Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Kā baznīcas ieradās Taiti

Kā baznīcas ieradās Taiti

Kā baznīcas ieradās Taiti

NO MŪSU KORESPONDENTA TAITI

ASTOŅPADSMITĀ gadsimta beigās Eiropu pāršalca evaņģelizācijas vēji. Lielbritānijā Viljams Kerijs, vēlākais misionārs, dedzīgi aicināja sludināt evaņģēliju aizjūras zemēs, arī tālajā Taiti, kur neviens vēl nebija nesis Kristus vēsti, un viņa aicinājumi saviļņoja daudzu protestantu sirdis. Keriju iedvesmoja vārdi, ko Jēzus bija teicis saviem sekotājiem, pavēlēdams tiem darīt par mācekļiem visas tautas. (Mateja 28:19, 20.) 1802. gadā izdotais franču rakstnieka Fransuā Renē de Šatobriāna darbs Le Génie du christianisme (Kristietisma ģēnijs), kas ieguva lielu popularitāti, arī katoļu vidū modināja līdzīgu misionārisma garu.

Drīz sāka veidoties gan katoļu, gan protestantu misionāru biedrības un apvienības. 1797. gadā Londonas Misionāru biedrība nosūtīja uz Taiti 29 misionārus. 1841. gadā tur ieradās arī katoļu baznīcas pārstāvji, kas piederēja pie reliģiska ordeņa, kuru dēvēja par Pikpusa tēviem, un trīs gadus vēlāk viņiem sekoja arī mormoņi. Tomēr nepagāja ne ilgs laiks, kad daudzi no šiem ticības sludinātājiem līdztekus savai garīgajai misijai jau bija nodevušies arī politikai un komercijai. Kas viņus pamudināja pievērsties šādām laicīgām lietām?

Vietējo vadoņu sabiedrotie

Sākumā protestantu misionāru mācības salinieku vidū neguva lielu atsaucību. Kāds antropologs raksta, ka vēstī, ko viņi sludināja, elles uguņu un sēra bija krietni vairāk nekā līdzcietības un tuvākā mīlestības. Turklāt misionāri drīz vien aptvēra, ka neviens neiedrošināsies kristīties pirms arii — vietējiem virsaišiem, kas bija noteicēji arī reliģijas jomā. Tāpēc misionāri nolēma pirmām kārtām koncentrēt uzmanību uz vadoņiem.

Viens no vietējiem valdniekiem, Pomare II, pret kristietības sludinātājiem izturējās ar īpašu labvēlību, jo saskatīja tajos iespējamus tirdzniecības partnerus un militārus sabiedrotos. Savukārt misionāri redzēja, ka Pomare varētu būt noderīgs palīgs viņu mērķu sasniegšanā. Jau no paša sākuma misionāri bija ieguvuši Taiti zināmu ietekmi, uzņemdamies starpnieku lomu starp taitiešiem un jūrniekiem, kas regulāri piestāja krastā, lai papildinātu krājumus uz saviem kuģiem.

Cerībā ar misionāru atbalstu paplašināt savu varu un ietirgot kārotos ieročus Pomare ar interesi uzklausīja viņu sludināto vēsti un jau 1811. gadā lūdza, lai viņu kristī. Nākamajā gadā viņš savu vēlēšanos izteica rakstveidā. Tomēr astoņus gadus viņa lūgums tika noraidīts, jo misionāri uzskatīja par gudrāku nogaidīt, lai redzētu, vai Pomare patiesi vēlas dzīvot pēc Bībeles morāles normām.

Tikmēr Pomarem izdevās kļūt par neapstrīdamu Taiti karali. Viņš ieguva varu gan pār pašu Taiti, gan pār tuvējām salām, kas kopā ar Taiti veido Biedrības salu arhipelāgu. Pomare atkal lūdza, lai misionāri viņu kristītu, un 1819. gadā tie beidzot piekāpās un izpildīja Taiti karaļa lūgumu.

Sekas bija jūtamas gandrīz uzreiz. Aptuveni piecu gadu laikā jau bija kristīti tikpat kā visi salinieki, kas dzīvoja Biedrības salās, Tuamotu arhipelāga rietumos un lielā daļā no Tubuai salām.

