Kas mani piesaistīja Jehovas liecinieku draudzē

PASTĀSTĪJIS TOMASS OROSKO

Kad es pirmo reizi atnācu uz sapulci Jehovas liecinieku Valstības zālē, es redzēju, kā mazs zēns uzstājas ar runu. Es biju pārsteigts, ar kādu pārliecību zēns runāja, kaut gan viņš bija tik mazs, ka viņa deguns tikko sniedzās pāri katedras malai.

ES REDZĒJU, ka klātesošie zēnu klausījās ļoti uzmanīgi. Tā kā es Bolīvijas valdības uzdevumā biju pildījis militāri diplomātisku misiju ASV, biju ieņēmis augstu posteni Bolīvijas armijā un pildījis Bolīvijas prezidenta palīga pienākumus, es biju pieradis saņemt cieņu. Taču todien mani tā iespaidoja zēna uzstāšanās un cieņa, ar kādu citi izturējās pret viņu, ka es sāku pārvērtēt savus dzīves mērķus.

Mans tēvs krita Čako karā, kas trīsdesmito gadu vidū risinājās starp Paragvaju un Bolīviju. Neilgi pēc tam mani aizsūtīja mācīties kādā katoļu internātskolā. Daudzus gadus es katru dienu apmeklēju misi, kurā mēs dziedājām baznīcas dziesmas, klausījāmies katehismu un skaitījām lūgšanas. Es biju altāra zēns un dziedāju baznīcas korī. Taču Bībeli es nekad nebiju lasījis, vēl vairāk — es to pat redzējis nebiju.

Man patika baznīcas svētki, jo tie ienesa patīkamu pārmaiņu vienmuļajā ikdienā. Bet priesteri un citi, kas skolā mūs mācīja un audzināja, bija ļoti skarbi, un viņi mani drīzāk atgrūda nekā piesaistīja. Es jutu, ka man nav nekādas vēlēšanās veltīt savu dzīvi reliģijai.

Militārā kārtība — mans jaunais ideāls

Kādā skaistā, saulainā dienā savā dzimtajā pilsētā Tarihā es redzēju divus jaunus virsniekus, kas bija atbraukuši atvaļinājumā no Lapasas. Es noskatījos, ar kādu vieglumu un eleganci viņi šķērso pilsētas centrālo laukumu. Ar savu kārtīgo izskatu un iznesību viņi manī iedvesa dziļu cieņu un godbijību. Virsnieki bija ģērbušies zaļos formas tērpos, un galvās viņiem bija cepures ar spožu aploku, kas laistījās saules staros. Tajā pašā mirklī es izlēmu, ka kļūšu par virsnieku. Man likās, ka virsnieka dzīve noteikti ir ļoti aizraujoša un cildena.

1949. gadā 16 gadu vecumā es tiku uzņemts Bolīvijas Militārajā koledžā. Pie vārtiem, kas veda uz kazarmām, bija sastājusies gara rinda puišu, un mans vecākais brālis stāvēja kopā ar mani. Kad pienāca mana kārta, brālis mani stādīja priekšā leitnantam un lūdza viņu parūpēties  par mani. Pēc tam brālis mēģināja viņam aizlikt par mani kādu labu vārdu. Bet, līdzko brālis bija prom, es saņēmu parasto ”sveicienu”, ar kādu šeit tika sagaidīti jauniņie. Leitnants mani notrieca zemē un teica: ”To mēs vēl redzēsim, kurš te kuru slavēs!” Tāda bija mana pirmā iepazīšanās ar militāro disciplīnu un iebiedēšanas taktiku. Mans lepnums gan nedaudz cieta, tomēr es biju izturīgs un spēju ātri pielāgoties apstākļiem.

Ar laiku es apguvu militārās zinības un kļuvu par labu virsnieku. Taču no savas pieredzes es pārliecinājos, ka militārpersonu kārtīgā, cienījamā āriene bieži vien rada maldīgu iespaidu.

Uz augšu pa karjeras kāpnēm

Savas militārās karjeras sākumā es izgāju apmācību uz Argentīnas kara flotes kreisera General Belgrano, kura apkalpes locekļu skaits varēja pārsniegt tūkstoti. Šis kuģis, kura nosaukums sākotnēji bija Phoenix, agrāk bija piederējis ASV. Pirmoreiz tas bija nolaists ūdenī pirms Otrā pasaules kara, un 1941. gadā tas bija pieredzējis japāņu uzbrukumu Pērlhārborai Havaju salās.

