Mīlestība stiprāka par vētrām

Kad 2005. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs Meksikas līča piekrastē plosījās viesuļvētras Katrīna un Rita, tika nopostītas neskaitāmas ēkas un daudzi cilvēki gāja bojā. Šajās katastrofās zaudējumus cieta arī tūkstošiem Jehovas liecinieku.

Jehovas liecinieku ASV filiāle nekavējoties izveidoja palīdzības komitejas. Lai 80 tūkstošus kvadrātkilometru lielā teritorijā gādātu par katastrofā cietušo vajadzībām, Luiziānas štatā tika izveidoti 13 palīdzības centri, ierīkotas 9 noliktavas un 4 pagaidu degvielas uzpildes stacijas. Gandrīz 17 tūkstoši brīvprātīgo Jehovas liecinieku no dažādām ASV malām un 13 citām valstīm bija gatavi sniegt palīdzību ticības biedriem: viņi sūtīja palīdzības sūtījumus vai arī paši devās palīgā novērst katastrofas sekas. Kopīgiem spēkiem tika paveikts iespaidīgs darbs, kas apliecināja, ka kristīgā mīlestība ir daudz stiprāka par jebkādiem dabas spēkiem. (1. Korintiešiem 13:1—8.)

Brīvprātīgie strādnieki atjaunoja vairāk nekā 5600 ticības biedru māju un 90 Valstības zāles, kā Jehovas liecinieki sauc savas sapulču ēkas, — gandrīz visas vētras nopostītās celtnes, kas piederēja Jehovas lieciniekiem. Saskaņā ar vārdiem no Vēstules galatiešiem, 6. nodaļas 10. panta, kur izskan mudinājums ”darīt labu visiem”, Jehovas liecinieki palīdzēja arī cilvēkiem, kas nepieder pie viņu ticības.

LĪDZDALĪBA atjaunošanas darbos prasīja zināmus upurus, tomēr nesa arī daudz svētību. Pievērsīsim uzmanību, ko par saviem iespaidiem stāsta septiņi Jehovas liecinieki, kas pārraudzīja dažādus darbus palīdzības centros.

”Kaut kas īpašs manā dzīvē”

Roberts: ”Darbs vienā no palīdzības komitejām ir kaut kas īpašs manā dzīvē. Savos 67 gados es esmu vecākais komitejas loceklis. Es strādāju plecu pie pleca ar lielu pulku brīvprātīgo, kuru vidū ir daudzi ļoti jauni, garīgi noskaņoti Jehovas liecinieki. Cik saviļņojoši ir redzēt šo jauno kristiešu pašaizliedzīgo mīlestību pret Jehovu un ticības biedriem!

Nenovērtējams palīgs man ir mana sieva Veronika. Viņa atbalstīja manu lēmumu atstāt savu iemīļoto maizes darbu, ko es biju strādājis vairāk nekā 40 gadu, lai mēs varētu piedalīties atjaunošanas darbos. Tagad mēs vienu vakaru nedēļā tīrām birojus. Mēs esam iemācījušies iztikt ar mazākiem ienākumiem un dzīvot vienkāršāk. Garīgā atmosfēra, kurā mums ir iespēja strādāt kopā ar brāļiem un māsām, ir palīdzējusi dziļāk saprast, ko nozīmē pirmām kārtām tiekties pēc Dieva Valstības. (Mateja 6:33.) Neskaitāmas reizes mēs esam pārliecinājušies, ka Jehova no sirds rūpējas par saviem kalpiem.”

Frenks: ”Es pārraugu pārtikas sagādi un ēdināšanu Batonrūžas palīdzības centrā. Lai paēdinātu brīvprātīgos strādniekus, sākumā mēs strādājām 10 līdz 12 stundas septiņas dienas nedēļā. Kaut gan jāstrādā bija smagi, arī svētību bija ļoti daudz, piemēram, mēs savām acīm redzējām, cik liels spēks piemīt kristīgajai mīlestībai.

Daudzi brīvprātīgie, kas mūsu nodaļā strādāja aptuveni nedēļu, interesējās, vai viņi var atbraukt vēlreiz un turpināt darbu, un ne viens vien sūtīja kartītes un zvanīja, lai sirsnīgi pateiktos par iespēju  palīdzēt ticības biedriem. Šo kristiešu pašaizliedzība mūs ar manu sievu Veroniku aizkustināja līdz sirds dziļumiem.”

