5:22, 23, 33.) Šī runa Frenku ļoti iespaidoja. Reiz Sargtorņa sapulcē tika apspriests raksts ”Gandarījums, ko sniedz darbs”, un Frenkam, čaklam, strādīgam cilvēkam, šī tēma ļoti patika. Turpmāk viņš vairs nelaida garām nevienu sapulci. Drīz vien mēs ar Frenku jau dedzīgi sludinājām, un es sāku mācīt Bībeli vairākiem cilvēkiem, kas vēlāk kristījās. Tajā  pašā gadā mēs ar Frenku un manu māti un brāli kristījāmies.

Dedzīga vēlēšanās darīt vairāk

Jehovas liecinieku kongresā, kas 1957. gadā notika Sietlā (ASV), vienā no runām izskanēja aicinājums pārcelties uz vietu, kur ir liela vajadzība pēc Valstības sludinātājiem. Lūgšanā es teicu Dievam: ”Jehova, arī es ļoti vēlētos kaut kur doties. Lūdzu, palīdzi mums pārcelties uz turieni, kur ir vajadzīgi sludinātāji.” Taču Frenks, domājot par pārcelšanos, bažījās, vai viņš tiks galā ar pienākumu uzturēt ģimeni. (1. Timotejam 5:8.)

Nākamajā gadā mūsu ģimene apmeklēja kongresu Ņujorkā, kurš vienlaicīgi notika divos stadionos: Yankee un Polo Grounds. Publiskās runas laikā kopējais klausītāju skaits pārsniedza 253 tūkstošus. Frenku ļoti saviļņoja tas, ko viņš redzēja un dzirdēja. Atgriezušies mājās, mēs nolēmām pārcelties uz Āfrikas valsti Keniju, kur viena no oficiālajām valodām ir angļu valoda un kur mēs varētu atrast bērniem labu skolu.

1959. gadā mēs pārdevām savu māju, sakravājām visu iedzīvi un braucām pāri visai Kanādai uz Monreālu. No turienes mēs ar kuģi devāmies uz Londonu, kur pārsēdāmies citā kuģī, kas, šķērsojis Vidusjūru un Sarkano jūru, nonāca Indijas okeānā. Galu galā mēs sasniedzām Āfrikas austrumu piekrasti un nokāpām no kuģa Kenijas pilsētā Mombasā. Nākamajā dienā mēs ar vilcienu devāmies uz galvaspilsētu Nairobi.

Svētības Āfrikā

Jau drīz pēc ierašanās Kenijā mēs atradām dzīvesvietu un Frenks dabūja darbu. Arī citas Jehovas liecinieku ģimenes bija pārcēlušās uz Keniju, lai sludinātu. Tobrīd Jehovas liecinieku darbība Kenijā bija aizliegta, taču mūs, ārzemniekus, neizraidīja no valsts. Mēs sludinājām ļoti piesardzīgi, un mūsu sapulcēs nedrīkstēja būt klāt vairāk par desmit cilvēkiem, tāpēc visiem klātesošajiem, arī bērniem, tajās bija aktīvi jāpiedalās.

Pirmā sieviete, ko es sastapu sludināšanā pa mājām, piekrita mācīties Bībeli un ar laiku kļuva par pionieri jeb Jehovas liecinieku pilnas slodzes sludinātāju. Vēl es mācīju Bībeli kādai sikhu pusaudzei, vārdā Gudija. Lai gan viņas ģimene un sikhu kopiena sīvi pretojās viņas centieniem mācīties Bībeli, viņa bija ļoti nelokāma. Beigās Gudiju pat izdzina no mājām, bet viņa apmetās pie kādas Jehovas liecinieku ģimenes, vēlāk kristījās, kļuva par pionieri un vēl pēc kāda laika absolvēja Gileādas skolu, kur gatavo misionārus.

Mūsu ģimenei bija jāpieredz arī nopietni pārbaudījumi. Mūsu vecākais dēls saslima ar reimatismu, bet Frenks, remontēdams kādu automašīnu, guva smagus apdegumus un zaudēja darbu. Vēlāk viņam piedāvāja darbu Dāresalāmā, Tanzānijas (tolaik Tanganjikas) galvaspilsētā. Mēs salikām savas mantas mašīnā un devāmies vairāk nekā 1000 kilometru tālajā ceļā. Dāresalāmā bija neliela draudze, kas mūs sirsnīgi uzņēma.

Lai gan sludināšana Tanzānijā bija aizliegta, mēs tomēr varējām darboties diezgan brīvi. 1963. gadā no ASV ieradās Jehovas liecinieku galvenās pārvaldes pārstāvis Miltons Henšels. Kad viņš teica runu Karimdžī namā, valsts labākajā sanāksmju zālē, man blakus apsēdās kāds pavecs vīrs, pēc kura apģērba varēja spriest, ka viņš ir trūcīgs. Es sasveicinājos ar viņu un runas gaitā rādīju pantus savā Bībelē. Kad skanēja dziesma, es viņam piedāvāju sekot tai līdzi manā dziesmu grāmatā un, programmai beidzoties, aicināju viņu atnākt arī citreiz. Kad viņš aizgāja, pie manis piesteidzās vairāki vietējie Jehovas liecinieki.