Es kāpu uz augšu pa karjeras kāpnēm, līdz kļuvu par Bolīvijas kara flotes viceadmirāli. Bolīvijas karakuģi patrulē ūdensceļos, kuri veido valsts robežu un kuros ietilpst Amazones baseina upes un Titikakas ezers — augstākais kuģojamais ezers pasaulē.

1980. gada maijā mani iekļāva militāro diplomātu komisijā, kurai bija jādodas uz ASV galvaspilsētu Vašingtonu. Tika izraudzīti augsta ranga virsnieki no Bolīvijas sauszemes spēkiem, gaisa spēkiem un kara flotes, un, tā kā man bija augstākā dienesta pakāpe, mani iecēla par komisijas koordinatoru. Gandrīz divus gadus es dzīvoju ASV un vēlāk kļuvu par Bolīvijas prezidenta palīgu.

Kā augsta ranga komandierim man bija pienākums katru svētdienu apmeklēt baznīcu. Tā kā es biju redzējis, kā armijas kapelāni un citi priesteri atbalsta revolūcijas un karus, es biju  vīlies reliģijā. Es biju pārliecināts, ka baznīca rīkojas nepareizi, atbalstot šādu asinsizliešanu. Tomēr garīdznieku liekulība nevis noslāpēja manu ticību Dievam, bet gan pamudināja meklēt atbildes uz reliģiskiem jautājumiem. Iepriekš es nebiju lasījis Bībeli, bet tad es sāku pa reizei paņemt to rokās un palasīt.

Kārtība Valstības zālē

Man par pārsteigumu, mana sieva Manuela sāka mācīties Bībeli. To viņai mācīja kāda Jehovas lieciniece — misionāre, vārdā Dženeta. Vēlāk Manuela sāka arī iet uz Jehovas liecinieku draudzes sapulcēm, kas notiek sapulču namos, kurus sauc par Valstības zālēm. Man nebija nekas iebilstams, ja vajadzēja aizvest sievu uz sapulci, bet es pats tās nevēlējos apmeklēt. Es domāju, ka šīs sapulces noteikti ir trokšņainas un pārspīlēti emocionālas.

Kādu dienu Manuela man vaicāja, vai es būtu ar mieru, ja mani apciemotu Dženetas vīrs Īans. Pirmajā mirklī es no šī piedāvājuma atteicos, bet tad es nospriedu, ka man ir pietiekami laba reliģiskā izglītība, lai es varētu atspēkot jebko, ko man stāstīs Dženetas vīrs. Kad iepazinos ar Īanu, visvairāk mani iespaidoja nevis viņa vārdi, bet gan izturēšanās veids. Viņš nemēģināja mani samulsināt ar savām plašajām zināšanām par Bībeli. Īans izturējās pret mani laipni un ar cieņu.

Nākamajā nedēļā es izlēmu aiziet uz sapulci Valstības zālē, un tur, kā jau pieminēju sākumā, es redzēju, kā mazs zēns uzstājas auditorijas priekšā. Kamēr es klausījos, kā viņš lasa un skaidro pantus no Jesajas grāmatas, es sapratu, ka esmu atradis organizāciju, kas nelīdzinās nevienai citai. Pusaudža gados es biju sapņojis kļūt par labu virsnieku, bet tagad es gribēju līdzināties šim mazajam zēnam un prast paskaidrot citiem Bībeli. Šķita, ka mana sirds pēkšņi ir atvērusies.

Laika gaitā Jehovas liecinieki mani turpināja patīkami pārsteigt: mani iespaidoja viņu punktualitāte, kā arī sirsnība, ar kādu viņi mani allaž uzņēma savā vidū, ļaujot man justies kā mājās. Man patika, ka viņi vienmēr ir ļoti tīri un kārtīgi ģērbušies. Īpaši augstu es novērtēju to, cik labi bija organizētas sapulces — ja programmā bija paredzēta kāda runa, tad es varēju būt drošs, ka tieši šo runu tajā dienā dzirdēšu. Turklāt es redzēju, ka šīs kārtības pamatā ir mīlestība, nevis bardzība un iebiedēšana.

Jau pēc pirmās sapulces, ko es apmeklēju, es piekritu mācīties Bībeli. Bībeles nodarbībās, ko vadīja Īans, mēs izmantojām grāmatu Tu vari dzīvot mūžīgi paradīzē uz Zemes *. Man atmiņā ir iespiedusies grāmatas trešā nodaļa, kur attēlā redzams, kā bīskaps pirms kaujas svētī karaspēku. Man nebija ne mazāko šaubu, ka attēls atbilst patiesībai, jo es pats savām acīm biju redzējis šādas ainas. Valstības zālē es dabūju grāmatu Sarunas par Rakstiem. Kad es izlasīju, kas Bībelē ir teikts par neitralitāti, es sapratu, ka man savā dzīvē šis tas ir jāmaina. Es nolēmu saraut saites ar katoļu baznīcu un atvaļināties no armijas un sāku regulāri iet uz sapulcēm Valstības zālē.

