Puertoriko. Saulainā krasta dārgumi

1493. gada 19. novembrī spāņu kuģi Kristofora Kolumba vadībā iebrauca kādas zaļojošas Karību salas līcī. Kolumbs deva salai Sanhuana Bautistas (Sv. Jāņa Kristītāja) vārdu. Viņš tur uzkavējās tikai neilgu laiku, lai papildinātu kuģu krājumus, un tad pacēla buras un turpināja savu otro ekspedīciju.

Zeltainās, slaidu palmu ieskautās pludmales un smaragdzaļie tropu meži nesaistīja slaveno jūrasbraucēju. Kolumbu vilināja lielākas salas un bagātības, pēc kurām viņš dzinās.

Spānietis Huans Ponse de Leons, kas, kā mēdz uzskatīt, piedalījās šajā Kolumba ceļojumā, vēlāk nolēma atgriezties salā, ko vietējie iedzīvotāji sauca par Borikenu. Ponse de Leons bija dzirdējis runas, ka salinieki greznojas ar zelta rotām, un viņš bija pārliecināts, ka salas kalnos ir atrodams zelts. Pēc piecpadsmit gadiem viņš atkal izkāpa tās krastā, lai meklētu dzelteno metālu. 1521. gadā spānieši salas ziemeļu krastā dibināja savu galveno apmetni, un cerībā uz bagātu guvumu Ponse de Leons jauno pilsētu nosauca par Puertoriko jeb ”Bagāto ostu”. *

Taču Ponses de Leona cerības izrādījās nepamatotas. Zelta salā bija maz, un skopās atradnes drīz izsīka, turklāt nesaskaņas ar citiem spāniešiem un vietējo iedzīvotāju nemieri sagādāja Ponsem de Leonam aizvien lielākas problēmas. Visbeidzot viņš pameta Puertoriko un devās jaunā jūrasbraucienā, kurā sasniedza Floridas pussalu (tagadējā ASV teritorijā).

Tomēr, kaut arī Puertoriko nebija bagāta ar derīgajiem izrakteņiem, spānieši drīz vien aptvēra, ka salas galvenā osta ir vērtīgs ieguvums. 16. gadsimta gaitā viņi to pamatīgi nocietināja, lai galeonas, kas veda zelta stieņus no Jaunās pasaules uz Spāniju, tur varētu atrast drošu patvērumu. Drīz vien Sanhuana bija izdaudzināta par Spānijas drošāko atbalsta punktu visā Amerikā.

Masīvie, 13 metru augstie un sešus metrus biezie mūri un divi vareni cietokšņi daiļrunīgi liecina par milzīgajām pūlēm, ko Sanhuanas iemītnieki ir ieguldījuši savas pilsētas aizsargbūvju celtniecībā. Mūsdienās Sanhuana joprojām ir viena no populārākajām Karību reģiona ostām. Pastaigājoties gar nocietinājumu mūriem un vērojot senlaicīgās celtnes, pilsētas viesi viegli var iejusties koloniālā laikmeta noskaņās.

Sanhuanas vecpilsēta

Mūru ieskautā vecpilsēta, saukta par Veco Sanhuanu, kontrastē ar rosības pilno moderno pilsētas daļu. Vecā Sanhuana atgādina kuģi, kas lepni šķeļ viļņus, spītējot okeāna vējiem. Tā uzcelta stratēģiski izdevīgā vietā šaurā zemesragā, kas kā kuģa priekšgals iesniedzas Atlantijas okeānā. Raga galā slienas Sanfelipes del Morro pils jeb vienkārši El Morro — spāņu cietoksnis, kas savulaik sargāja ieeju ostā —, un gar abiem zemesraga krastiem stiepjas ar mūriem nocietināti aizsargvaļņi. Kādu pusotru kilometru uz austrumiem no El Morro atrodas otrs iespaidīgs cietoksnis, ko dēvē par Sankristobalu. Tā uzdevums bija aizsargāt pilsētu pret uzbrukumiem no sauszemes puses. Starp abiem cietokšņiem ir izvietojusies Vecā Sanhuana, kas 1983. gadā tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Vecpilsēta ir rūpīgi restaurēta. Tās iemītnieki krāso savas mājas dzīvespriecīgos pasteļtoņos, audzē košas puķes uz metālā kaltajiem balkoniem, un viņu pagalmi slīgst tropiskā zaļumā.  Zilpelēkie bruģakmeņi, ar kuriem klātas šaurās, senlaicīgās Sanhuanas ieliņas, ir nākuši no Spānijas dzelzsraktuvēm. Tie tika izgatavoti no dzelzs izdedžiem un izmantoti par balastu Spānijas kuģos, kuru ceļš veda uz Puertoriko.