Skudriņas skrēja pār kauliem

Gregorijs: ”Mēs ar sievu Ketiju pārdevām savu māju Lasvegasā un tās vietā nopirkām nelielu kravas automašīnu un dzīvojamo piekabi. Tā mums radās iespēja doties uz Luiziānu un aptuveni divu gadu garumā piedalīties atjaunošanas darbos. Vēl nekad dzīvē mēs tik skaidri nebijām redzējuši, kā piepildās vārdi, kas Bībelē lasāmi Maleahija grāmatas 3. nodaļas 10. pantā, kur Dievs Jehova saka: ”Pārbaudiet tad Mani.., ..vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums!”

Kad cilvēki mums saka: ”Cik jūs esat pašaizliedzīgi!” — mēs bieži vien tikai pasmaidām. Pirms trīsdesmit gadiem mēs ar Ketiju vēlējāmies kalpot Jehovas liecinieku ASV filiālē, bet mums tolaik bija jāaudzina bērni. Tagad, kad mēs varējām ieguldīt savus spēkus, lai atbalstītu viesuļvētrā cietušos, mūsu sapnis darīt vairāk kalpošanā Dievam piepildījās. Turklāt mums bija liels gods cieši sadarboties ar brāļiem un māsām, no kuriem daži bija ļoti apdāvināti. Piemēram, viens no mūsu pavāriem bija strādājis kādā labā restorānā par šefpavāru, bet kāds cits brālis bija gatavojis maltītes diviem ASV prezidentiem.

Daudziem brīvprātīgajiem piedalīšanās palīdzības darbos kļuva par neaizmirstamu pieredzi, kas spēcīgi iespaidoja viņu dzīvi. Kāds 57 gadus vecs brālis jutās tik aizkustināts, ka viņam aiz lielā saviļņojuma skudriņas skrēja pār kauliem, kad viņš stāstīja, ko bija pieredzējis, piedaloties atjaunošanas darbos. Pat kristieši, kas nevarēja paši atbraukt un palīdzēt, atrada citas iespējas uzmundrināt ticības biedrus. Piemēram, divi brīvprātīgie no Nebraskas štata, kuru uzvedums bija iznīcināt ēkās pelējumu, mums uzdāvināja lielu plakātu, uz kura bija parakstījušās trīs Nebraskas draudzes — savus vārdus bija uzrakstījuši pilnīgi visi, kā lielie, tā mazie.”

Dievs atbalsta nelaimē nonākušos

Vendels: ”Nākamajā dienā pēc viesuļvētras Katrīna no ASV filiāles es saņēmu uzdevumu doties uz katastrofas skartajiem Luiziānas un Misisipi štatiem, lai noskaidrotu, cik daudz Jehovas liecinieku māju un Valstības zāļu ir bojātas vai nopostītas. Tā es ķēros pie sava jaunā uzdevuma, kas man pavēra iespēju gūt vēl nebijušu dzīves pieredzi. Mēs ar sievu Džanīnu 32 gadus bijām kalpojuši Jehovam vietā, kur ir liela vajadzība pēc Valstības sludinātājiem, un mēs bijām skaidri redzējuši, kā Jehova gādā par saviem kalpiem. Tomēr tagad mēs savām acīm vērojām Jehovas rūpes par saviem kalpiem tādā mērā, ko nevarēja salīdzināt ar visu iepriekš pieredzēto.

Man ir gods pārraudzīt Batonrūžas palīdzības komiteju. Kaut gan uzdevums nebūt nav viegls, šis darbs man ir sniedzis neizsakāmu gandarījumu. Neskaitāmas reizes mūsu komitejas darbības laikā mēs redzējām, ka Dievs atrisina dažādas problēmas, paver negaidītas iespējas un sniedz nelaimē nonākušajiem tādu atbalstu, par kādu varēja parūpēties vienīgi viņš, mūsu mīlošais un visvarenais debesu Tēvs.

 Daudzi mums ir jautājuši: ”Kā jūs ar sievu tik ilgi — vairāk nekā divus gadus — joprojām spējat piedalīties brīvprātīgajā darbā?” Jāatzīst, ne vienmēr tas ir bijis viegli. Lai varētu pildīt šo uzdevumu, mums daudz kas savā dzīvē bija jāmaina. Tomēr arī ieguvums ir liels: mēs esam pārliecinājušies, kā cilvēkam nāk par labu tas, ka viņš saglabā ”skaidru” aci. (Mateja 6:22.)

Kad mēs Ņūorleānā pirmo reizi devāmies meklēt un glābt cilvēkus, mums tikpat kā nebija laika atpūtai. Situāciju vēl smagāku padarīja fakts, ka pilsētā praktiski bija izveidojies karastāvoklis, jo ielās valdīja pilnīgs haoss un brīžiem uzliesmoja vardarbība. Šādos apstākļos būtu bijis viegli sākt domāt, ka mums uzticētais uzdevums ir pārāk smags.

