Grūta situācija — veiksmīgs iznākums. Pirmā daļa

Kā jau bija minēts iepriekš, arī pašas stiprākās un laimīgākās ģimenes laiku pa laikam pieredz grūtības un problēmas. Tas nav nekas pārsteidzošs, jo Bībelē mūsu laiki tiek saukti par ”grūtiem laikiem”. (2. Timotejam 3:1.)

Tomēr der paturēt prātā, ka ārējie apstākļi nav galvenais, no kā ir atkarīga ģimenes laime. Jēzus norādīja, ka daudz svarīgāks ir kaut kas cits. Viņš teica: ”Svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā.” (Lūkas 11:28.) Bībeles principu ievērošana ir būtisks ģimenes laimes priekšnoteikums, jo tie palīdz sekmīgi pārvarēt grūtības un bēdas. Aplūkosim dažus piemērus.

Ja jārūpējas par bērnu ar īpašām vajadzībām. Bībelē ir uzsvērts, cik svarīgi ir rūpēties par ģimenes locekļiem, protams, arī par tiem, kam ir īpašas vajadzības. Tajā ir teikts: ”Ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu.” (1. Timotejam 5:8.)

15. lappusē Viktors, kas dzīvo Dienvidāfrikas Republikā, stāsta, kā viņš ar sievu vairāk nekā četrdesmit gadu ir rūpējies par savu dēlu, kuram ir garīgās attīstības traucējumi.

Ja esi uzaudzis pie audžuvecākiem. Arī tad, ja cilvēku ir pametuši bioloģiskie vecāki, Bībeles principi palīdz veidot veselīgu pašcieņu. Bībelē ir teikts, ka Dievs Jehova ir palīgs bāreņiem. (Psalms 10:14.)

16. lappusē Kenjata, jauna sieviete, kas dzīvo ASV un kas nekad nav satikusi savus bioloģiskos vecākus, stāsta, kā viņa ir iemācījusies sadzīvot ar sāpīgajām emocijām.

Ja nomirst tēvs vai māte. Mātes vai tēva nāve var atstāt dziļas emocionālas rētas, kuras ir grūti sadziedēt. Taču Bībelē ir rodams mierinājums. Tās autors Dievs Jehova ir ”iepriecināšanas Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās”. (2. Korintiešiem 1:3.)

17. lappusē jauna austrāliete, vārdā Andžela, stāsta, kā tuvas attiecības ar Dievu viņai palīdz pārdzīvot tēva nāvi.

Bet tagad pievērsīsim uzmanību tam, kā Bībeles principi šajās situācijās ir palīdzējuši ģimenēm.

 [Papildmateriāls/Attēli 15. lpp.]

Ja ģimenē ir bērns ar īpašām vajadzībām

Pastāstījis Viktors Meinss (Dienvidāfrikas Republika)

”Mēs rūpējamies par Endrū kopš viņa dzimšanas — mums viņš ir jāģērbj, jāmazgā un dažkārt pat jāpalīdz viņam paēst. Tagad Endrū ir 44 gadi.”

KAD Endrū gada vecumā vēl nebija sācis staigāt, mums radās aizdomas, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Ap to pašu laiku viņam uznāca lēkme. Mēs nekavējoties aizvedām Endrū uz slimnīcu, kur mums pavēstīja, ka viņam ir epilepsija. Bet tas vēl nebija viss. Papildu pārbaudes atklāja, ka Endrū ir garīgās attīstības traucējumi.

Mēs izmēģinājām dažādus medikamentus, līdz mums izdevās samazināt lēkmju biežumu. Kādu laiku Endrū bija jālieto pat četras dažādas zāles trīs reizes dienā. Protams, garīgās attīstības traucējumus nevar izārstēt ar zālēm, un tagad, kad Endrū ir 44 gadi, viņa prāta spējas ir tikai kā piecus sešus gadus vecam bērnam.

Ārsti mums ieteica ievietot Endrū speciālā aprūpes iestādē, taču mēs izlēmām tā nerīkoties. Apstākļi mums ļāva gādāt par Endrū mājās, tāpēc mēs nolēmām, ka, par spīti gaidāmajām grūtībām, mēs par viņu rūpēsimies paši.

Rūpes par Endrū mēs uzskatījām par visas ģimenes kopīgu uzdevumu. Pārējie mūsu bērni — divas meitas un dēls, kas tolaik dzīvoja pie mums, — bija mums lieli palīgi, un es esmu viņiem ļoti pateicīgs. Mēs esam Jehovas liecinieki, un arī mūsu ticības biedri mums ir daudz palīdzējuši. Reizēm viņi mums gatavoja ēst vai pieskatīja Endrū, kamēr mēs sludinājām, vai arī kaut kā citādi mūs atbalstīja.

