Grūta situācija — veiksmīgs iznākums. Otrā daļa

Kā bija uzsvērts pirmajā šīs rakstu sērijas daļā *, grūtās situācijās Bībeles principi ģimenei var kļūt par drošu enkuru. Tiem, kas dzīvo pēc šiem principiem, Dievs Jehova ir apsolījis: ”Es tevi mācīšu un rādīšu ceļu, pa kuru tev jāstaigā, Es par tevi turēšu nomodā savu aci.” (Psalms 32:8.)

Ja radušās materiālas grūtības. Nauda ir daudzu ģimenes strīdu iemesls, bet Bībeles principi visiem ģimenes locekļiem palīdz būt līdzsvarotiem naudas lietās. Jēzus teica: ”Nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. [..] ..jūsu debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajaga.” (Mateja 6:25, 32.)

23. lappusē Isakārs no ASV stāsta, kā viņa ģimene tika galā ar finansiālām problēmām, kad viesuļvētra Katrīna sagrāva viņu māju.

Ja ģimenē kāds ir nopietni slims. Grūti atrast cilvēku, kas nekad neslimotu, tomēr visbiežāk slimības ir īslaicīgas un saslimušais drīz vien atlabst. Bet ja nu ģimenē kāds ir nopietni slims un viņa veselības problēmas ir pastāvīgas? Bībelē sacīts, ka Jehova var palīdzēt cilvēkam uz slimības gultas. (Psalms 41:2—4.) Bieži viņš sniedz palīdzību ar pārējo ģimenes locekļu starpniecību.

24. lappusē japānis Hadzime stāsta, kā viņš ar meitām kopīgi rūpējas par savu sievu Noriko, kas cieš no smagas slimības.

Ja nomirst bērns. Bērna nāve ir viena no smagākajām traģēdijām, kas var piemeklēt ģimeni. Jehova ir apsolījis, ka nākotnē viņš nožāvēs visas asaras un nevienam vairs nebūs jāpiedzīvo tādas bēdas. (Atklāsmes 21:1—4.) Jau tagad viņš sniedz mierinājumu tiem, kas sēro par tuvinieka zaudējumu. (Psalms 147:3.)

25. lappusē Fernando un Dilma, kas dzīvo ASV, stāsta, kā viņi pēc meitiņas nāves smēlās spēku Bībelē.

Bībele ir uzticams ceļvedis ģimenēm, kuras ir piemeklējusi nelaime, — to apstiprina stāsti no dzīves, kas lasāmi nākamajās lappusēs.

[Zemsvītras piezīme]

 [Papildmateriāls/Attēli 23. lpp.]

Ja radušās materiālas grūtības

Pastāstījis Isakārs Nikolss (ASV)

”Viesuļvētra Katrīna nopostīja mūsu māju, tā ka pāri palika tikai betona pamats. Skola, kurā es strādāju, bija applūdusi pusotru mēnesi.”

2005. gada vasarā mēs ar sievu Mišelu un divgadīgo meitiņu Sidniju dzīvojām Beisentluisā (Misisipi štats). Mēs ar Mišelu esam Jehovas liecinieki, un mēs abi vēlējāmies pēc iespējas vairāk piedalīties kristīgajā kalpošanā. Es strādāju par skolotāju kādā profesionālajā skolā, kas atradās netālu no mūsu dzīvesvietas — Ņūorleānā (Luiziānas štats). Trīs dienas nedēļā es strādāju skolā un lielu daļu pārējā laika veltīju tam, lai mācītu cilvēkiem Bībeli. Mēs bijām apmierināti ar savu dzīves ritmu. Bet tad tika izziņots, ka tuvojas viesuļvētra Katrīna, un mēs nekavējoties evakuējāmies.

Kad vētra beidzās, mūsu māja bija sagrauta un tāpat arī skola, kurā es biju strādājis. Apdrošināšanas atlīdzība un valsts piešķirtā kompensācija mums deva iespēju noīrēt dzīvokli, bet man bija grūti atrast stabilu ienākumu avotu. Turklāt piesārņotā ūdens dēļ mana sieva saslima ar kādu vīrusinfekciju. Tā novājināja viņas imunitāti, un pēc tam viņa no oda koduma inficējās ar Rietumnīlas vīrusu. Tikmēr izmaksas par apdrošināšanu un dzīves dārdzība arvien pieauga.

Lai pielāgotos jaunajiem apstākļiem, mēs mācījāmies būt taupīgāki, pat iegādājoties pašu nepieciešamāko. Man bija jāsamazina savas prasības attiecībā uz to, kādu darbu esmu gatavs strādāt.