Mēs satikām tūkstošiem Jehovas liecinieku, kas bija zaudējuši savus īpašumus. Mēs lūdzām kopā ar viņiem Jehovu un centāmies viņus mierināt. Pēc tam ar Jehovas palīdzību mēs ķērāmies pie atjaunošanas darbiem. Dažkārt man liekas, ka šajos divos gados risinājās divreiz vairāk notikumu nekā visa mana mūža garumā.

Atkal un atkal tieši tajos brīžos, kad es biju uz fizisko un emocionālo spēku izsīkuma robežas, ieradās jauni brīvprātīgie strādnieki: daži atbrauca strādāt uz vairākiem mēnešiem, bet citi — uz neierobežotu laiku. Redzot tik daudz priecīgu un atsaucīgu palīgu, kuru vidū bija daudz jaunu cilvēku, mēs smēlāmies spēkus, lai turpinātu darbu.

Ne reizi vien mēs pieredzējām, ka Jehova palīdz atrisināt grūtas situācijas. Piemēram, neilgi pēc tam, kad bijām ieradušies katastrofas rajonā, mēs noskaidrojām, ka uz vairāk nekā 1000 ticības biedru mājām ir sagāzušies koki. Tā kā šī bīstamā darba veikšanai mums nebija ne piemērotas tehnikas,  ne strādnieku, mūsu komiteja lūdza šajā jautājumā Jehovas palīdzību. Jau nākamajā dienā savu palīdzību piedāvāja kāds brālis, kam bija kravas automašīna un tieši tāda tehnika, kāda bija nepieciešama koku novākšanai. Kādu citu dienu mums bija jāgaida tikai 15 minūtes, līdz Jehova jau atbildēja uz mūsu lūgšanu, un vēl citā reizē mēs nepaspējām pateikt ”Āmen!”, kad darbam vajadzīgā tehnika, par kuru bijām lūguši, jau bija ceļā pie mums. Jehova neapšaubāmi apliecināja, ka ir Dievs, kas uzklausa lūgšanas. (Psalms 65:3.)”

”Jūtos lepns, ka esmu Jehovas liecinieks”

Metjū: ”Nākamajā dienā pēc viesuļvētras Katrīna man pavērās iespēja piedalīties darbā, kas tika veikts, lai organizētu palīdzības sūtījumus katastrofas upuriem. Brāļi un māsas bija saziedojuši ļoti dāsni: gandrīz 14 tonnas pārtikas, ūdens un citu pirmās nepieciešamības lietu.

Lai labāk izpildītu savu uzdevumu, mēs ar sievu Darlīnu pārcēlāmies uz vietu, kas atrodas divu stundu braucienā no katastrofas rajona. Kāds vietējais Jehovas liecinieks mūs iekārtoja pusslodzes maizes darbā, lai lielāko daļu sava laika mēs varētu veltīt brīvprātīgajam darbam. Kāds cits kristietis parūpējās, lai mums būtu, kur dzīvot. Kad es domāju par priekšrocību piederēt pie tik mīlošas brāļu saimes, mana sirds pildās ar pateicību un es jūtos lepns, ka esmu Jehovas liecinieks.”

Teds: ”Neilgi pēc viesuļvētras Katrīna mēs ar sievu Debiju pieteicāmies brīvprātīgajā darbā, lai palīdzētu katastrofā cietušajiem. Pāris dienu laikā man izdevās atrast izdevīgu piedāvājumu: es nopirku 9 metrus garu lietotu dzīvojamo piekabi, kas tika pārdota par puscenu un kas bija pietiekami viegla, lai to varētu pavilkt mūsu automašīna. Šis pirkums bija mums pa kabatai, un mēs to uztvērām kā atbildi uz mūsu lūgšanām. Dzīvojamā piekabe, ko toreiz iegādājāmies, vairāk nekā uz diviem gadiem kļuva par mūsu mājām.

Pēc tam, kad kādu laiku mēs bijām palīdzējuši ticības biedriem cīnīties ar viesuļvētras sekām, mēs uz neilgu laiku atgriezāmies mājās, lai pārdotu savu māju un lielāko daļu no mantām. Pēc tam mēs varējām atgriezies Ņūorleānā, kur man uzticēja projektu koordinatora pienākumus. Visvairāk mūs ar sievu iespaidoja tas, kā Jehova šajā grūtajā laikā saviem kalpiem apliecināja, ka ir ”Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās”. Daudzi brāļi un māsas bija zaudējuši vairāk nekā tikai savas mājas un Valstības zāles. Tā kā viņiem nācās evakuēties, viņiem bija jāšķiras arī no savas draudzes un pat savas sludināšanas teritorijas, kur viņi bija pieraduši stāstīt cilvēkiem labo vēsti. (2. Korintiešiem 1:3.)”