Mēs vienmēr esam turējuši prātā Jesajas grāmatas 33. nodaļas 24. pantā lasāmo Dieva apsolījumu, ka pienāks laiks, kad ”neviens iedzīvotājs nesacīs: ”Es ciešu.”” Mēs nešaubāmies, ka Dievs īstenos savu nodomu un izveidos jaunu pasauli, kurā nebūs nekādu slimību. (2. Pētera 3:13.) Tāpēc mēs gaidām to dienu, kad Endrū būs pilnīgi vesels. Kamēr tas vēl nav noticis, mēs paļaujamies uz Jēzus vārdiem, ka tad, ja Dieva Valstību uzskatīsim par pašu svarīgāko, mums būs viss nepieciešamais. (Mateja 6:33.) Mēs esam pārliecinājušies, ka šie vārdi ir patiesi, un mums nekad nekā nav trūcis.

Tiesa, ja bērnam ir vajadzīga īpaša aprūpe, ne visas ģimenes to var nodrošināt pašu spēkiem. Bet tiem, kas to ir spējuši uzņemties, es gribētu ieteikt: pirmkārt, bieži un dedzīgi vērsieties pie Dieva lūgšanās. (1. Pētera 5:6, 7.) Otrkārt, izturieties pret savu bērnu maigi un ar mīlestību un nekad nenovērtējiet par zemu viņa spēju iemīlēt Dievu Jehovu. (Efeziešiem 6:4.) Treškārt, dodiet visiem ģimenes locekļiem iespēju palīdzēt. Ceturtkārt, nekad neaizmirstiet, ka vecāku mājas ir tā vieta, kur bērns var saņemt visvairāk mīlestības. Protams, dažādām ģimenēm ir dažādi apstākļi. Taču mēs nekad neesam nožēlojuši, ka izlēmām rūpēties par Endrū paši. Endrū ir brīnišķīgs dēls un brīnišķīgs cilvēks.

 [Papildmateriāls/Attēli 16. lpp.]

Ja esi uzaudzis pie audžuvecākiem

Pastāstījusi Kenjata Janga (ASV)

”Ja tev ir patēvs vai pamāte, tad vismaz ar vienu no vecākiem tevi saista asinsradniecība. Bet, ja tu esi adoptēts, šādas saiknes trūkst. Es pat nezinu, kuram es esmu līdzīga.”

MAN nav ne jausmas, kas ir mans tēvs, un es nekad neesmu satikusi savu bioloģisko māti. Kad mana māte gaidīja mani, viņa lietoja alkoholu un narkotikas. Uzreiz pēc piedzimšanas es nonācu valsts aprūpē, un, pirms mani divu gadu vecumā adoptēja, es pabiju vairākās audžuģimenēs.

Kā stāsta mans tētis, kad adopcijas iestādes darbiniece parādīja viņam manu fotogrāfiju, viņš tūlīt esot sapratis, ka grib adoptēt tieši mani. Man uzreiz iepatikās mana jaunā mamma. Es viņai pateicu, ka viņa ir mana mamma un ka es gribu iet viņai līdzi uz mājām.

Atceros, kā es bērnībā baidījos, ka es izdarīšu kaut ko nepareizu un vecāki mani aizsūtīs projām. Es neatļāvos būt kaprīza un domāju, ka nedrīkstu slimot kā citi bērni. Es baidījos pat saķert iesnas. Vecāki man bieži atgādināja, ka viņi mani mīl un nekad nepametīs.

Pat tagad, kad esmu pieaugusi, man dažkārt ir jācīnās ar sajūtu, ka tie, kurus ir audzinājuši viņu īstie vecāki, ir labāki par mani. Un tad, kad liekas, ka man beidzot ir izdevies tikt galā ar negatīvajām domām, kāds man pasaka: ”Tev ir jābūt ļoti pateicīgai, ka tev ir tik brīnišķīgi vecāki, kas gribēja tevi adoptēt.” Es tiešām esmu pateicīga saviem vecākiem, taču šādas piezīmes man liek justies tā, it kā ar mani kaut kas nebūtu kārtībā un būtu vajadzīgas lielas pūles, lai mani iemīlētu.

Man ir grūti samierināties ar domu, ka, ļoti iespējams, es nekad neuzzināšu, kas ir mans bioloģiskais tēvs. Dažreiz es ļoti pārdzīvoju, ka mana bioloģiskā māte nesakārtoja savu dzīvi, lai varētu rūpēties par mani, it kā manis dēļ nemaz nebūtu vērts pūlēties. Savukārt citreiz man paliek viņas žēl. Es bieži domāju, ka tad, ja es viņu kādreiz satiktu, es viņai pastāstītu, ka esmu izaugusi par kārtīgu cilvēku. Viņai nav jāmokās pārmetumos, ka ir atdevusi mani.

