Aborts — viegls risinājums?

KOPŠ bērnības Bils bija mācījies ticēt, ka aborts ir nopietns grēks, kas pielīdzināms slepkavībai. Bet šī pārliecība, pie kuras Bils bija turējies daudzus gadus, sagrīļojās, kad 1975. gadā viņa draudzene Viktorija paziņoja, ka gaida bērnu. Bils nejutās gatavs vīra un tēva pienākumiem. ”Es ātri izšķīros par vieglāko risinājumu un teicu Viktorijai, ka nāksies izdarīt abortu,” Bils vēlāk stāstīja.

Neplānotas un nevēlamas grūtniecības gadījumā daudzas sievietes izvēlas šo ”vieglāko risinājumu”. Pēc kāda 2007. gadā publicēta globāla pētījuma datiem, 2003. gadā pasaulē tika veikti aptuveni 42 miljoni mākslīgo abortu. To sieviešu vidū, kuras izlemj pārtraukt grūtniecību, ir visdažādāko tautību, reliģiju un vecuma grupu pārstāves — no pusaudzēm līdz dāmām brieduma gados —, un par šo soli izšķiras sievietes ar visdažādāko ienākumu līmeni un izglītību. Kāpēc aborti ir tik izplatīti?

”Es neredzēju citu izeju”

”Es tikko biju pārcietusi sarežģītu grūtniecības periodu un smagas dzemdības, un mūsu ģimenē bija nopietnas naudas problēmas un spriedze,” skaidroja kāda 35 gadus veca sieviete. ”Kopš bērna piedzimšanas bija pagājušas tikai sešas nedēļas, kad izrādījās, ka es atkal esmu stāvoklī. Mēs nolēmām, ka būs jāveic aborts. Sirdī es jutu, ka tas nav pareizi, bet es neredzēju citu izeju.”

Iemesli, kāpēc sievietes vēlas pārtraukt grūtniecību, ir dažādi, sākot ar finansiālām grūtībām un beidzot ar izjukušām attiecībām vai partnera fizisku vai emocionālu vardarbību, kuras dēļ sieviete negrib nekādu papildu saikni ar bērna tēvu. Dažkārt aborts tiek veikts tāpēc, ka grūtniecība nesaskan ar sievietes vai abu partneru plāniem.

Reizēm aborts ir līdzeklis, kā pasargāt reputāciju. Vienu šādu gadījumu ārste Sūzena Viklenda apraksta savā grāmatā This Common Secret — My Journey as an Abortion Doctor, kurā viņa atspoguļo savu pieredzi darbā ar sievietēm, kas vēlas pārtraukt grūtniecību. Kāda no viņas pacientēm, kas bija ieradusies veikt abortu, ārstei sacīja: ”Mani vecāki ir ļoti reliģiozi. [..] Ja man piedzimtu ārlaulības bērns, viņiem tas būtu kauna traips. Visi viņu draugi zinātu, ka viņu meita ir grēkojusi.”

Grāmatas autore meitenei jautāja: ”Labi, viņu acīs tu esi grēkojusi, bet ko viņi domā par abortu?” Paciente atbildēja: ”Aborts ir pilnīgi nepiedodams. Tomēr tas ir mazākais ļaunums, jo to var paturēt noslēpumā. [Vecāku] draugi baznīcā nekad neuzzinās, ka man ir bijis aborts.”

Lai kāda būtu situācija, lēmums pārtraukt grūtniecību parasti ir smags un sāpīgs. Bet vai pēc tam ļaunākais ir garām un problēma ir atrisināta?