Viņu ticība aizkustināja līdz sirds dziļumiem

Džastins: ”2005. gada oktobrī izskanēja aicinājums pieteikties par brīvprātīgiem strādniekiem, lai Meksikas līča piekrastē palīdzētu ticības biedriem, kas bija cietuši no viesuļvētras nodarītā posta. Mēs ar sievu Tifāniju nekavējoties uzrakstījām iesniegumus, lai pieteiktos šim darbam, un 2006. gada februārī mūs uzaicināja strādāt jumiķu brigādē, kas darbojās Keneras palīdzības centra pārraudzībā netālu no Ņūorleānas.

Katru dienu mēs strādājām uz kādas mājas jumta un varējām iepazīties ar vietējiem Jehovas lieciniekiem, kuru ticība un paļāvība uz Dievu aizkustināja mūs līdz sirds dziļumiem. Turklāt dienu no dienas mēs redzējām pierādījumus tam, cik nesaprātīgi ir paļauties uz materiālām lietām. Vārdiem nevar izteikt, kāds prieks bija vērot, cik daudz ar Jehovas atbalstu var paveikt viņa kalpi, un kādu gandarījumu sniedza iespēja palīdzēt ticības biedriem!”

[Papildmateriāls/Attēls 18. lpp.]

Diena palīdzības centrā

Palīdzības centra virtuves darbiniekiem diena sākas apmēram puspiecos no rīta. Septiņos visi strādnieki sapulcējas ēdamzālē, kur pirms brokastīm apmēram desmit minūtes kopīgi tiek apspriests kāds Bībeles pants. Rīta programmas vadītājs reizēm arī izmanto izdevību, lai sirsnīgi sveiktu jaunpienācējus un pastāstītu kādu nesen notikušu uzmundrinošu gadījumu.

Pēc tam tiek pateikta pateicības lūgšana, pēc kuras visi paēd sātīgas brokastis un tad dodas pildīt katrs savu darbu. Daži strādā pašā palīdzības centrā, piemēram, dara dažādus biroja darbus, strādā veļas mazgātavā vai virtuvē. Pavāri sagatavo pusdienas, pēc kurām dienas vidū ierodas pārstāvis no katras strādnieku brigādes, kas strādā ārā.

Katru pirmdienas vakaru visi palīdzības centra darbinieki sapulcējas, lai kopīgi studētu Bībeli ar žurnāla Sargtornis palīdzību (izdod Jehovas liecinieki). Šīs Bībeles nodarbības visiem strādniekiem palīdz stiprināt garīgumu — tieši no tā ir atkarīgs, vai viņi spēs saglabāt prieku, ilgstoši veicot smagu darbu, un raudzīties uz to pareizā gaismā. (Mateja 4:4.)

[Papildmateriāls 19. lpp.]

”Man par jums bija radies nepareizs priekšstats”

Ņūorleānā kāda sieviete pie ārdurvīm bija uzlikusi uzrakstu: ”Jehovas lieciniekus lūdzu neklauvēt!” Kādu dienu brīvprātīgo grupa pretējā ielas pusē sāka atjaunot kādu viesuļvētrā cietušu māju. Dienu no dienas sieviete vēroja, cik patīkama un draudzīga gaisotne valda strādnieku vidū. Ziņkārība ņēma virsroku, un viņa atnāca noskaidrot, kas ir šie cilvēki un ko viņi te īsti dara. Uzzinājusi, ka tie ir Jehovas liecinieki, sieviete pastāstīja, ka no viņas baznīcas pēc viesuļvētras neviens viņai nav pat piezvanījis. ”Redzu, ka man par jums bija radies nepareizs priekšstats,” atzina sieviete. Tas vēl nebija viss — viņa noņēma no durvīm uzrakstu un aicināja Jehovas lieciniekus viņu apmeklēt.

[Attēls 16., 17. lpp.]

Roberts un Veronika

[Attēls 16., 17. lpp.]

Frenks un Veronika

[Attēls 17. lpp.]

Gregorijs un Ketija

[Attēls 17. lpp.]

Vendels un Džanīna

[Attēls 18. lpp.]

Metjū un Darlīna

[Attēls 18. lpp.]

Teds un Debija

[Attēls 18. lpp.]

Džastins un Tifānija