Rikša. Lūdzu, iekāpiet!

BANGLADEŠAS galvaspilsētā Dakā tūristi uzreiz pamana kaut ko īpašu: cilvēku jūrā, kas pilda pilsētas ielas, ripo vesela velorikšu armija. Rikšas plūst nebeidzamā straumē, pārvadājot gan preces, gan cilvēkus.

Dakā rikša vēl arvien ir populārs satiksmes līdzeklis. Reģistrēto rikšu skaits ir ap 80 tūkstošiem, bet, jādomā, īstenībā rikšu daudzums pilsētas ielās ir vēl krietni lielāks. Ne velti Daku mēdz dēvēt par pasaules rikšu galvaspilsētu.

Rikšu pirmsākumi

Agrīnas velkama vai nesama krēsla versijas tika lietotas jau sen, un Francijā cilvēka vilkti divriči, kas līdzinājās vēlākajām rikšām, bija pazīstami jau Luija XIV laikā (1638. g.— 1715. g.). Taču īstās rikšas izgudrošanu dažkārt piedēvē amerikāņu misionāram Džonatanam Goublam, kas 19. gadsimta 70. gados sludināja Japānā. Stāsta, ka viņš esot izdomājis šādu pārvietošanās līdzekli savai sievai, kurai bijusi vārga veselība, un tieši viņa izgudrojums esot bijis pirmais, kas japāniski nosaukts par dzinrikisja. No šī vārda, kas japāņu valodā burtiski nozīmē ”cilvēkspēka rati”, vēlāk cēlies nosaukums ”rikša”, kas apzīmē gan pašus ratiņus, gan to vilcēju. Rikša ir ļoti lēts transports, un ar laiku dažāda veida rikšas plaši ieviesās daudzās Āzijas zemēs. Kad 1912. gadā Japānu apmeklēja Čārlzs Teizs Rasels (attēlā pa labi), kas tolaik vadīja Bībeles pētnieku * darbību, viņš ar saviem pavadoņiem arī izmantoja rikšas.

Pagājušā gadsimta 30. gadu beigās Dakā tradicionālo divriču vietā sāka parādīties trīsriteņu rikšas. Atšķirībā no divričiem, kas cilvēkam bija jāvelk aiz divām kārtīm, šie jaunie modeļi atgādināja lielus trīsriteņu velosipēdus. Ar šādu velorikšu, kuras vadītājs sēž priekšā un min pedāļus, pasažierus un mantas  varēja pārvadāt lielākā attālumā, un ar to bija vieglāk izlīkumot pa dzīvajām, ļaužu un transporta pārpilnajām ielām.

Rikšu māksla

Dakas rikšas ir bagātīgi izrotātas — šķiet, katrs kvadrātcentimetrs ir apgleznots vai kā citādi izdaiļots. Kā ir cēlusies paraža dekorēt rikšu ratiņus? Kad pilsētā parādījās pirmās rikšas, tām bija jākonkurē ar zirgu pajūgiem, tā dēvētajiem tomtomiem, kas arī vadāja pasažierus un preces. Varbūt rikšu īpašnieki sāka rotāt savus divričus tādēļ, lai piesaistītu jaunajam satiksmes līdzeklim vairāk pasažieru. Dekoratīvie gleznojumi un reklāmas uzraksti ar laiku attīstījās par savdabīgu mākslas veidu.

Neskaitāmās apgleznotās velorikšas, kas ņirbēt ņirb Dakas ielās, ir krāšņs un iespaidīgs skats. Tā ir īsta māksla uz riteņiem. Runājot Bangladešas mākslas kritiķa Saīda Manzūrula Islāma vārdiem, Dakas rikšas ir ”gleznu galerijas uz riteņiem”. Tās no vienas vietas klāj krāsaini attēli un ornamenti, un pie ratiņu sāniem un kabīnes nolaižamā jumta malas ir piekarināti pušķi, vizuļi un dažnedažādi spīdīgi piekariņi.

