Disleksija nav mani apturējusi

Pastāstījis Mikaels Henborgs

Tāpat kā manam tēvam, mātei un trim jaunākajiem brāļiem, arī man ir disleksija. Šo mācīšanās traucējumu dēļ man ir grūti lasīt pat savā dzimtajā dāņu valodā, un mācības skolā man izvērtās par īstu cīņu. Taču es esmu saņēmis lielu palīdzību un atbalstu no citiem, jo īpaši no savas ģimenes.

MŪSU ģimene jau četrās paaudzēs ir Jehovas liecinieki, un lasīšana, sevišķi Bībeles un bībelisku publikāciju lasīšana, vienmēr ir bijusi nozīmīga mūsu dzīves daļa. Turklāt tēvs mani kopš mazotnes bieži ņēma līdzi sludināt, un arī tas man palīdzēja saprast, cik svarīgi ir prast labi lasīt un rakstīt.

Jau bērnībā es cītīgi lasīju žurnālus Sargtornis un Atmostieties!, neizlaižot nevienu numuru, bet dažkārt man bija nepieciešamas pat 15 stundas, lai izlasītu vienu vienīgu žurnālu. Es arī apņēmos izlasīt visu Bībeli un pieteicos teokrātiskajā kalpošanas skolā, kas visā pasaulē tiek rīkota Jehovas liecinieku draudzēs. Šī skola palīdz uzlabot lasītprasmi, un tās dalībnieki mācās uzstāties auditorijas priekšā. Tas viss man ļoti noderēja cīņā ar disleksiju. Taču es vēl nenojautu, ka nākotnē mani gaida jaunas, vēl lielākas grūtības.

Mācos angļu valodu

1988. gadā 24 gadu vecumā es kļuvu par pionieri, kā Jehovas liecinieki dēvē pilnas slodzes labās vēsts sludinātājus. Dānijā dzīvo daudz imigrantu, un es vēlējos viņiem stāstīt Bībeles patiesību. Bet, lai varētu sekmīgi sludināt šiem cilvēkiem, man bija jāiemācās angļu valoda, un tas man bija ļoti grūts uzdevums. Ar lielu neatlaidību un privātstundām mana valodas prasme pamazām auga, un pēc kāda laika savā dzimtajā pilsētā Kopenhāgenā es varēju stāstīt labo vēsti par Dieva Valstību ārzemniekiem, kas prata angļu valodu. Protams, es runāju ar daudzām kļūdām, taču es neļāvu, ka tas mani apturētu.

Pateicoties angļu valodas zināšanām, man bija arī iespēja piedalīties Jehovas liecinieku organizētajos celtniecības projektos citās zemēs. Vispirms mani nosūtīja uz Grieķiju, un vēlāk es piedalījos Spānijas filiāles paplašināšanas darbos Madridē.

Tā kā es vēlējos vēl lielākā mērā piedalīties sludināšanā, es uzrakstīju iesniegumu, ka vēlos mācīties draudzes kalpotāju skolā, kuru organizē Jehovas liecinieki. Tas ir divus mēnešus ilgs mācību kurss, kas domāts neprecētiem kristiešiem, kuri ir gatavi kalpot tur, kur ir lielāka vajadzība pēc Valstības sludinātājiem. (Marka 13:10.) Es saņēmu uzaicinājumu apmeklēt draudzes kalpotāju skolu Zviedrijā.

Mācībām, kas bija paredzētas angļu valodā, bija jāsākas 1994. gada 1. septembrī. Es, protams, vēlējos tām pienācīgi sagatavoties, tāpēc aptuveni astoņus mēnešus četras stundas dienā mācījos angļu valodu, turklāt es pārgāju uz angļu valodas draudzi. Kad sākās mācības skolā, es nepieļāvu, ka disleksija stātos man ceļā. Piemēram, kad pasniedzējs uzdeva jautājumus, es bieži cēlu roku, lai atbildētu, pat ja nebiju pārliecināts par pareizo  vārdu izvēli. Pēc skolas absolvēšanas mani norīkoja uz Kopenhāgenu. Iemācīties angļu valodu bija ļoti grūti, taču man priekšā bija vēl krietni sarežģītāks uzdevums.