No Sankristobala vaļņiem kā senajās dienās veci spāņu lielgabali noraugās lejup uz ostu, kur zelta stieņiem piekrauto spāņu galeonu vietā tagad ūdeņus vago lepni kruīza kuģi, pilni bezrūpīgiem tūristiem. Sanhuana ir populāra tūrisma pilsēta, kuras pievilcību vairo Puertoriko brīvā gaisotne un laipno salinieku viesmīlība. Vecpilsētas ielās, kur gājējiem ir priekšroka, nesteidzīgie autobraucēji bieži vien pacietīgi gaida, līdz tūristi, kas vēlas iemūžināt atvaļinājuma iespaidus, būs beiguši fotografēt un turpinās pastaigu.

Četras aizsargājamas ekosistēmas

Trešā daļa salinieku dzīvo Sanhuanā un tās apkaimē, tomēr Puertoriko ir arī daudz citu ievērības cienīgu vietu un objektu. Sala gan ir samērā maza, bet daudzveidīgo klimatisko apstākļu un reljefa dēļ tās augu un dzīvnieku valsts ir ļoti bagāta. Īsi aplūkosim tikai četras no unikālajām ekosistēmām, kuras Puertoriko varas iestādes cenšas aizsargāt.

 Junkes nacionālais mežs ir rezervāts, kas izveidots, lai saglabātu vienu no pēdējiem vēl atlikušajiem Karību reģiona tropu lietusmežiem. Mežs klāj Junkes kalna nogāzes, ko rotā krāšņi ūdenskritumi. Rezervāta mākoņu meža sulīgo zaļumu izraibina oranžie bromēliju ziedi, un biezoknī par vietu zem saules sacenšas milzīgas kokveida papardes, palmas un liānas. Junkes mežā vēl patvērušās sarkanpieres amazones — apdraudēta papagaiļu suga —, un sīciņas lapu vardītes, sauktas par kokī, kas kļuvušas par vienu no Puertoriko simboliem, pieskandina džungļus ar saviem neatlaidīgajiem, ritmiskajiem saucieniem.

Pa gabalu izskatās, it kā Junkes kalns tītos sudrabainā plīvurā. Sudrabaino nokrāsu kalna nogāzēm piešķir cekropiju lapas. Šie koki te saauguši pēc tam, kad pirms pārdesmit gadiem mežu pamatīgi izpostīja viesuļvētra Hugo. Ataugušie koki ir laba zīme. ”Pēc dabas stihiju postījumiem mežs spēj atjaunoties bez īpašas palīdzības,” saka Junkes nacionālā parka biologs. ”Īstās briesmas sagādā cilvēku darbība.” Junkes mežā sastopamas aptuveni 225 koku sugas, 100 paparžu sugas un 50 orhideju sugas. Augu valsts daudzveidības dēļ tas ir pasludināts par UNESCO biosfēras rezervātu.

Gvanikas biosfēras rezervāts. No visiem sausajiem tropu mežiem pasaulē ir atlicis varbūt vairs tikai viens procents, bet dažu stundu brauciena attālumā no Junkes šāds mežs arvien vēl ir saglabājies. Tajā mīt lielākā daļa Puertoriko endēmisko (vienīgi šeit sastopamo) putnu un aug 750 augu sugas, no kurām septiņi procenti ir apdraudētas. Neparasti ziedi pievilina kolibri un neskaitāmus tauriņus. Ar sauso tropu mežu robežojas samērā neskarta piekrastes strēmele,  kur olas dēt nāk zaļie un ādainie jūrasbruņrupuči.