Kādas ir sekas

Kādā pētījumā, kas tika veikts 2004. gadā, bija iesaistītas 548 sievietes (217 amerikānietes un 331 krieviete), kurām bija izdarīts aborts. Saskaņā ar pētījuma rezultātiem, apmēram puse abu tautību sieviešu pēc aborta piedzīvoja sāpīgas emocijas. Gandrīz 50 procenti krievu sieviešu un gandrīz 80 procenti amerikāniešu atzina, ka aborta dēļ viņas jūtas vainīgas, un vairāk nekā 60 procenti no amerikānietēm domāja, ka nespēs sev piedot. Sievietes, kas ir izšķīrušās par labu abortam, bieži nomāc vainas apziņa, pat ja viņas neuzskata sevi par ticīgām. Bet kāpēc tomēr tik daudz sieviešu pieņem šādu lēmumu?

Daudzos gadījumos viņas to izdara, padodamās spiedienam no malas. Varbūt sievieti uz  šādu soli mudina vecāki, partneris vai draugi, kas uzstāj, ka tas ir mazākais no diviem ļaunumiem. Citu ietekmē sieviete var pieņemt sasteigtu un nepārdomātu lēmumu. ”Taču vēlāk, kad stress, ko radīja lēmuma pieņemšana un pati procedūra, ir norimis, sieviete atkal sāk domāt ar skaidru galvu un nereti piedzīvo spēcīgu vainas apziņu, bēdas un nožēlu,” rakstīja psiholoģe Prisila Kolmena, kas ir pētījusi ar abortu saistītās emocionālās un garīgās veselības problēmas.

Ja runa ir par aborta morālajiem aspektiem, uzmanības centrā parasti ir viens jautājums: vai aborts iznīcina jau pastāvošu dzīvību? Kādā Dienviddakotas abortu izpētes speciālās komisijas (ASV) ziņojumā bija minēts fakts, ka daudzas sievietes, kas izlēmušas pārtraukt grūtniecību, ir saņēmušas maldinošu informāciju, kas viņām ir likusi domāt, ka viņas atbrīvojas tikai no ”audu pikuča”. Liela daļa no šīm sievietēm atzina, ka nebūtu izšķīrušās par abortu, ja būtu zinājušas patiesību.

Izvērtējuši 1940 sieviešu stāstus, kurus viņi nosauca par ”satriecošu un sirdi plosošu liecību”, ziņojuma autori secināja: ”Daudzas no šīm sievietēm māc dusmas, jo viņas sēro par bērna zaudējumu, bet viņām par šo bērnu tika teikts, ka tā nemaz nav.” Viņi arī norādīja, ka ”psiholoģiskā trauma, ko sievietei rada apziņa, ka viņa ir nogalinājusi pati savu bērnu, bieži ir milzīga”.

Bet kāda tad ir patiesība? Vai aborts nozīmē tikai ”audu pikuča” izņemšanu no sievietes ķermeņa? Vai arī nedzimis bērns mātes ķermenī jau ir persona — unikāla cilvēciska būtne?

[Papildmateriāls/Attēli 4. lpp.]

SAGLABĀT BĒRNU VAI PĀRTRAUKT GRŪTNIECĪBU?

Kādā 2006. gada pētījumā tika sakopotas un izanalizētas ziņas par daudzām sievietēm, kurām pusaudžu vecumā bija iestājusies grūtniecība. Puse no meitenēm bija laidušas bērnu pasaulē, bet pārējām bija veikts aborts. Spriežot pēc pētījuma rezultātiem, sievietēm, kas bija dzemdējušas bērnu, bija mazāka iespēja, ka viņām kādreiz būs vajadzīga psihologa palīdzība vai radīsies miega traucējumi, un tāpat arī bija mazāks risks, ka viņas smēķēs marihuānu. (Journal of Youth and Adolescence.)

Kādā ziņojumā, kurā bija atspoguļoti četru apjomīgu, uz pierādījumiem balstītu pētījumu rezultāti, bija sacīts: ”Sievietēm, kurām ir veikts aborts, dažādas garīgās veselības problēmas ir vērojamas biežāk nekā tām, kurām šī procedūra nav izdarīta.” (Dienviddakotas abortu izpētes speciālās komisijas 2005. gada ziņojums.)