Stāsts par kukurūzu

HĀRLINS ilgus gadus nodarbojās ar kukurūzas audzēšanu Fingerleikas apvidū Amerikas Savienotajās Valstīs, un viņš allaž ar lielu aizrautību ir stāstījis saviem draugiem un ciemiņiem, cik apbrīnojams augs ir kukurūza. Atmostieties! uzaicināja Hārlinu dalīties savās zināšanās arī ar mūsu lasītājiem. Viņa stāsts raksta beigu daļā papildināts ar citiem interesantiem faktiem par kukurūzu. Piemēram, mēs uzzināsim, kur ir kukurūzas dzimtene, kā šī lauksaimniecības kultūra ir izplatījusies pa visu pasauli un kā tā tiek izmantota. Bet tagad dosim vārdu Hārlinam.

Kukurūzas valoda

”Kad raugos uz kukurūzu, es tajā saskatu reizē mākslas darbu un precīzu matemātiku. Sākot ar lapām un beidzot ar katru atsevišķu graudiņu kukurūzas vālītē, viss ir sakārtots acij tīkamā veidā un veido nevainojamu rakstu. Turklāt augšanas procesā kukurūza ”runā” ar tevi. Gluži kā cilvēkbērns, kas raud, ja tam kā trūkst, kukurūza dod ziņu, ja cieš no sausuma vai barības vielu trūkuma. Augošai kukurūzai, tāpat kā daudziem citiem augiem, parādās vizuālas pazīmes, pēc kurām var spriest, kas augam vajadzīgs, — piemēram, mainās  lapu krāsa vai forma. Audzētāja uzdevums ir šo ”valodu” atšifrēt.

Teiksim, ja kukurūza saņem par maz fosfora, lapas krāsojas violetas. Citas pazīmes liecina par magnija, slāpekļa vai kālija trūkumu. Ja kukurūzu ir piemeklējusi kāda slimība vai bojā kāda ķimikālija, arī to parasti var redzēt pēc augu izskata.

Tāpat kā visi kukurūzas audzētāji, es kukurūzu sēju pavasarī, kad augsne ir pietiekami sasilusi, lai sēklas varētu uzdīgt. Četrus līdz sešus mēnešus vēlāk, sasniegusi pilnu garumu, mana kukurūza slējās ap divu metru augstumā.

Kukurūzas attīstības procesu var iedalīt fāzēs atkarībā no izaugušo lapu skaita. Piecu lapu fāzē kukurūza sevišķi spilgti apliecina savas ”ķīmiķa” un ”matemātiķa” spējas. Vispirms kukurūzas saknes sīki izanalizē augsnes ķīmisko sastāvu. Balstoties uz iegūto informāciju, augs izstrādā augšanas programmu, kas nosaka optimālo graudu rindu skaitu vālītē un līdz ar to arī vālītes resnumu. Vēlāk, 12—17 lapu fāzē, jaunas augsnes analīzes palīdz kukurūzai noteikt optimālo graudu daudzumu rindā. Īsi sakot, katrs stāds it kā izskaitļo, kā attiecīgajos augsnes apstākļos izaudzēt vislabāko ražu. Apbrīnojami atjautīgi ir izveidots arī kukurūzas reprodukcijas process.”

Skaras un vālītes

”Kukurūza ir vienmājas augs — katram īpatnim attīstās kā vīrišķie, tā sievišķie ziedi. Skrajā skara kukurūzas stiebra galā ir vīrišķā ziedkopa. Katrā skarā ir ap sešiem tūkstošiem putekšnīcu, un katrs augs izkaisa vējā miljoniem putekšņu graudiņu. Tie apaugļo olšūnas tuvumā augošās kukurūzas sievišķo ziedu vālītēs, kas rūpīgi paslēptas lapu makstīs.

Bet kā putekšņi tiek līdz olšūnām, ja sievišķā ziedkopa cieši tinas izturīgās lapās? Tiem palīdz gaišo, mīksto pavedienu pušķis, kas spraucas ārā no vālītes gala. Katrai vālītei ir simtiem šādu pavedienu, un katrs no tiem iesniedzas vālītē līdz pat sēklotnei, kurā atrodas olšūna. Cik pavedienu, tik arī sēklotņu, un no katras sēklotnes var attīstīties viens kukurūzas grauds.