Mangrovju meži un koraļļu rifi. Gvanikas rezervātā ietilpst arī mangrovju josla jūras krastā. ”Mūsu rezervāts palīdz saglabāt veselīgas mangrovju audzes, jo tas pasargā mangroves no rūpniecisko un lauksaimniecības notekūdeņu ieplūdes,” stāsta viens no parka uzraugiem, ”un mangroves ir lieliska nārsta un mazuļu barošanās vieta daudzām zivīm, kas apdzīvo koraļļu rifus.” No tīriem, veselīgiem mangrovju mežiem ir atkarīgi luminiscējošie līči, kas piesaista daudz tūristu, un Puertoriko ir vairāki šādi unikāli dabas objekti. (Skat. ”Pelde zvaigžņu jūrā”.)

Piekrastes koraļļu rifi tiek aizsargāti, lai paglābtu tos no intensīvas zvejas nodarītā posta, un vairākas saliņas un rifi ir pasludināti par nacionālajiem parkiem. Šie zemūdens dārzi piedāvā nirējiem vienreizēju iespēju satikties aci pret aci ar tādiem jūras iemītniekiem kā bruņrupuči un lamantīni un izbaudīt aizraujošu krāsu rotaļu, vērojot košās tropu zivis.

Kolumbs varbūt arī nebija sajūsmā par Puertoriko, un tā pievīla pēc zelta kāro konkistadoru cerības, bet mūsdienās Puertoriko viesi nespēj pretoties tropiskās salas valdzinājumam, un saulainā krasta dabas bagātības viņu acīs ir visīstākie dārgumi.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēls 16. lpp.]

UNIKĀLA OBSERVATORIJA

Aptuveni 80 kilometrus uz rietumiem no Sanhuanas atrodas Aresibo observatorija, ko ir vērts apmeklēt, ja vien rodas tāda izdevība. Tā var lepoties ar pasaulē lielāko radioteleskopu, kura paraboliskā reflektora diametrs ir 305 metri. Gigantiskie izmēri ļauj ar šī teleskopa palīdzību novērot un pētīt objektus, kurus ar citiem teleskopiem nav iespējams uztvert.

[Norāde par autortiesībām]

Courtesy Arecibo Observatory/ David Parker/Science Photo Library

[Papildmateriāls/Attēls 17. lpp.]

PELDE ZVAIGŽŅU JŪRĀ

Vjekesas salā, kas atrodas blakus Puertoriko, kāda neliela lagūna tiek dēvēta par Bioluminiscences līci, jo tās ūdeņos lielā koncentrācijā sastopami luminiscējoši jūras organismi, ko sauc par bruņvicaiņiem. Daudzi pat uzskata, ko to koncentrācija Bioluminiscences līcī ir vislielākā pasaulē. Ja tos iztraucē, šie sīciņie organismi sāk izstarot zaļganzilu gaismu, izraisīdami ūdens spīdēšanu — vienu no neparastākajiem un krāšņākajiem skatiem, ko var vērot dabā.

Lagūnas viesi, kas nakts tumsā ierodas aplūkot šo dabas brīnumu, luminiscenci parasti vispirms ievēro tad, kad iztraucētās zivis kā zili zaļas komētas šaujas prom no laivas, iezīmējot ūdenī spožas švīkas. Kad peldētājs dodas ūdenī, var redzēt katru viņu kustību. Ja viņš izceļ rokas no ūdens, lāses pil lejup kā mirdzošas zvaigznes. Kāds līča apmeklētājs aizgrābts sacīja: ”Mēs peldējām it kā zvaigžņu jūrā!”

[Attēls 15. lpp.]

El Morro

[Attēls 15. lpp.]

Skats uz vecpilsētu no Sankristobala

[Attēls 15. lpp.]

Sanhuanas vecpilsēta

[Attēls 16. lpp.]

Kokveida paparde Junkes lietusmežā

[Attēls 16., 17. lpp.]

Gvanikas piekraste

[Norāde par autortiesībām]

© Heeb Christian/age fotostock

[Attēls 17. lpp.]

Sarkanpieres amazones

[Attēls 17. lpp.]

Koraļļu rifs

[Norāde par attēla autortiesībām 14. lpp.]

Passport Stock/age fotostock

[Norāde par attēla autortiesībām 15. lpp.]

Visi fotoattēli: Passport Stock/age fotostock

[Norādes par attēlu autortiesībām 17. lpp.]

Papagaiļi: U.S. Geological Survey/Photo by James W. Wiley; rifs: © Stuart Westmorland 2005; peldētājs: Steve Simonsen