Dabā tas jau bija

”Pat stārķis apakš debess zina savu laiku.” (Jeremijas 8:7, LB-65r.)

ŠOS vārdus par stārķi, kas noteiktā laikā dodas migrācijas pārlidojumā, Jeremija rakstīja vairāk nekā pirms divarpus tūkstošiem gadu, un dzīvnieku migrācija līdz šai dienai raisa cilvēkos apbrīnu. Kā gan lai neapbrīno, piemēram, lasi, kas mēro vairākus tūkstošus kilometru, lai no okeāna atgrieztos dzimtajā upē? Kāds ādainais bruņrupucis, kuram zinātnieki sekoja ar satelīta palīdzību, veica vēl iespaidīgāku ceļojumu. Izdējusi olas Indonēzijas krastā, šī bruņrupuciene nopeldēja 20 tūkstošus kilometru līdz Oregonas piekrastei ASV. Nākamajā vairošanās sezonā šie jūras bruņrupuči parasti atgriežas dēt olas tajā pašā vietā.

Vēl apbrīnojamāka par migrācijas instinktu ir daudziem dzīvniekiem piemītošā spēja nepazīstamā apvidū atrast ceļu uz mājām. Piemēram, pirms kāda laika zinātnieki izdarīja eksperimentu ar 18 albatrosiem no nelielas saliņas Klusā okeāna vidū. Viņi lidmašīnā aizveda putnus uz dažādām vietām tūkstošiem kilometru attālumā no dzimtās salas un tad palaida vaļā. Daļa albatrosu bija aizvesti uz pašu okeāna rietumu malu, bet citi — uz okeāna austrumiem. Dažu nedēļu laikā gandrīz visi albatrosi bija atgriezušies mājās.

Ar baložiem ir veikti vēl sarežģītāki eksperimenti. Putni ir tikuši iemidzināti vai ievietoti rotējošās tvertnēs un nogādāti svešā vietā, kuru no baložu mītnes šķir 150 kilometri. Tomēr arī tad pēc atlaišanas tie nezaudē orientāciju. Pāris reižu pariņķojuši gaisā, baloži nemaldīgi uzņem kursu tieši uz mājām. Tā kā šie putni spēj atrast mājupceļu pat tad, ja tiem acis sedz matētas lēcas, zinātnieki uzskata, ka baloži ”izskaitļo” virzienu uz mājām, nosakot savu stāvokli attiecībā pret svarīgiem orientieriem, kurus tie uztver nevis ar redzi, bet ar citām maņām.

Monarhtauriņi no plašiem Ziemeļamerikas apgabaliem, kur tie pavada vasaru, migrē vairāk nekā pusotru tūkstoti kilometru uz dienvidiem, uz nelielu apvidu Meksikā. Kaut arī tie tauriņi, kas nonāk galā, iepriekš nekad nav bijuši Meksikā, tie atrod ceļu uz ziemošanas vietām un nereti apmetas pat tajā pašā kokā, kur to vecvecāki vai vecvecvecāki ir ziemojuši iepriekšējā gadā. Kā šiem skaistajiem kukaiņiem tas izdodas — tas zinātniekiem joprojām ir noslēpums.

Mūsu automātiskās navigācijas ierīces parasti ir pilnībā atkarīgas no satelītiem, turpretī daudzi dzīvnieki spēj apvienot visdažādākās navigācijas metodes — tie orientējas gan pēc sauszemes objektiem un Saules, gan pēc Zemes magnētiskā lauka, gan pēc specifiskām smaržām un skaņām. Biologs Džeimss Gūlds raksta: ”Dzīvnieki, kas ir atkarīgi no precīzām navigācijas spējām, visi kā viens ir ”pārgudri” konstruēti. ..tiem parasti ir vairākas alternatīvas navigācijas sistēmas — vesela virkne rezerves variantu, no kuriem var izvēlēties to, kurš konkrētajos apstākļos ļauj iegūt visdrošāko informāciju.” Dzīvnieku navigācijas sistēmas ir tik sarežģītas, ka daudzas to mīklas zinātnieki vēl aizvien nav atšifrējuši.