Brīvajos pavedienu galos, ko šūpo putekšņiem piesātinātais vējš, ir sīki matiņi — drīksnas, kas uztver putekšņu graudiņus. Pieķēries kaut kur pie drīksnas pavediena, puteksnis sāk dīgt, izdzenot garu dīgstobru, kas pa šo pavedienu aizsniedzas līdz pat sēklotnei un apaugļo olšūnu.

Ja kukurūzas vālītē kāda grauda vieta palikusi tukša, tas nozīmē, ka daži pavedieni ir palikuši neapputeksnēti, jo, iespējams, nav laikā izauguši. To augšana var aizkavēties, piemēram, ja augsne ir pārāk sausa. Arī šajā gadījumā pieredzējis kukurūzas audzētājs, kas saprot, uz ko norāda konkrētas pazīmes, visbiežāk var kaut ko darīt lietas labā un uzlabot ražu — ja ne šo, tad vismaz nākamo. Kad es vēl nodarbojos ar kukurūzas audzēšanu, viens no paņēmieniem, ko es izmantoju ražīguma palielināšanai, bija augu seka: es pārmaiņus sēju kukurūzu un sojas pupiņas. Soja ir pākšaugs, kas bagātina augsni ar slāpekli * un kas neder par barību bīstamiem kukurūzas kaitēkļiem — kukurūzas sviļņa kāpuriem.

Man vienmēr ir prieks redzēt, kā kails lauks vispirms pamazām metas zaļš un pēc tam nes bagātu ražu, turklāt tas viss notiek klusi, tīri un skaisti. Manās acīs kukurūza, tāpat kā visi citi augi, ir Radītāja meistardarbs. Un tas, ko es zinu  par kukurūzu, ir tikai niecīga daļiņa no visiem šī apbrīnojamā auga noslēpumiem.”

Vai Hārlina stāsts ir modinājis jūsu interesi par šo neparasto graudaugu? Nedaudz ielūkosimies kukurūzas vēsturē un uzzināsim, cik daudzveidīgs ir tās izmantojums.

No Meksikas — plašajā pasaulē

Kukurūzu cilvēki ir sākuši kultivēt Amerikā, visticamāk, Meksikā, un no turienes tā ir izplatījusies pa visu pasauli. Peru indiāņi jau pirmsinku laikos pielūdza kukurūzas dievieti. Viņi to attēloja ar kukurūzas vainagu galvā, no kura uz visām pusēm kā stari atzarojās kukurūzas vālītes. Rakstnieks un dabas pētnieks Džozefs Kastners rakstīja, ka Amerikas indiāņi ”pielūdza [kukurūzu] kā produktu, kuru radījuši dievi, no kura radīts pats cilvēks.. To bija viegli iegūt — viens augs deva pietiekami daudz pārtikas, lai vienam cilvēkam pietiktu veselai dienai.” Indiāņi papildināja savu ēdienkarti ar pupiņām, un Latīņamerikā tā ir ierasts līdz pat šai dienai.

Eiropieši kukurūzu atklāja 1492. gadā, kad Kristofers Kolumbs ieradās Karību salās. Kolumba dēls Ferdinands rakstīja, ka viņa tēvs ir redzējis labību, ko vietējie sauc par maīsu. Maīsu varot gan cept, gan vārīt, gan malt miltos, un tas esot ļoti garšīgs. Kolumbs atveda uz Eiropu kukurūzas graudus, un, kā raksta Dž. Kastners, ”16. gadsimta vidū [kukurūzu] jau audzēja ne tikai Spānijā, bet arī Bulgārijā un Turcijā. Vergu tirgotāji ieviesa kukurūzu Āfrikā.. Magelāna vīri aizveda Meksikas labību uz Filipīnām un Āziju.” Kukurūzas uzvaras gājiens bija sācies.