”Vai tu zini, kas tas bija?” viņi satraukti vaicāja. ”Tas bija Dāresalāmas mērs!” Viņš pirms tam bija draudējis, ka izjauks mūsu kongresu. Acīmredzot par ieganstu viņš bija domājis izmantot to, kā Jehovas liecinieki pret viņu izturēsies. Laipnība un sirsnība, ar kādu viņš tika uzņemts, viņu tik dziļi iespaidoja, ka viņš neiejaucās un ļāva kongresam turpināties. Kongresu apmeklēja 274 cilvēki, un 16 no tiem kristījās.

Kamēr mēs uzturējāmies Tanzānijā, tā ieguva neatkarību, un darba devēji sāka dot priekšroku vietējiem strādniekiem. Vairākums ārzemnieku bija spiesti doties prom, tomēr Frenks  neatlaidīgi meklēja darbu, un viņa pūles nebija veltas — viņš uzzināja, ka ir vajadzīgs mehāniķis, kas varētu veikt dīzeļlokomotīvju tehnisko apkopi. Tā mēs pavadījām šajā valstī vēl četrus gadus. Kad Frenka līgums beidzās, mēs atgriezāmies Kanādā un palikām tur, līdz visi mūsu bērni izauga un apprecējās. Mēs joprojām jutāmies jauni un vēlējāmies darīt kaut ko vairāk.

Dodamies uz Indiju

1970. gadā pēc Jehovas liecinieku Indijas filiāles ierosinājuma mēs pārcēlāmies uz Bengaloru, kur tolaik dzīvoja aptuveni 1,6 miljoni cilvēku. Tieši tur es pieredzēju šausminošo gadījumu, kad man uzbruka bifelis. Pilsētā bija viena angļu valodas draudze ar 40 sludinātājiem un atsevišķa tamilu valodas grupa. Frenks mācīja Bībeli vairākiem vīriešiem, kas sekmīgi apguva Bībeles patiesību un vēlāk kļuva par draudzes vecākajiem. Arī es vadīju Bībeles nodarbības cilvēkiem, kas pēc tam sāka kalpot Jehovam.

Kāda sieviete, vārdā Glorija, dzīvoja ļoti nabadzīgā pilsētas rajonā. Kad es viņai pirmoreiz sludināju, viņa ieaicināja mani iekšā, un, tā kā viņai nebija mēbeļu, mums bija jāsēž uz grīdas. Es viņai atstāju kādu Sargtorņa numuru, un viņa no tā izgrieza fragmentu, kurā bija lasāms Atklāsmes grāmatas 4. nodaļas 11. pants, un pielīmēja šo lapiņu pie sienas, lai viņa to ik dienas varētu redzēt. Viņu sajūsmināja panta daļa, kurā teikts, ka Jehova ir cienīgs saņemt slavu. Pēc gada viņa kristījās.

Frenku uz gadu uzaicināja strādāt filiālē, kas atradās Bombejā, un vadīt Indijā pirmās Jehovas liecinieku kongresu zāles celtniecību. Netika celts atsevišķs nams, bet filiāles ēkai tika uzbūvēts vēl viens stāvs, kurā iekārtoja kongresu zāli. Visā Indijā toreiz bija nedaudz vairāk par 3000 Jehovas lieciniekiem, bet filiāles darbinieku skaits nepārsniedza desmit. 1975. gadā, kad izsīka iekrātie līdzekļi, mums ar lielām skumjām nācās atstāt mīļos draugus un atgriezties Kanādā.

Atkal uz Āfriku

Kad pagāja desmit gadi un Frenks sasniedza pensijas vecumu, mēs izteicām vēlēšanos piedalīties starptautiskā programmā, kuras dalībnieki visā pasaulē ceļ Jehovas liecinieku filiāles. Mums pienāca vēstule ar uzaicinājumu doties uz Nigēriju, kur Igiedumā bija sākusies Jehovas liecinieku filiāles celtniecība. Kamēr mēs uzturējāmies Igiedumā, Frenks mācīja Bībeli kādam tuvējā ciema iedzīvotājam, kas kļuva par Jehovas liecinieku un vēlāk kalpoja Jehovas liecinieku Nigērijas filiālē.

Nākamā valsts, kurp mēs devāmies celt filiāli, bija Zaira (tagad Kongo Demokrātiskā Republika). Drīz vien Zairā aizliedza Jehovas liecinieku darbību un mūsu pases konfiscēja. Frenks darbā bija pieredzējis sirdslēkmi, bet, tā kā celtniecība tika apturēta, viņš varēja atpūsties un atgūt spēkus. Pēc kāda laika visiem starptautiskās programmas dalībniekiem bija jāatstāj valsts, un mūs nosūtīja uz Libēriju, lai filiālē, kas atradās Monrovijā, Frenks salabotu ģeneratoru. Mūsu vīzām 1986. gadā beidzās termiņš, un mēs bijām spiesti atkal atgriezties Kanādā.

