Sumbrs — izglābtais meža karalis

NO MŪSU KORESPONDENTA POLIJĀ

Malumednieki līksmoja — viņi bija atraduši meklētās pēdas, un vajāšana varēja sākties. Pagāja kāds brīdis, un, lūk, viņu skatienam jau pavīdēja kārotais medījums. Dzīvnieku sedza tumšbrūna vilna, pinkainā bārda bija gandrīz melna, bet galvu rotāja asi, līki ragi. Kāda veiksme! Vīri zināja, ka par ādu un gaļu viņi saņems krietnu žūksni.

Atskanēja pirmais šāviens. Ievainotais dzīvnieks mēģināja patverties mežā, bet velti. Otrs šāviens to panāca, un pustonnu smagais radījums sabruka zemē. Malumednieki pat nenojauta, ka tikko viņi ir ierakstījuši vēsturē skumju lappusi. Šajā 1919. gada aprīļa dienā viņi bija nošāvuši Polijas pēdējo savvaļas sumbru. Par laimi, tolaik daži sumbri vēl mājoja zooloģiskajos dārzos un privātās zvērnīcās.

KĀDREIZ sumbri (Bison bonasus) lielā skaitā bija sastopami gandrīz pa visu Eiropu. Pieaudzis sumbru bullis var svērt vairāk nekā 900 kilogramu, un tā plecu augstums var pārsniegt divus metrus. Nav brīnums, ka šo vareno zālēdāju mēdz saukt par meža karali.

Raksturīga sumbra īpatnība ir masīva ķermeņa priekšdaļa, kas šķiet nesamērīgi liela salīdzinājumā ar pakaļējo daļu. Dzīvnieka pleci ir plati un smagnēji, un skaustā tam ir pamatīgs kupris. Ķermeņa pakaļdaļā spalva ir īsa un gluda, bet priekšdaļu klāj garš, pinkains apmatojums, kas zem zoda veido bārdu.

Uz iznīcības sliekšņa

Šobrīd sumbru skaits pasaulē sasniedz tikai dažus tūkstošus. Mežu izciršana un lauksaimnieciskā darbība savulaik iznīcināja šo dzīvnieku dabisko vidi, un cilvēki tos masveidā medīja. Gallijā (mūsdienu Francijas un Beļģijas teritorijā) sumbri bija izmiruši jau astotajā gadsimtā.

16. gadsimtā Polijas karaļi sāka rūpēties par sumbru aizsardzību. Viens no pirmajiem bija karalis Sigismunds II Augusts, kurš sumbra nogalināšanu pasludināja par noziegumu, kas sodāms ar nāvi. Kā paskaidro Belovežas (Bjalovežas) nacionālā parka darbinieks Zbigņevs Krasiņskis, sumbri tika saudzēti, lai ”saglabātu tos kā medību trofeju valdniekiem un viņu galmam”. Bet pat bargie sodi nelīdzēja, un 18. gadsimta beigās sumbri savvaļā bija sastopami vairs tikai Belovežas gāršā Polijas austrumos (tagadējās Polijas un Baltkrievijas teritorijā) un Kaukāzā.

 19. gadsimtā sumbru stāvoklis uzlabojās. Kad Belovežas gārša nonāca cariskās Krievijas rokās, imperators Aleksandrs I lika aizsargāt vērtīgos dzīvniekus, un aizsardzības pasākumi bija visai sekmīgi. Sumbru populācija pamazām auga, un 1857. gadā, cariskās valdības aprūpēti, gāršā jau dzīvoja gandrīz 1900 sumbri. Vēlāk mežā tika izvietotas barotavas, lai piebarotu sumbrus ziemā. Tāpat rūpīgi izplānotās vietās tika izveidotas dzirdinātavas, un īpaši ierīkotās laucēs tika iesēti augi, kas bija domāti sumbru barībai.

Diemžēl drīz sumbriem atkal iestājās grūti laiki, un sešos gadu desmitos to skaits saruka uz pusi. Par pēdējo triecienu savvaļas sumbriem kļuva Pirmais pasaules karš. Kaut arī vācieši izdeva pavēli ”aizsargāt šos sumbrus, lai saglabātu tos nākamajām paaudzēm kā unikālu dabas pieminekli”, cēlos dzīvniekus nesaudzīgi iznīcināja kā vācu karavīri, tā arī krievu partizāni un neiztrūkstošie vietējie malumednieki. Visbeidzot, kā minēts raksta sākumā, 1919. gadā no malumednieka lodes krita Polijas pēdējais savvaļas sumbrs.

Sumbru atgriešanās

Lai glābtu sugu no iznīcības, 1923. gadā tika nodibināta Starptautiskā Sumbru aizsardzības biedrība. Pirmais darbs, pie kura tā ķērās, bija visu nebrīvē mītošo zemienes sumbru * uzskaite. Izrādījās, ka zooloģiskajos dārzos un zvērnīcās vēl mājo 54 tīrasiņu zemienes sumbri. Tomēr ne visi no tiem bija derīgi vaislai, jo daži bija pārāk veci, savukārt citi cieta no slimībām. Galu galā sugas turpināšanai tika atlasīti 12 īpatņi, un pieci no tiem ir visu šobrīd sastopamo zemienes pasugas sumbru priekšteči.

1929. gada rudenī sumbri atgriezās Belovežas gāršā, kur divi zemienes sumbri tika iemitināti īpašā rezervātā. Pēc desmit gadiem sumbru skaits bija pieaudzis līdz 16.

Vai briesmas ir garām?

21. gadsimta sākumā pasaulē bija aptuveni 2900 sumbru, no kuriem kādi 700 mājoja Polijā. Gadu gaitā sumbru ganāmpulki ir izveidoti arī citās zemēs, kā Baltkrievijā, Kirgizstānā, Krievijā, Lietuvā, Ukrainā un arī Latvijā.

Tomēr tas nenozīmē, ka sumbriem nekādas briesmas vairs nedraud. Nopietnus draudus tiem sagādā parazīti, slimības, barības un ūdens trūkums un malumednieki, turklāt ierobežoto ģenētisko resursu dēļ sumbri cieš no iedzimtiem defektiem, tāpēc šie lielie dzīvnieki ir ierakstīti Pasaules Sarkanajā grāmatā.

Pateicoties sumbru aizstāvju neatlaidīgajiem pūliņiem, šī suga ir saglabājusies līdz mūsu dienām, taču jau pieminētais Zbigņevs Krasiņskis atgādina: ”Sumbru liktenis ir piemērs tam, cik īsā laikā sugu var novest uz iznīcības sliekšņa un cik lielas pūles ir vajadzīgas, lai to glābtu.” Sumbru nākotne joprojām ir neskaidra, bet vismaz pagaidām šie meža karaļi ir paglābti no nebūtības.

[Zemsvītras piezīme]

 [Attēli 10. lpp.]

Sumbri Belovežas gāršā

[Norāde par autortiesībām]

Visi fotoattēli: Białowieski Park Narodowy