Katram māksliniekam ir savs individuālais stils un iemīļotie sižeti. Daži attēli izskatās kā reklāmas plakāti ar ainām no vecām un jaunām Indijas un Bangladešas kinofilmām. Citos redzamas nostalģiskas ainiņas no lauku dzīves un sentimentāli dabasskati, vēl citi veltīti sociālām un politiskām tēmām. Iecienīti ir arī putnu un dzīvnieku attēli un medību ainas.

Pagājušā gadsimta 50. gados rikšu gleznotāju bija tikai maza saujiņa, bet tagad ar šo unikālo mākslu nodarbojas aptuveni 200 līdz 300 cilvēku. Velorikšas tiek samontētas speciālās darbnīcās, un to detaļas nereti ir izgatavotas no otrreizējām izejvielām. Piemēram, meistars var izmantot skārda gabalu, ko viņš izgriež no tukšas eļļas tvertnes vai cita izlietota trauka un koši apglezno ar emaljas krāsām. Rikšu apgleznošanas māksla ir kļuvusi par Bangladešas tautas mākslas nozari, kurai piemīt savs neatkārtojams valdzinājums.

Rikšas darbs

Kā viegli iedomāties, rikšas braucēja darbs ir grūts: visa diena viņam aizrit, minot pedāļus un pārvadājot cilvēkus un smagas mantu kravas. Velorikšu pakalpojumus izmanto gan mājsaimnieces, gan skolēni, gan darījuma cilvēki, gan pircēji, kas atgriežas mājās ar iepirkumu saiņiem. Bieži vien ratiņos sēž divi vai trīs cilvēki, dažkārt pat vēl vairāk. Tirgotāji mēdz nolīgt rikšas, lai vestu uz tirgu savas preces — rīsu, kartupeļu, sīpolu un garšvielu maisus. Gadās, ka rikšas pasažieris sēž uz pamatīgas mantu kaudzes. Izskatās neticami, ka tādu kravu vispār ir iespējams izkustināt no vietas, bet rikšas braucējs nesūdzas un sparīgi min pedāļus, vienalga, vai karsti spīd saule vai straumēm līst lietus.

Lielākā daļa velorikšu braucēju ir kādreizējie zemnieki, kas ieradušies Dakā no trūcīgiem lauku rajoniem. Nespēdami savilkt galus kopā, daudzi no viņiem ir atstājuši savas ģimenes laukos, pārcēlušies uz galvaspilsētu un kļuvuši par rikšu vadītājiem. Ar šo smago fizisko darbu viņi dienā nopelna summu, kas līdzvērtīga pāris ASV dolāriem.

Unikāls transporta līdzeklis

Dakā velorikšas joprojām tiek plaši izmantotas, jo pilsētā ir līdzens reljefs un milzum daudz ielu, kas citiem sabiedriskā transporta veidiem ir grūti izbraucamas. Turklāt velorikša ne tikai piedāvā patīkamu braucienu, bet arī nepiesārņo vidi.

Lielākajā daļā citu Āzijas pilsētu rikšas, var teikt, ir kļuvušas par ”apdraudētu sugu”. Masu transporta attīstība un dzīves modernizācija ir gandrīz izstūmusi rikšas no pilsētu ikdienas. Bet, par spīti tam, ka daudzu acīs rikšas ir tikai pagātnes palieka, daži mēģina tās saglabāt, konstruējot jaunus, uzlabotus modeļus.

Dakā pasažieriem ir pieejami dažādi pārvietošanās līdzekļi: autobusi, taksometri, motocikli, autorikšas un spilgti izkrāsotās velorikšas. Ja izvēlēsieties velorikšu, nesteidzīgais brauciens pa Dakas dzīvajām ielām vēl ilgi paliks patīkamā atmiņā.

[Zemsvītras piezīme]

 [Attēls pa visu lapu 23. lpp.]