Mani vecāki, kas mani adoptēja, ir Jehovas liecinieki, un viena no vērtīgākajām dāvanām, ko viņi man ir snieguši, ir Bībeles zināšanas. Mani bieži mierina vārdi, kas ir atrodami 27. psalma 10. pantā: ”Ja mans tēvs un mana māte mani atstātu, tad tas Kungs mani pieņems.” Savā dzīvē esmu izjutusi šo vārdu patiesumu. Turklāt man kā adoptētam bērnam ir arī dažas priekšrocības. Piemēram, es ar lielu aizrautību varu klausīties, kā citi stāsta par savu dzīvi un savām saknēm, droši vien tāpēc, ka es nezinu savējās. Es mīlu cilvēkus, un tas ir ļoti svarīgi kristīgajā kalpošanā. Iespēja būt Jehovas lieciniecei un stāstīt citiem par Bībeli vairo manu pašcieņu un piešķir manai dzīvei jēgu. Ja es jūtos nomākta, es dodos sludināt un palīdzu citiem. Mācot cilvēkiem Bībeli, es atrodu ar viņiem kopīgu valodu, jo ikvienam taču ir kaut kas interesants, ko pastāstīt par savu dzīvi.

 [Papildmateriāls/Attēli 17. lpp.]

Ja nomirst tēvs vai māte

Pastāstījusi Andžela Ratgersa (Austrālija)

”Kad nomira mans tētis, es jutos tā, it kā es būtu pazaudējusi pamatu zem kājām. Cilvēka, kas prata visu un kas varēja atrisināt jebkuru situāciju manā dzīvē, vairs nebija.”

MANS tētis nomira pirms desmit gadiem, kad es vēl biju pusaudze. Pusgadu pirms nāves tētim bija operācija, un, kamēr viņš vēl atradās pēcoperācijas palātā, ārsts mums pateica, ka vairs neko nevar līdzēt. Mamma izmisīgi centās noskaidrot kaut ko vairāk, brālis noģība, bet mani pārņēma vesels emociju virpulis, un likās, ka es no tā nekad vairs netikšu ārā. Pagāja seši mēneši, un tētis nomira.

Kādu laiku mani mocīja pretrunīgas izjūtas. Es vēlējos, lai mani draugi saprastu, kas man ir jāpārcieš, taču es negribēju, lai viņi izturētos pret mani ar žēlumu. Tāpēc es centos neizrādīt, kā es īstenībā jūtos. Tajā pašā laikā mani nepameta sajūta, ka tad, ja es kā agrāk pavadu laiku ar draugiem, rodas iespaids, it kā mana dzīve jau ritētu normālās sliedēs, kaut gan tā nebūt nebija. Maniem draugiem noteikti nebija viegli ar mani.

Vēl joprojām mani nomāc vainas apziņa. Es vēlētos, kaut es biežāk tētim būtu teikusi, ka es viņu mīlu. Kaut es biežāk būtu viņu apskāvusi un pavadījusi vairāk laika kopā ar viņu! Vienalga, cik daudz reižu es sev saku, ka tētis noteikti negribētu, lai es tā domātu, šīs domas vēl arvien man neliek miera.

Es esmu Jehovas lieciniece, un mierinājumu man sniedz cerība uz augšāmcelšanu, par kuru ir stāstīts Bībelē. (Jāņa 5:28, 29.) Es cenšos iztēloties, ka tētis vienkārši ir devies tālā ceļojumā un kādu dienu atgriezīsies, tikai es nezinu precīzu laiku. Sākumā es nemaz nejutos labāk, kad citi man teica: ”Tu satiksi savu tēti, kad Dievs viņu cels augšā no nāves.” Es tikai gribēju atpakaļ savu tēti. Taču salīdzinājums ar tālo ceļojumu man palīdzēja domāt par augšāmcelšanu un pārdzīvot zaudējuma sāpes.

Draudzes locekļi man ir snieguši neizsakāmu atbalstu. Īpaši man ir palicis prātā, kā reiz kāds ticības biedrs man pateica, ka viņš jūtas ļoti neveikli, runājot par mana tēva nāvi, bet viņš visu laiku domā par mani un manu ģimeni. Šie vārdi palika man prātā, un tas man ļoti palīdzēja tajās dienās, kad neviens mani nemēģināja uzmundrināt, jo es apzinājos, ka, pat tad, ja citi neko nesaka, viņi tomēr domā par mums. Tas man nozīmēja ļoti daudz.

Četrus mēnešus pēc tēta nāves mamma sāka vairāk sludināt, un es ievēroju, ka tas viņai sniedz lielu prieku. Tāpēc arī es sāku piedalīties sludināšanā lielākā mērā. Ja mēs palīdzam citiem, mums pašiem ir vieglāk pārdzīvot smagus brīžus. Kalpošana ir stiprinājusi manu ticību Dieva Rakstiem, Bībelei, un viņa solījumiem, un tā man palīdz nekoncentrēties uz savām bēdām.