Jāatzīst, bija smagi zaudēt visu, kas mums piederēja. Bet mēs bijām priecīgi, ka esam palikuši dzīvi. Turklāt pieredzētais mums ļoti skaidri parādīja, cik nedroša vērtība ir manta. Šie notikumi mums lika atcerēties Jēzus vārdus: ”Neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas.” (Lūkas 12:15.)

Lai cik sāpīgi mums likās pašu zaudējumi, mēs apzinājāmies, ka daudzi ir zaudējuši nesalīdzināmi vairāk — pat savu dzīvību. Tāpēc jau uzreiz pēc katastrofas es, cik vien spēju, palīdzēju glābšanas darbos un centos sniegt emocionālu atbalstu nelaimes biedriem.

Tajā grūtajā laikā mūs sevišķi stiprināja 102. psalma 18. pants, kas atgādina, ka Dievs Jehova ”piegriežas atstāto lūgšanām un nenicina viņu piesaukšanu”. Mūsu ģimene tobrīd izjuta un vēl joprojām jūt viņa atbalstu.

[Papildmateriāls 23. lpp.]

Pēc tam, kad 2005. gadā ASV Meksikas līča piekrasti izpostīja viesuļvētras Katrīna un Rita, stihijas skartajā apgabalā Jehovas liecinieki īsā laikā ierīkoja 13 palīdzības centrus, deviņas noliktavas un četras pagaidu degvielas uzpildes stacijas. Lai piedalītos katastrofas seku likvidēšanā, no dažādām ASV malām un 13 citām valstīm ieradās 17 tūkstoši Jehovas liecinieku. Šie brīvprātīgie strādnieki ir atjaunojuši vairākus tūkstošus viesuļvētrās cietušo māju.

 [Papildmateriāls/Attēli 24. lpp.]

Ja ģimenē kāds ir nopietni slims

Pastāstījis Hadzime Ito (Japāna)

”Mums ļoti patika kopā gatavot maltītes — līdz Noriko saslima. Tagad viņa pa muti nespēj uzņemt ne ēdienu, ne dzērienu. Noriko nespēj arī runāt. Viņa ir piesaistīta ratiņkrēslam un elpo ar aparāta palīdzību.”

2006. gada maijā mana sieva Noriko pamanīja, ka viņai ir grūti runāt. Vasarā viņai sākās arī rīšanas traucējumi. Septembrī ārsti Noriko diagnosticēja amiotrofo laterālo sklerozi (ALS) — progresējošu slimību, kas izraisa galvas un muguras smadzeņu šūnu bojājumus. Četru mēnešu laikā mūsu dzīve pilnīgi pārvērtās, un tas vēl bija tikai sākums.

Pēc kāda laika Noriko tika paralizēta mēle un labā roka. Viņai veica operāciju, ko sauc par gastrostomiju, lai viņu varētu barot pa kuņģī ievadītu caurulīti, un pēc tam arī traheostomiju — pa ķirurģiskā ceļā izveidotu atveri viņas trahejā tika ievadīta elpināmā aparāta caurulīte. Pēc šīs procedūras Noriko vairs nespēja runāt. Grūti pat iedomāties, cik smags trieciens Noriko bija šī slimība, jo viņa vienmēr bija bijusi ļoti aktīva un enerģiska. Mēs esam Jehovas liecinieki, un agrāk mana sieva un meitas daudz laika veltīja kristīgajai kalpošanai, bet tagad Noriko elpo ar aparāta palīdzību un gandrīz neceļas no gultas.

Tomēr slimība nav viņu salauzusi. Noriko apmeklē kristiešu draudzes sapulces, sēdēdama ratiņkrēslā, kam piestiprināts elpināmais aparāts. Viņas dzirde ir pasliktinājusies, tāpēc viena no meitām parasti lieliem burtiem raksta uz lapas piezīmes, lai viņa varētu sekot līdzi programmai. Kaut gan Noriko vairs nespēj pilnu slodzi sludināt Bībeles labo vēsti, kā viņa to darīja iepriekš, viņa joprojām dalās ar cilvēkiem zināšanās par Bībeli, rakstīdama tiem vēstules. Lai Noriko varētu rakstīt, mūsu dators ir speciāli pielāgots viņas vajadzībām. (2. Pētera 3:13; Atklāsmes 21:1—4.)

Mūsu ģimene kopīgiem spēkiem rūpējas par Noriko. Abas mūsu meitas mainīja darbu, lai varētu vairāk palīdzēt mājās. Mēs trīs sadalījām savā starpā tos mājas darbus, kurus agrāk mēdza darīt Noriko.

