Kāpēc daudzi nākotni redz drūmās krāsās

Visā pasaulē ir vērojamas satraucošas tendences, kas rada nopietnas bažas par nākotni. Pilsētās publiskās vietās arvien lielākā skaitā tiek uzstādītas novērošanas kameras, lai uzraudzītu, ko dara cilvēki. Bailēs no teroristu uzbrukumiem daudzās lielās lidostās ir nodrošināta tik stingra apsardze, ka tās ir sākušas līdzināties karabāzēm. Internetā klejo arvien vairāk zagļu un pedofilu, meklējot kādu, kas varētu krist viņiem par upuri. Mūsu planētas nākotni apdraud vides piesārņojums, mežu izciršana, sugu izzušana un globālā sasilšana.

PIRMS pāris paaudzēm šāda pasaules aina nebija iedomājama, taču mūsdienās tā ir kļuvusi par satraucošu realitāti, kas skar visus zemeslodes iedzīvotājus. Nav brīnums, ka daudzi raizējas, kas gan notiek ar pasauli un kāda dzīve gaida mūs un mūsu bērnus. Vai pasaule nonāks tik tālu, ka mēs baidīsimies iekāpt autobusā, vilcienā vai lidmašīnā? Ņemot vērā, cik strauji aug cenas un cik draudīgā ātrumā izsīkst zemes resursi, vai nākamās paaudzes varēs atļauties kvalitatīvu medicīnisko aprūpi, pilnvērtīgu pārtiku un vai tiks apmierināts pieprasījums pēc degvielas?

”Nākotnes izredzes ir ļoti, ļoti draudīgas,” runājot par pieaugošajām izmaksām veselības aprūpes jomā, izteicās Britu Kolumbijas veselības ministrs (Kanāda). Pamatu bažām rada arī prognozes, kas izskan jautājumā par konkurenci starp pārtikas un degvielas ražošanu. Kā šīs jomas ir saistītas? Lai mazinātu atkarību no fosilajiem kurināmajiem, dažas valstis iegulda lielus līdzekļus biodegvielas, piemēram, etanola, ražošanā. Tas savukārt nozīmē, ka lauksaimniecības kultūras tiek audzētas, lai ražotu degvielu, nevis pārtiku. Tāpēc pirmo reizi vēsturē cilvēks, var teikt, konkurē ar automašīnām cīņā par lauksaimniecībā izmantojamo zemi. Šī tendence jau tagad atspoguļojas pieaugošajās pārtikas produktu cenās.

Tajā pašā laikā plaisa starp bagātajiem un trūcīgajiem kļūst arvien dziļāka, un līdz ar to pieaug saspīlējums sociālo slāņu starpā. ”Tagad, 21. gadsimta pirmajā desmitgadē, no vienas puses, tiek gūti vēl nepieredzēti panākumi sabiedrības labklājības nodrošināšanā, bet, no otras puses, ir vērojama arī galēja nabadzība,” teikts kādā Pasaules Veselības organizācijas ziņojumā. ”Dažās no trūcīgākajām valstīm paredzamais dzīves ilgums ir sarucis tiktāl, ka tas ir kļuvis uz pusi mazāks nekā bagātākajās.” Šādu situāciju galvenokārt izraisa slimības, kā arī sociālais un ekonomiskais haoss, kas valda valstīs, kuras atrodas uz sabrukšanas sliekšņa.

Ja vēl padomā par globālo sasilšanu, kas var veicināt arvien lielāku zemes platību pārtuksnešošanos un pastiprināt ekstrēmus laikapstākļus, ir gluži dabiski, ka daudzi informēti cilvēki raizējas par nākotni. Žurnālā Bulletin of the Atomic Scientists, uz kura vāka ir attēlots tā sauktais ”pastardienas pulkstenis”, bija izteiktas bažas, ka cilvēci gaida drūma nākotne, ja ņem vērā, cik postošu ķēdes reakciju komplicētajā zemeslodes ekosistēmā rada globālā sasilšana.

Vai tiešām mūsu nākotnes izredzes ir tik bēdīgas? Vai mūsu cerība uz labāku nākotni ir vienīgi biznesmeņu, zinātnieku, politiķu un reliģisko līderu rokās? Daži uzskata, ka citas izvēles nav. ”Paši esam to putru ievārījuši, pašiem vien būs tā jāizstrebj,” viņi saka. Turpretī citi uzskata, ka atrisināt samilzušās problēmas nav cilvēku spēkos un ka vienīgi Dievs var nodrošināt drošu un stabilu nākotni. Bet kā mēs varam pārliecināties, ka Dievam ir svarīgi, kas ar mums notiek, un kā mēs varam zināt, ka viņš neļaus cilvēkiem iznīcināt pašiem sevi? Atbildes uz šiem jautājumiem ir apskatītas nākamajos rakstos.

[Izceltais teksts 3. lpp.]

Vai mūsu cerība uz labāku nākotni ir vienīgi biznesmeņu, zinātnieku, politiķu un reliģisko līderu rokās?