Bībeles viedoklis

Vai kristiešiem ir pieņemama kremēšana?

Daži uzskata, ka kremēšana — mirstīgo atlieku sadedzināšana — liecina par necieņu pret mirušo un aptraipa viņa piemiņu. Viņi domā, ka tā sakņojas pagāniskos rituālos un tāpēc kristiešiem nav pieņemama. Turpretī citi kremāciju uzskata par normālu un cienījamu apbedīšanas veidu. Kāds ir jūsu viedoklis šajā jautājumā?

KĀ STĀSTĪTS Bībelē, senatnē Dieva kalpi mirušos parasti nevis sadedzināja, bet apglabāja zemē vai citā apbedījuma vietā, piemēram, Ābrahāms savu sievu Sāru apbedīja kādā alā. Jēzu pēc nāves guldīja klintī izcirstā kapā. (1. Mozus 23:9; Mateja 27:60.) Vai tas nozīmē, ka, saskaņā ar Bībeli, senos laikos Dieva kalpiem nebija pieņemama kremēšana un ka mirstīgās atliekas sadedzināt nav pareizi?

Dieva nelabvēlības apstiprinājums?

Pirmajā brīdī tiešām var rasties iespaids, ka Bībelē par kremēšanu ir runa tajos gadījumos, kad kāds bija izpelnījies Dieva nelabvēlību. Piemēram, Mozus bauslībā bija teikts, ka tad, ja kāda no Jehovas priesteru meitām rīkojās netikumīgi, viņa bija jāsoda ar nāvi un pēc tam ”ar uguni jāsadedzina”. (3. Mozus 20:10; 21:9.) Līdzīgs liktenis piemeklēja arī Ahanu un viņa ģimeni, kad viņu nepaklausības dēļ izraēlieši tika sakauti pie Ajas, — pašu tautieši viņus nomētāja ar akmeņiem un ”sadedzināja ar uguni”. (Jozuas 7:25.) Pēc dažu speciālistu domām, tā rīkojās ar tiem, kas bija izpelnījušies kaunpilnu nāvi, un viņi tika sadedzināti par zīmi, ka netiek uzskatīti par pienācīgas apbedīšanas cienīgiem.

 Kad ķēniņš Josija centās darīt galu elku pielūgsmei Jūdejā, viņš izpostīja to priesteru apbedījuma vietas, kuri bija nesuši upurus Baālam, un šo priesteru kaulus sadedzināja uz viņu altāriem. (2. Laiku 34:4, 5.) Vai no šiem Bībelē aprakstītajiem gadījumiem var secināt, ka kremācija ir Dieva nosodījuma apliecinājums? Nē, šādam apgalvojumam nav pamata, kā to parāda kāds cits gadījums, par ko var lasīt Bībelē.

Pēc kādas kaujas, kurā filistieši bija sakāvuši izraēliešu ķēniņu Saulu, viņi necienīgā kārtā Saula un viņa trīs dēlu mirstīgās atliekas pakāra pie Bet-Šeanas pilsētas mūra. Kad vēsts par filistiešu apkaunojošo rīcību sasniedza Jabešu Gileādā, šīs pilsētas iedzīvotāji noņēma ķēniņa un viņa dēlu mirstīgās atliekas no Bet-Šeanas mūra un sadedzināja. Pēc tam viņi kaulus apbedīja. (1. Samuēla 31:2, 8—13.) Pirmajā brīdī varētu likties, ka arī šajā Bībeles aprakstā kremēšana ir saistīta ar Dieva nelabvēlību, jo Sauls taču bija ļauns ķēniņš, kas bija cīnījies pret Dieva Jehovas svaidīto Dāvidu un līdz pat savai nāvei tā arī nebija atguvis Jehovas labvēlību.

Taču jāņem vērā, ka sadedzinātas tika ne vien Saula, bet arī viņa dēla Jonatāna mirstīgās atliekas, un Jonatānu nekādā ziņā nevarēja nosaukt par ļaunu cilvēku. Gluži pretēji, Jonatāns bija tuvs Dāvida draugs un sabiedrotais. Izraēlieši bija atzinuši, ka Jonatāns ir darbojies ”kopā ar Dievu”. (1. Samuēla 14:45.) Kad Dāvids uzzināja, ko ir izdarījuši vīri no Jabešas Gileādā, viņš tiem pateicās un tos uzslavēja par paveikto: ”Lai tā Kunga svētība nāk pār jums, ka jūs esat tādu mīlestību parādījuši Saulam, savam kungam.” Kā redzams, Dāvidam nelikās, ka Saula un Jonatāna mirstīgo atlieku sadedzināšana būtu bijis kaut kas slikts un nepareizs. (2. Samuēla 2:4—6.)

Šķērslis augšāmcelšanai?

Bībelē ir skaidri sacīts, ka cilvēkus, kas guļ nāves miegā, Dievs Jehova cels augšā. (Salamans Mācītājs 9:5, 10; Jāņa 5:28, 29.) Pravietiski runājot par laiku, kad notiks mirušo augšāmcelšana, Bībelē, Atklāsmes grāmatā, ir teikts: ”Jūra atdeva savus mirušos, nāve un viņas valstība atdeva savus mirušos.” (Atklāsmes 20:13.) Visvarenais Dievs var celt augšā mirušos neatkarīgi no tā, vai cilvēks pēc nāves ir aprakts zemē, sadedzināts, pazudis jūrā vai viņu ir saplosījuši savvaļas dzīvnieki, vai viņš ir gājis bojā atomsprādzienā.

Bībelē nav doti konkrēti norādījumi, kā ir jāapbedī mirušie, un kremācija Dieva Jehovas acīs nav nekas nosodāms. Protams, ir svarīgi, lai bēres būtu organizētas ar cieņu.

Tomēr, pieņemot lēmumus par bēru norisi, ir labi ņemt vērā vietējos priekšstatus par bēru tradīcijām. Cilvēki, kas cenšas ievērot Bībeles principus, noteikti nevēlas darīt neko tādu, kas varētu nevajadzīgi aizskart apkārtējos. Turklāt viņiem arī būtu jāuzmanās, lai ar savu rīcību neradītu iespaidu, ka viņi tic kādai viltus mācībai, piemēram, dvēseles nemirstībai. Paturot prātā šos apsvērumus, katrs pats vai kopā ar savu ģimeni var pēc saviem ieskatiem izlemt, kas pēc nāves ir jādara ar viņa paša vai tuvinieka mirstīgajām atliekām.

VAI JŪS ESAT DOMĀJIS?

▪ Kurš uzticams Dieva kalps, par kuru var lasīt Bībelē, tika kremēts? (1. Samuēla 31:2, 12.)

▪ Kā rīkojās Dāvids, uzzinājis par vīriem, kas bija sadedzinājuši Saula mirstīgās atliekas? (2. Samuēla 2:4—6.)

▪ Kas liecina, ka kremācija nav šķērslis augšāmcelšanai? (Atklāsmes 20:13.)

[Izceltais teksts 11. lpp.]

Bībelē nav doti konkrēti norādījumi, kā ir jāapbedī mirušie