Dzīvības pilnie ūdeņi

NO MŪSU KORESPONDENTA MEKSIKĀ

MEKSIKAS rietumu krastam piekļaujas tirkīzzilais Kalifornijas līcis (apakšā pa kreisi), agrāk saukts par Kortesa jūru. No Klusā okeāna to atdala šaurā Kalifornijas pussala. Lielu daļu līča ūdeņu, tuksnesīgās piekrastes un daudzo saliņu Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija ir pasludinājusi par pasaules dabas mantojuma vietu. Ar ko šis apvidus ir unikāls?

Vairāk nekā 1000 kilometru garais un caurmērā ap 150 kilometru platais Kalifornijas līcis un tā apkārtne izceļas ne tikai ar dabas skaistumu, bet arī ar izcilu dzīvības bagātību. Līcī ir novērojamas arī vienas no spēcīgākajām plūdmaiņām uz mūsu planētas — līča ziemeļu galā plūdmaiņu amplitūda sasniedz deviņus metrus. Saules gaismas pārpilnība un barības vielām bagātu ūdeņu pieplūdums veicina planktona organismu savairošanos un palīdz uzturēt neparastu bioloģisko daudzveidību, turklāt ūdens te lielākoties ir dzidrs un caurspīdīgs, tāpēc okeanologs Žaks Ivs Kusto Kalifornijas līci savulaik nosauca par ”pasaules akvāriju”.

Šis līcis, kas var lepoties ar vairāk nekā 890 zivju sugām, no kurām ap 90 ir sastopamas vienīgi šajā reģionā, ir gluži kā dabiska jūras bioloģijas laboratorija. Diemžēl pēdējā laikā daudzu sugu populācijas līcī sarūk, aizvien mazāk paliek arī Kalifornijas cūkdelfīnu, kurus vietējie iedzīvotāji spāniski dēvē par vaquitas jeb ”gotiņām”.

Kalifornijas cūkdelfīni, kas sasniedz aptuveni pusotra metra garumu, ir mazākie no visiem cūkdelfīniem. Tie ir brūnganpelēki vai pelēki dzīvnieki ar tumšāku laukumu ap acīm. Šie nelielie un izvairīgie jūras zīdītāji, kas mājo vienīgi seklajos un duļķainajos ūdeņos Kolorādo upes ietekas tuvumā, ir reti pamanāmi un maz izpētīti. Tie atklāti tikai 1958. gadā, kad Kalifornijas pussalas krastā tika uzieti trīs delfīnu galvaskausi.

 Ir atlikuši vairs tikai daži simti šo reto zīdītāju, un suga ir atzīta par kritiski apdraudētu, tomēr katru gadu desmitiem Kalifornijas cūkdelfīnu iet bojā zvejas tīklos. Lai palīdzētu tos saglabāt, Meksikas varas iestādes ir izveidojušas dabas rezervātu, kas aptver daļu cūkdelfīnu izplatības areāla. No citiem līča pastāvīgajiem iemītniekiem un sezonālajiem viesiem var nosaukt vaļus, gigantiskās mantas, ādainos bruņrupučus, jūras lauvas, marlinas, buriniekzivis un tunčus, kas te sastopami lielā skaitā.

Līča dienvidu daļā zinātnieki ir atraduši eksotiskas dzīvības formas, kuras savām acīm ir skatījuši tikai nedaudzi cilvēki. Šos organismus ieraudzīt ir grūti, jo tie mīt ap 2000 metru dziļajā Gvaimasas ieplakā. Tur jūras dzīlēs no zemes izplūst karstie avoti, kas uztur plaukstošas dzīvo organismu kopas, kurās enerģijas avots ir nevis saules gaisma, bet sērūdeņradis. Raksturīgi organismi, kas mīt zemūdens karsto avotu tuvumā, ir cauruļtārpi. Šie savdabīgie radījumi, kam nav ne mutes, ne gremošanas trakta, dzīvo kolonijās. Ar vienu galu tie ir piestiprinājušies pie okeāna gultnes, bet otrā galā tiem šūpojas koši sarkanu taustekļu pušķis, un, stāvus izslējušies, tie līgojas vietā, kur okeāna aukstais ūdens jaucas ar siltajiem zemūdens avotu ūdeņiem. Cauruļtārpi dzīvo simbiozē ar baktērijām, kas mitinās to ķermenī, un sarkanie taustekļi darbojas kā žaunas.

Šobrīd Kalifornijas līča bioloģiskā daudzveidība ir apdraudēta, tomēr galu galā šī skaistā apvidus nākotne solās būt gaiša, jo zemeslodes Radītājam nav vienalga, kas notiek ar mūsu planētu un tās dabu. Viņam tas rūp tik ļoti, ka drīzumā viņš iejauksies notikumu gaitā, lai apturētu zemeslodes postīšanu un pēc tam atjaunotu uz planētas tādus apstākļus, kādus viņš sākotnēji bija iecerējis. (1. Mozus 1:26—28; Atklāsmes 11:18.) Grūti pat iedomāties, cik brīnišķīgs tad būs Kalifornijas līcis, kura dabas bagātības nekas vairs neapdraudēs.

[Attēls 25. lpp.]

Finvalis

[Attēls 25. lpp.]

Cauruļtārpi

[Norādes par attēlu autortiesībām 24. lpp.]

Satelītattēls: NASA/The Visible Earth (http://visibleearth.nasa.gov/); rifs: © Dirscherl Reinhard/age fotostock

[Norādes par attēlu autortiesībām 25. lpp.]

Pludmale: Mexico Tourism Board; valis: © Mark Jones/age fotostock; cauruļtārpi: © Woods Hole Oceanographic Institution