Visbeidzot uz Ekvadoru

Pēc neilga laika mēs saņēmām ziņu, ka mūsu draugs Endijs Kids ir pārcēlies uz Ekvadoru un tur sludina ar lielu prieku. Endijs bija vienīgais vecākais savā draudzē, tāpēc bieži sapulcēs viņam bija jāsaka lielākā daļa no runām. Pēc viņa ielūguma mēs 1988. gadā viesojāmies Ekvadoras filiālē, un mūs aicināja palikt Ekvadorā.

Mēs atradām ērtu dzīvesvietu un sākām mācīties spāņu valodu, bet tas nebija viegli, jo Frenkam jau bija 71 gads. Neskatoties uz mūsu nelielajām spāņu valodas zināšanām, nākamo divu gadu laikā mēs palīdzējām 12 cilvēkiem kļūt par Jehovas kalpiem. Frenks mācīja Bībeli kādam vīrietim, kura sieva bija viena no pirmajām Jehovas lieciniecēm Ekvadoras lielākajā pilsētā Gvajakilā. Šis vīrietis, kas 46 gadus nebija vēlējies uzklausīt Bībeles patiesību, kļuva par mūsu draugu un garīgo brāli. Šajā laikā Frenks palīdzēja arī Ekvadoras filiāles celtniecībā.

Smags zaudējums

Pēc kāda laika mēs mainījām dzīvesvietu un apmetāmies netālu no Ankonas pilsētiņas, kas  atrodas Klusā okeāna piekrastē, un tur palīdzējām uzcelt jaunu Valstības zāli. Diemžēl 1998. gada 4. novembrī, pēc tam kad Frenks kalpošanas sapulcē bija pateicis runu, viņu piemeklēja sirdslēkme, un tajā pašā vakarā viņš nomira. Šajā grūtajā brīdī mani ļoti atbalstīja garīgie brāļi un māsas. Nākamajā dienā mēs apglabājām Frenku kapsētā pretī Valstības zālei. Nav iespējams izteikt vārdos, cik sāpīgi ir zaudēt tuvu cilvēku.

Jau atkal bija jāatgriežas Kanādā, lai nokārtotu ģimenes un juridiskās lietas, taču šoreiz es biju viena. Tomēr arī šajās bēdās Jehova mani neaizmirsa. Es saņēmu vēstuli no Ekvadoras filiāles, kurā bija teikts, ka mani ar lielāko prieku gaida atpakaļ. Es atgriezos Ekvadorā un apmetos nelielā dzīvoklī filiāles tuvumā. Darbs filiālē un sludināšana man palīdzēja tikt galā ar sāpēm, ko radīja Frenka zaudējums, taču mani joprojām neatstāja vientulības sajūta.

Nezaudēju dedzību kalpošanā

Pēc kāda laika es iepazinos ar Džunioru Džonsu, kas 1997. gadā no ASV bija ieradies Ekvadorā, lai kalpotu par pionieri. Mums ar Džunioru saskanēja gan mērķi, gan intereses, un 2000. gada oktobrī mēs apprecējāmies. Džunioram bija pieredze celtniecībā, tāpēc mūs uzaicināja celt kongresu namu Kuenkā, pilsētā, kas atrodas augstu Andu kalnos. 2006. gada 30. aprīlī no Ņujorkas ieradās Jehovas liecinieku Vadošās padomes loceklis Džefrijs Džeksons un teica kongresu nama svinīgās atklāšanas runu, ko noklausījās 6554 klātesošie.

Es nekad nebūtu iedomājusies, ka Āfrikā, Indijā un Dienvidamerikā labās vēsts sludināšana reiz notiks tik plašā mērogā kā tagad. Arī mēs ar Džunioru nedomājam samazināt sparu. 50 gadi, ko es esmu kalpojusi Jehovam, ir aizskrējuši tik ātri kā viena diena. Es saprotu, ka jaunajā pasaulē arī viss tagadējās pasaules pastāvēšanas laiks šķitīs tikpat īss — kā viena diena. (Atklāsmes 21:3—5; 22:20.)

[Karte/Attēls 15. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Vietas, kur mēs kalpojām

KANĀDA → LIELBRITĀNIJA → KENIJA → TANZĀNIJA

KANĀDA → INDIJA

KANĀDA → NIGĒRIJA → KONGO DR (ZAIRA) → LIBĒRIJA

KANĀDA → EKVADORA

[Citas vietas]

ASV

[Attēls]

Mēs ar Frenku ceļā uz kongresu (Indija)

[Attēls 15. lpp.]

Kopā ar Džunioru