Pomares kodekss

Līdz ar salinieku masveida ”atgriešanu” radās vajadzība pēc jaunām vērtībām, paražām un likumiem, kas aizstātu vecos, un Pomare šajā lietā griezās pēc palīdzības pie misionāriem. Misionāri jau sen bija gribējuši mainīt vietējās cilšu paražas un iegrožot karaļa varu, tāpēc viņi pēc Pomares lūguma sastādīja likumu krājumu. Kā teikts kādā grāmatā, tajā bija apvienoti ”Lielbritānijas konstitūcijas pamatprincipi, Svēto Rakstu prasības un kristīgo valstu prakse”. Pēc vairākkārtējām revīzijām karalis pieņēma jauno likumu krājumu, un tas kļuva par Taiti pirmo rakstīto likumkodeksu, kas iegājis vēsturē kā Pomares kodekss.

Pomares kodekss kļuva par paraugu apkārtējām salām un arhipelāgiem, kur tika izdoti līdzīgi likumi. Kodeksā bija iekļauta prasība stingri ievērot sabatu, un tajā bija noteikti sodi par tādiem nodarījumiem kā laulības pārkāpšana, divsievība, zagšana un dumpošanās, savukārt par slepkavību, arī par zīdaiņu nonāvēšanu, bija paredzēts nāvessods. Visas jutekliskās izklaides formas bija aizliegtas.

Līdzdalība politikā

Protestantu misionāri bija dziļi iesaistījušies salas politikā, teikts grāmatā Where the Wawes Fall (Kur viļņi skalojas krastā). ”Viņi nodevās ne vien evaņģelizācijas darbam, bet arī kļuva par militāriem stratēģiem, padomdevējiem ekonomikā un politikā, kā arī likumprojektu un konstitucionālu dokumentu sastādītājiem.” Arī mormoņu un katoļu misionāri būtībā bija pārņēmuši sabiedriskās un politiskās dzīves vadību tajās salās, kurās viņi bija apmetušies. Tubuai salā kāds mormoņu misionārs izteicās: ”Varas groži ir baznīcas rokās. [..] Es esmu salas pirmais ministrs.” Gambjē salās, kur līdzīgu ietekmi bija ieguvuši katoļi, faktiskais valdnieks bija kāds garīdznieks.

Vēsturniece Klēra Lo raksta, ka misionāri neaprobežojās ar garīgo vadoņu lomu, bet deva priekšroku evaņģēlija izplatīšanai ar politiskiem līdzekļiem. Viņuprāt, tas bija ātrāks un efektīvāks veids, kā gūt vēlamos rezultātus. To darīdami, misionāri rīkojās pretēji norādījumiem, ko bija saņēmuši no baznīcas vadības, tomēr Francijas Polinēzijā reliģija un politika ir cieši saistītas līdz pat šai dienai.

Tirdzniecības nozīme

Kanberas universitātes (Austrālija) profesors Nīls Gansons atzīmē, ka daži misionāri ne tikai labprāt izmantoja politiskās iespējas, bet arī nodevās komerciālai darbībai. Daudzi misionāri kļuva par tirgotājiem — viņi apgādāja, fraktēja un pat būvēja tirdzniecības kuģus. Daži vadīja plantācijas, kur audzēja niedru marantu, kafiju, kokvilnu, cukurniedres un tabaku.

Misionāri ieguva lielu ietekmi: veselus 25 gadus viņi kontrolēja tirdzniecību starp Austrāliju un Taiti, jo sevišķi tirgošanos ar tādām precēm kā sālīta cūkgaļa un kokoseļļa. Dažus misionārus gan uztrauca šī tirdznieciskā darbība, un viņi griezās pie Londonas Misionāru biedrības ar lūgumu iejaukties un labot situāciju. Turpretī citi bija pārliecināti, ka uzņēmējdarbība viņiem palīdz sasniegt savus reliģiskos mērķus. Kāpēc viņi tā uzskatīja?

Jau kopš pašas ierašanās misionāri bija izmantojuši savas saimnieciskās un tehniskās iemaņas, lai atstātu iespaidu uz saliniekiem. Pārliecībā, ka iezemiešus vajag ”civilizēt”, lai tos padarītu laimīgākus, misionāri mudināja saliniekus smagi strādāt un iegūt materiālu labklājību, pat likdami noprast, ka šāda labklājība ir Dieva svētības pierādījums.

Patiesa ticība?