Reizēm, kad es no rīta paraugos uz sievu, viņa izskatās nogurusi. Man gribētos viņai teikt: ”Lūdzu, atpūties šodien!” Bet Noriko grib stāstīt cilvēkiem Bībeles vēsti. Kad es slēdzu iekšā datoru, lai viņa varētu rakstīt, viņas acis iemirdzas, un, kad Noriko raksta, viņas pašsajūta uzlabojas. Es esmu sācis dziļāk saprast, cik labi ir vienmēr būt aizņemtam ”tā Kunga darbā”. (1. Korintiešiem 15:58.)

Atmostieties! 2006. gada janvāra numurā publicētais Džeisona Stjuarta dzīvesstāsts, kurā viņš apraksta savu cīņu ar ALS, ir palīdzējis Noriko neiegrimt grūtsirdībā. Kad slimnīcā medicīnas darbinieki brīnījās, kā viņa spēj saglabāt tādu optimismu, Noriko pastāstīja viņiem par šo rakstu, un mēs izdalījām personālam raksta kopijas. Iespēja stāstīt citiem par savu pārliecību ļoti stiprina manu sievu.

Mēs ar Noriko esam precējušies 30 gadus, bet šo pēdējo trīs gadu laikā es esmu iemācījies novērtēt viņā daudz ko tādu, ko agrāk uztvēru kā pašu par sevi saprotamu. Es esmu laimīgs, ka esmu apprecējis tik brīnišķīgu sievieti!

 [Papildmateriāls/Attēli 25. lpp.]

Ja nomirst bērns

Pastāstījuši Fernando un Dilma Freitasi (ASV)

”Nav iespējams izstāstīt, ko nozīmē zaudēt bērnu. Tās ir sāpes, kas nav vārdos aprakstāmas.”

MŪSU meitiņa, ko mēs nosaucām par Prešesu, nomira 2006. gada 16. aprīlī. Viņa nodzīvoja tikai desmit dienas. Trešajā grūtniecības mēnesī ārsti konstatēja, ka mūsu vēl nedzimušajam bērniņam ir nopietnas problēmas ar sirdi. Vēlāk, grūtniecības beigās, jau varēja saprast, ka bērns mirs drīz pēc piedzimšanas, ja vispār piedzims dzīvs. Samierināties ar šo domu mums bija neizsakāmi grūti. Mums jau bija trīs veselīgi bērni, un mēs nespējām noticēt, ka mūsu nākamais bērniņš mirs.

Kad Prešesa piedzima, pieredzējis hromosomālo patoloģiju speciālists viņai diagnosticēja 18. hromosomas trisomiju, retu kaiti, kas tiek konstatēta apmēram 1 no 5000 bērniem. Vairs nebija šaubu, ka mūsu mazulīte ilgi nedzīvos. Mēs jutāmies pilnīgi bezpalīdzīgi, jo tikpat kā neko nespējām darīt viņas labā. Mēs varējām vienīgi būt viņai blakus, kamēr viņa ir dzīva, un tieši to mēs arī darījām.

Mēs jūtamies pateicīgi par tām desmit dienām, kuras varējām pavadīt kopā ar Prešesu. Tas bija īss brīdis, bet mēs un mūsu trīs meitas paspējām viņu no sirds iemīļot. Mēs viņu auklējām uz rokām, apskāvām un skūpstījām, runājāmies ar viņu un ļoti daudz viņu fotografējām. Mēs spriedām savā starpā, kuram no mūsu ģimenes locekļiem viņa visvairāk līdzinās. Ārsts, kas Prešesai noteica diagnozi, slimnīcā katru dienu mūs apmeklēja. Viņš raudāja kopā ar mums un teica, cik ļoti viņam žēl mūsu meitiņas. Kamēr viņš sēdēja un runājās ar mums, viņš pat uzzīmēja Prešesas portretu, lai paturētu viņu piemiņā, un uzdāvināja mums portreta kopiju.

Tā kā esam Jehovas liecinieki, mēs cieši ticam tam, ko māca Bībele, — mēs ticam, ka Dievs atjaunos uz zemes paradīzes apstākļus un ka viņš cels augšā no nāves mirušos, arī tādus mazus bērnus kā mūsu Prešesa. (Ījaba 14:14, 15; Jāņa 5:28, 29.) Mēs ilgojamies pēc tās dienas, kad atkal apskausim savu mazo meitiņu. Ik reizi, kad mēs dzirdam vārdu ”paradīze”, cerība viņu atkal satikt sasilda mūsu sirdi. Bet, kamēr šis brīdis vēl nav pienācis, mums mierinājumu sniedz apziņa, ka mūsu Prešesa ir Dieva atmiņā un viņai nav jācieš. (Salamans Mācītājs 9:5, 10.)