Ķeros pie tamilu valodas

1995. gada decembrī mani nosūtīja uz tamilu valodas draudzi Herningas pilsētā. Man likās, ka tamilu valoda ir viena no grūtākajām valodām pasaulē. Tās alfabētā ir 31 burts, un dažādus patskaņu un līdzskaņu savienojumus apzīmē kombinētas rakstu zīmes. Kopā tamilu valodā ir aptuveni 250 rakstu zīmes.

Sākumā runas draudzes sapulcēs es teicu dāniski un tās tika tulkotas tamilu valodā. Vēlāk es sāku uzstāties ar runām tamilu valodā, bet es šaubos, vai kāds vispār mani varēja saprast. Tomēr brāļi un māsas ar cieņu manī klausījās, kaut gan likās, ka daudzus mana runāšana nedaudz uzjautrina. Lai ātrāk iemācītos valodu, es izlēmu doties uz valsti, kur šajā valodā runā miljoni, — uz Šrilanku.

Kad 1996. gada oktobrī es ierados Šrilankā, valstī plosījās pilsoņu karš. Kādu laiku es dzīvoju Vavunijas pilsētā, kas atradās starp abām karojošajām pusēm. Vietējie brāļi un māsas bija ļoti trūcīgi, bet viņu mīlestība un viesmīlība bija neizmērojama, un viņi krietni nopūlējās, mācīdami man tamilu valodu. Cilvēki, kuriem es sludināju, bija dziļi iespaidoti, redzot, ka es, vienīgais rietumnieks šajā apkārtnē, cenšos runāt viņu valodā. Šo cilvēku pazemība un atsaucība atviegloja manu uzdevumu stāstīt viņiem Bībeles vēsti.

1997. gada janvārī man bija jāatgriežas Dānijā, un nākamajā gadā es apprecējos ar Kamillu, kas bija pioniere. Es ļoti ilgojos pēc Šrilankas, tāpēc 1999. gada decembrī es tur atgriezos, protams, šoreiz kopā ar savu sievu. Nepagāja ilgs laiks, kad mēs jau mācījām Bībeli vairākām ģimenēm un atsevišķiem cilvēkiem, un mēs arī devāmies līdzi vietējiem brāļiem un māsām uz viņu Bībeles nodarbībām. Mēs bijām pilnībā nodevušies sludināšanai un valodas apguvei.

2000. gada martā mums bija jāatgriežas Dānijā. Bija tik grūti šķirties no mūsu ticības biedriem un Bībeles skolniekiem, jo mēs viņus bijām ļoti iemīlējuši. Taču mūs gaidīja vēl daudz darba, arī jaunas svešvalodas apguve.

Jauns izaicinājums — latviešu valoda

Mēs ar Kamillu bijām precējušies četrus gadus, kad 2002. gada maijā mūs uzaicināja kalpot par misionāriem Latvijā. Kamilla ļoti ātri iemācījās latviešu valodu un jau pēc pusotra  mēneša varēja sarunāties ar citiem latviski. Turpretī man valoda tik labi nepadevās. Ir pagājis jau krietns laiks, kopš esmu Latvijā, taču man joprojām liekas, ka, neskatoties uz lielo palīdzību, ko daudzi man ir snieguši, manas valodas zināšanas nav ievērojami uzlabojušās. Par spīti visam, es esmu apņēmies nepadoties. *

Kamilla man ir liels atbalsts, un mums abiem patīk misionāru kalpošana. Mums ir bijusi iespēja mācīt Bībeli daudziem cilvēkiem. Kad es aizmirstu kādu vārdu vai arī runāju nepareizi, vietējie brāļi un māsas un Bībeles skolnieki pacietīgi cenšas mani saprast un palīdzēt man. Tas vairo manu pārliecību par sevi, kad dodos sludināt un saku runas kristiešu sapulcēs.