Mūsdienās kukurūza ir otrā izplatītākā graudaugu kultūra. To pārspēj vienīgi kvieši, bet trešajā vietā ierindojas rīsi. No šiem trim pamatproduktiem pārtiek lielākā daļa cilvēces, turklāt šos graudaugus plaši izmanto arī lopbarībai.

Kukurūzai, tāpat kā citām labībām, ir daudz šķirņu. Amerikas Savienotajās Valstīs vien audzē vairāk nekā 1000 kukurūzas šķirņu un hibrīdšķirņu ar nosaukumiem. Stublāju augstums svārstās no kādiem 60 centimetriem līdz pat veseliem sešiem metriem. Arī vālīšu garums mēdz būt dažāds: ir šķirnes ar sīkām, tikai kādus piecus centimetrus garām vālītēm, turpretī citām šķirnēm vālītes izaug neticami milzīgas, garākas par pusmetru. Grāmatā Latin American Cooking (Latīņamerikas virtuve) teikts: ”Dažām mūsdienās audzētām Dienvidamerikas šķirnēm veidojas masīvas vālītes, kas pēc formas līdzīgas [amerikāņu] futbola bumbai, ar plakaniem, collu [ap 2,5 cm] gariem un gandrīz tikpat platiem graudiem.”

Arī kukurūzas graudu krāsa mēdz būt dažāda: ne tikai dzeltena, bet arī sarkana, zilgana, rozā un melna. Reizēm vālītes ir raibas vai pat svītrainas, jo graudi tajās ir dažādās krāsās. Tādas rakstainas kukurūzas vālītes bieži vien nenonāk katlā, bet kļūst par interesantu rotājumu.

Plašs un daudzveidīgs izmantojums

Daudzās kukurūzas šķirnes iedala sešās galvenajās grupās: zobveida kukurūza, kramveida kukurūza, cietes kukurūza, saldā jeb cukura kukurūza, vaskveida kukurūza un uzplīstošā kukurūza. Cukura kukurūzu audzē samērā maz. Tās saldums ir izskaidrojams ar vielmaiņas defektu, kura dēļ mazāks daudzums cukura nekā parasti graudos pārvēršas cietē. Vairāk nekā 60 procenti kukurūzas, ko audzē visā pasaulē, ir domāti lopbarībai, un tikai nepilni 20 procenti ir paredzēti cilvēku uzturam. Atlikusī daļa kukurūzas tiek audzēta tehniskām vajadzībām un sēklai. Protams, dažādās valstīs šīs proporcijas mēdz būt atšķirīgas.

Kukurūzu izmanto ļoti daudzveidīgi. No tās iegūtus produktus var atrast gandrīz visur, sākot ar līmi un bērnu autiņbiksītēm un beidzot ar majonēzi un alu. No kukurūzas ražo arī biodegvielu etanolu, lai gan labības izmantojums degvielas rūpniecībā tiek vērtēts visai pretrunīgi. Lai kā tas būtu, viens ir skaidrs: stāsts par šo apbrīnojamo augu vēl arvien nav uzrakstīts līdz galam, un cilvēki joprojām atrod jaunas iespējas, kā to izmantot.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 11. lpp.]

Kukurūzas hibrīdi

Daudzās zemēs kukurūzas audzētāji visbiežāk sēj savos laukos kukurūzas hibrīdus, jo tiem ir augstāka ražība. Hibrīdšķirnes (lielākoties zobveida kukurūzu) iegūst selekcijas ceļā ar tuvradnieciskas pašapputes un krustošanas palīdzību. Taču, audzējot hibrīdus, lauksaimniekiem katru gadu ir jāpērk jauns sēklas materiāls, jo kukurūza, kas izaudzēta no hibrīdu sēklām, parasti nesaglabā vēlamās īpašības un ražīgumu.

[Attēli 10. lpp.]

Pasaulē ir tūkstošiem kukurūzas šķirņu

[Norādes par autortiesībām]

Courtesy Sam Fentress

Courtesy Jenny Mealing/flickr.com