Sliņķa laiskā dzīve

”ĀTRĀK ņem fotoaparātu!” es uzsaucu māsai, pamanījusi pie džungļu takas sliņķi zaļā kažokā. Bet tad mēs abas sākām smieties, jo sapratām, ka īstenībā nav nekāda iemesla steigties — sliņķis taču ir viens no pašiem gausākajiem dzīvniekiem pasaulē!

Lai vairāk uzzinātu par šiem interesantajiem zīdītājiem, es devos uz Aves zooloģisko dārzu Lagaritas pilsētā Kostarikā, Alahvelas provincē. Tas ir ne tikai zooloģiskais dārzs, bet arī centrs, kas nodarbojas ar vietējo savvaļas dzīvnieku glābšanu, rehabilitāciju un atlaišanu dabiskajā vidē. Tur es tikos ar Aves zooloģiskā dārza zinātnisko pētījumu vadītāju bioloģi Šērliju Ramiresu, kas mani aizveda iepazīties ar zoodārza iemītnieku Pelotu — sliņķi, kura vārds spāniski nozīmē ”bumba”. Jāatzīst, ka sliņķis, kas guļ, cieši saritinājies kamolā, tiešām atgādina spalvainu bumbu. Pelota ir divpirkstu sliņķis, dzīvnieks maza suņa lielumā ar biezu spalvu, strupu degunu un lielām, miklām, brūnām acīm.

Izpētot dažādus avotus, biju uzzinājusi, ka sliņķi lielākoties dzīvo pa vienam un sliņķu māte parasti reizi gadā laiž pasaulē vienu mazuli. Pirmās četras līdz sešas nedēļas mazais sliņķītis pavada, pieķēries pie mātes un pārtikdams no piena. Arī pēc tam, kad mazulis jau ir pārtraucis zīst, tas vēl piecus līdz astoņus mēnešus turas pie mātes ciešā tvērienā. Sākumā māte baro savu atvasi ar maigām, viegli sagremojamām lapām, ko tā plūc un pasniedz mazulim ar savām lūpām. Vēlāk mazais sniedzas pēc lapām pats, joprojām turēdamies pie mātes. Kamēr jaunais sliņķis ir kopā ar māti, tā viņu iepazīstina ar nelielo teritoriju, kas kļūs par viņa mājām.

Divi pirksti, trīs pirksti, zaļš kažoks un zema temperatūra

Es noskaidroju, ka tas sliņķis, ko es redzēju džungļos, ir bijis trīspirkstu sliņķis. Tam bija melna ”maska” ap acīm, strupa aste, raupjš apmatojums un zeltaini dzeltens plankums uz pleciem, un dzīvnieka priekškājas bija manāmi garākas par pakaļkājām. Trīspirkstu sliņķiem ir deviņi kakla skriemeļi, tāpēc tad, kad šie sliņķi raugās apkārt, lai nolūkotu gardākās lapiņas, tie spēj pagriezt galvu 270 grādu leņķī. Bet kāpēc sliņķis izskatījās zaļš? Šērlija Ramiresa paskaidro: ”Zaļo nokrāsu piešķir aļģes, kas aug sliņķa kažokā.”

Savukārt divpirkstu sliņķiem priekškājas un pakaļkājas ir apmēram vienādā garumā, un to garā, dzeltenbrūnā spalva ir samērā mīksta.

Sliņķa dienas aizrit augstu lapotnē, kur tas sildās saulītē. Dzīvnieka ķermeņa temperatūra svārstās apbrīnojami plašās robežās: naktī tā var nokristies līdz apkārtējās vides temperatūrai, apmēram 24 grādiem, bet dienā tā mēdz sasniegt 33 grādus. Tik lielas temperatūras svārstības nav raksturīgas nevienam citam zīdītājam. Sliņķim muskuļu masa ir tik maza, ka tas nespēj drebināties, lai sasildītos. Tāpēc sliņķi bieži guļ, saritinājušies kamolā, jo tāda poza tiem palīdz neatdzist. Arī īsā, mīkstā pavilna ļauj labāk saglabāt siltumu. Ja runa ir par gulēšanu, sliņķi pilnībā attaisno savu nosaukumu, jo tie mēdz nogulēt pat 20 stundas dienā.