Kas mani ir pamudinājis mācīties svešvalodas, kaut gan man tas ir tik grūti? Atbildot vienā vārdā — mīlestība. Es nerunāju par mīlestību pret valodām, bet gan par mīlestību pret cilvēkiem. Palīdzēt kādam iepazīt patieso Dievu Jehovu un viņam tuvoties ir liels gods, un, kā neskaitāmas reizes ir pārliecinājušies misionāri, sludināšana ir daudz sekmīgāka tad, ja ar cilvēkiem runā viņu dzimtajā valodā, jo tā visdziļāk aizkustina viņu sirdi.

Gadu gaitā mēs ar sievu esam palīdzējuši daudziem cilvēkiem uzzināt Bībeles patiesību. Tomēr gods par to nepienākas mums — par sekmēm kalpošanā mēs esam pateicīgi Jehovam. Galu galā mēs tikai dēstām un aplaistām Bībeles patiesības sēklas, bet Dievs ir tas, kas dod spēku augšanai. (1. Korintiešiem 3:6.)

Kad trūkums ir arī priekšrocība

Kaut gan disleksija man ir nopietns traucēklis, tā ir izrādījusies arī priekšrocība. Piemēram, kad es uzstājos ar runām draudzes sapulcēs, es maz lietoju pierakstus, un tāpēc man ir labs vizuālais kontakts ar klausītājiem. Tāpat es bieži izmantoju ilustrācijas, kuras parasti ir viegli atcerēties. Tā disleksija savā ziņā man ir palīdzējusi uzlabot mācītprasmi.

Kristiešu apustulis Pāvils rakstīja: ”Kas nespēcīgs pasaulē, to ir Dievs izredzējis, lai liktu kaunā stipros.” (1. Korintiešiem 1:27.) Zināmā mērā disleksija mani ir padarījusi ”nespēcīgu”, taču es, tāpat kā daudzi citi, esmu pārliecinājies, ka Jehova ar uzviju var kompensēt jebkādus trūkumus. Mums tikai ir jāizvirza saprātīgi, reālistiski mērķi, jālūdz svētā gara atbalsts un tad jādara tas, ko esam nodomājuši.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 28. lpp.]

FAKTI PAR DISLEKSIJU

Kas ir disleksija? Disleksija ir specifisks lasīšanas traucējums, kas nav izārstējams. Cilvēkiem ar disleksiju ir grūti uztvert saistību starp burtiem un skaņām, kuras šie burti attēlo. Dažādiem cilvēkiem disleksija izpaužas dažādi.

Kas izraisa disleksiju? Cēloņi, kas izraisa disleksiju, nav pilnībā noskaidroti, taču ir zināms, ka būtisks faktors ir iedzimtība. Pētījumi vedina domāt, ka disleksija varētu būt saistīta ar noteiktu smadzeņu funkciju traucējumiem, taču disleksija neietekmē intelektu, un cilvēkiem ar disleksiju vēlēšanās mācīties nav mazāka kā citiem. Bieži vien tie, kas cieš no disleksijas, ir apdāvināti jomās, kuras neprasa labas valodas iemaņas.

Ko var darīt? Ļoti svarīga ir agrīna disleksijas diagnosticēšana. Bērniem ar disleksiju valodas apguvē palīdz apmācības process, kurā iesaistītas vairākas maņas — dzirde, redze un tauste. Daudziem skolēniem nepieciešama individuāla apmācība, kas pielāgota viņu spējām. Tāpat bērniem vajadzīgs emocionāls atbalsts, kas palīdzētu tikt galā ar grūtībām skolā. Saņemot piemērotu apmācību un ieguldot pūles, bērni, kas cieš no disleksijas, var iemācīties labi lasīt un rakstīt. *

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 29. lpp.]

Kopā ar ticības biedru Šrilankā

[Attēls 29. lpp.]

Kopā ar Kamillu Latvijā