Kādā Londonas Misionāru biedrības vēsturei veltītā grāmatā sacīts, ka ātrajā un masveidīgajā salinieku ”atgriešanā” morālas dabas motīviem bija maza nozīme, nemaz nerunājot par dziļām reliģiskām jūtām un patiesu uzskatu maiņu. Jau pieminētais Nīls Gansons raksta, ka Taiti ”pievēršana kristietībai” būtībā bija ”tikai Pomares II gribas izpausme, kas balstījās uz angļu misionāru reliģiskajām paražām (nevis mācībām)”.

Daudzi taitieši kļuva par ”kristiešiem” tikai vārda pēc, un jau pavisam drīz pagānisms atdzima jaunā reliģiskā kustībā, sauktā par mamaia. Šai kustībai, kas sludināja visai vaļīgu morāli, pievienojās pat Taiti troņmantniece, un tajā kristietības elementi bija sajaukti ar vietējiem ticējumiem un paražām.

Dažādās protestantu grupas — anglikāņi, kalvinisti un metodisti — bieži ķildojās savā starpā, un tāpat arī protestanti naidojās ar katoļiem. ”Salinieku acīs starp dažādo konfesiju mācībām nebija nekādas starpības, un viņi nespēja saprast, kāpēc starp šiem ļaudīm, kas it kā ir brāļi, valda tāda nesaticība,” rakstīts grāmatā The Cambridge History of the Pacific Islanders (Klusā okeāna salinieku vēsture). Piemēram, kad Taiti krastā izkāpa divi katoļu misionāri, pēc kāda ietekmīga bijušā protestantu misionāra rīkojuma viņi tūlīt pat tika deportēti. Tas izraisīja diplomātisku incidentu starp Lielbritāniju un Franciju un gandrīz noveda līdz militāram konfliktam, tomēr beigās Lielbritānija piekāpās Francijas prasībai un piekrita, ka Taiti nonāk Francijas ”aizbildnībā”.

Raugoties no gaišās puses

Ja raugās no gaišās puses, jāatzīst, ka misionāru darbībai bija arī labi augļi. Daudzi agrīnie misionāri ar lielu dedzību mācīja saliniekus lasīt un rakstīt un palīdzēja izskaust zīdaiņu slepkavības, kanibālismu un cilvēku upurus. Dažs labs misionārs varbūt arī bija pārmēru bargs un askētisks, tomēr viņi no sirds centās mācīt saliniekiem augstas morāles normas.

Sevišķi nozīmīgs misionāru devums bija Bībeles tulkojums taitiešu valodā. Turklāt viņi iepazīstināja taitiešus ar Dieva vārdu, jo tas bija lietots viņu tulkojumā, un šis vārds arī mūsdienās gan Taiti, gan citās salās joprojām ir labi pazīstams. * (Psalms 83:19.)

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 15. lpp.]

”Jūs neesat no pasaules”

Šajos Jēzus Kristus vārdos ietverts būtisks princips, kas jāievēro visiem viņa patiesajiem sekotājiem. (Jāņa 15:19.) Tas viņiem ir tik svarīgs, ka Jēzus pat lūdza Dievu, sacīdams: ”Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules.” (Jāņa 17:16.) Saskaņā ar šo principu arī pats Jēzus neiesaistījās politikā un neizmantoja politiskus līdzekļus, lai padarītu cilvēkus par saviem mācekļiem. Viņš arī nosodīja dzīšanos pēc mantas — vēl vienu pasaules gara izpausmi — un mudināja dzīvot vienkārši un krāt garīgu, nevis materiālu bagātību. (Mateja 6:22—24, 33, 34.) Patiesi kristieši seko viņa paraugam.

[Attēls 13. lpp.]

Ierodas pirmie misionāri, 1797. gads

[Norāde par autortiesībām]

The Granger Collection, New York

[Attēls 14. lpp.]

Misionārs ar jaunpievērstiem taitiešiem, ap 1845. gadu

[Attēls 14. lpp.]

Karalis Pomare II

[Attēls 15. lpp.]

Taiti un tās galvaspilsēta Papeete

[Norāde par autortiesībām]

Photo courtesy of Tahiti Tourisme

[Norādes par attēlu autortiesībām 14. lpp.]

Pa kreisi: Photo by Henry Guttmann/Getty Images; pa labi: Collection du Musée de Tahiti et de ses Îles, Punaauia, Tahiti