Nesteidzīgas maltītes

Tā kā gremošanas procesiem, kuros piedalās baktērijas un fermenti, ir vajadzīgs siltums, zemās ķermeņa temperatūras dēļ sliņķa vielmaiņa ir neticami lēna. Var paiet vesels mēnesis, līdz  kamēr lapas iziet visus gremošanas posmus sliņķa daudzkameru kuņģī un nonāk tievajā zarnā. Ja lietus sezonā iegadās daudz vēsu dienu pēc kārtas, sliņķis var nomirt badā, pat ja tā kuņģis ir pilns ar barību. ”Lai sagremotu barību, sliņķim obligāti ir vajadzīgs saules siltums,” skaidro Šērlija Ramiresa.

Viņa pievērš uzmanību vēl kādai sliņķa īpatnībai, teikdama: ”Tā kā es strādāju ar dzīvniekiem un tīru to būrus, man ļoti pievilcīgi šķiet tas, ka sliņķi savas dabiskās vajadzības kārto tikai reizi nedēļā. Viņi nokāpj zemē, izrok bedrīti un aprok izkārnījumus. Tas arī ir vienīgais, ko viņi dara uz zemes.”

Radīts dzīvei kājām gaisā

Visu pārējo sliņķi dara, karādamies kokā, — tur viņi ēd, guļ, pārojas un laiž pasaulē mazuļus. Radītājs atjautīgi ir izveidojis šos nelielos zīdītājus lieliski piemērotus dzīvei kājām gaisā. Sliņķim ir līki, kādus septiņus centimetrus gari nagi, kas ļauj tam stingri pieķerties pie zariem un vīteņaugiem. Lai tropiskajās lietusgāzēs sliņķis neizmirktu līdz ādai, pat spalva tam aug ačgārni. Tā pāršķiras uz vēdera un aug virzienā uz muguru — tieši pretēji nekā visiem citiem sauszemes dzīvniekiem —, tāpēc lietus notek lejā pa sliņķa kažoku un to nesamērcē. Uz zemes sliņķis ir lempīgs un lēns, bet tā īstajās mājās augstu koku zaros pilnībā atklājas dzīvnieka laiskā grācija. Pārsteidzošā kārtā sliņķi ir arī labi peldētāji.

Es uzzināju vēl daudz interesanta par šiem neuzkrītošajiem lapotnes iemītniekiem, un divas lietas, manuprāt, pelna sevišķu ievērību. Pirmkārt, sliņķiem piemīt apbrīnojama spēja pārciest smagus savainojumus un pat lielas indes devas, kas citiem dzīvniekiem būtu nāvējošas. Sliņķiem brūces ātri sadzīst, un tajās reti sākas infekcija. Ja zinātniekiem izdotos labāk izprast sliņķu imūnās aizsardzības mehānismus, šīs zināšanas varētu noderēt medicīniskos pētījumos. Otrkārt, mūsdienu cilvēki, kas nemitīgi kaut kur steidzas un dzīvo vienā stresā, savā ziņā varētu ņemt par paraugu sliņķi ar tā lēnīgajām manierēm un rāmo dabu. (Atsūtīts.)

 [Papildmateriāls/Attēli 15. lpp.]

LAIPNS NAMATĒVS

Zaļganā tonī sliņķa raupjo kažoku iekrāso aļģes, kas aug akotmatu gareniskajās rieviņās. Sliņķis piedāvā aļģēm mājvietu, un aļģes laipnajam namatēvam nepaliek pateicību parādā: tās sagādā sliņķim barības vielas, kuras dzīvnieks uzņem vai nu laizīdams kažoku, vai caur ādu. Turklāt pelēkzaļā krāsa liek sliņķim izskatīties kā sausu lapu kumšķim, kas karājas pie zara, un ideāli to nomaskē džungļu lapotnē. Jo ilgāk sliņķis dzīvo, jo zaļāks tas kļūst.

[Norādes par autortiesībām]

Augšā pa labi: © Michael and Patricia Fogden; apakšā: © Jan Ševčík