Jaunas vērtības manā dzīvē

Pēc kāda laika es uzzināju, ka draudze grasās uzkopt stadionu, kur drīzumā bija paredzēts rīkot Jehovas liecinieku kongresu. Es biju sajūsmā, ka varēšu apmeklēt kongresu, un devos tīrīt stadiona teritoriju kopā ar draudzes locekļiem. Es strādāju plecu pie pleca ar citiem, un man sagādāja lielu prieku gan pats darbs, gan iespēja būt kopā ar ticības biedriem. Kamēr es slaucīju grīdu, pie manis pienāca kāds jauns vīrietis un vaicāja, vai es neesot admirālis.

”Jā, esmu gan,” es atbildēju.

”Nevar būt!” viņš pārsteigumā izsaucās. ”Admirālis slauka grīdu!” Augsts virsnieks nekad nebija redzēts paceļam no zemes kaut papīra gabaliņu, kur nu vēl slaukām grīdu! Izrādījās, ka šis vīrietis agrāk ir bijis mans personiskais šoferis,  bet tagad viņš bija kļuvis par Jehovas liecinieku.

Uz mīlestību balstīta sadarbība

Armijas kārtība balstās uz cieņu pret dienesta pakāpi, un šis priekšstats man bija asinīs. Atceros, es lieciniekiem vaicāju, vai vieni Jehovas liecinieki ir augstāki par citiem atkarībā no pienākumiem, ko viņi pilda. Mani uzskati par ranga un ieņemamā posteņa nozīmi bija ļoti dziļi iesakņojušies, taču drīz vien tie krasi izmainījās.

1989. gadā Bolīvijā grasījās viesoties Jehovas liecinieku Vadošās padomes loceklis no Ņujorkas, un tika paziņots, ka viņš stadionā uzstāsies ar runu. Es ar nepacietību gaidīju, kā tiks uzņemts šis Jehovas liecinieku organizācijas ”elites” pārstāvis. Man likās, ka cilvēks, kas pilda tik atbildīgus pienākumus, tiks sagaidīts ar sevišķu vērienu.

Kad sākās programma, nekas neliecināja par kādas īpašas personas ierašanos, un tas mani nedaudz mulsināja. Gadījās, ka mums ar Manuelu blakus apsēdās kāds padzīvojis pāris. Manuela ievēroja, ka sievai ir dziesmu grāmata angļu valodā, un pārtraukumā viņa uzsāka sarunu ar šo sievieti. Viņas kādu brīdi runājās, bet pēc tam laulātajam pārim bija kaut kur jāiet.

Cik gan pārsteigti mēs ar sievu bijām, kad mūsu blakussēdētājs uzkāpa uz skatuves, lai teiktu galveno runu! Tajā brīdī viss, ko es armijā biju mācījies par dienesta pakāpēm, cieņu, varu un stāvokli, sagruva līdz pamatiem. ”Iedomājieties tikai!” es vēlāk teicu. ”Brālis, kas sēdēja mums blakus neērtajās stadiona sēdvietās, bija Vadošās padomes loceklis!”

Tagad man ir jāsmaida, atceroties, cik bieži Īans bija centies palīdzēt man saprast Jēzus vārdus no Mateja evaņģēlija 23. nodaļas 8. panta: ”Jūs visi esat brāļi.”

Pirmā pieredze sludināšanā

Kad es biju atvaļinājies no armijas, Īans mani aicināja kopā ar viņu piedalīties sludināšanā pa mājām. (Apustuļu darbi 20:20.) Sanāca tā, ka mēs gājām sludināt tieši uz to rajonu, no kura es biju cerējis izvairīties, jo tur dzīvoja ļoti daudz armijas cilvēku. Mēs pieklauvējām, un durvis atvēra kāds ģenerālis, kuru man sevišķi negribējās satikt. Es biju uztraucies un nobijies, un ģenerālis, ieraudzījis portfeli un Bībeli man rokā, nicīgi pavaicāja: ”Kas tad jums lēcies?”

Es pie sevis pateicu īsu lūgšanu, pēc kuras es jutu, ka kļūstu mierīgs un atgūstu pārliecību par sevi. Ģenerālis noklausījās, kas man bija sakāms, un pat paņēma uz Bībeli balstītu literatūru, ko es viņam piedāvāju. Šis gadījums mani iedrošināja pilnībā atdot sevi Jehovam, un 1990. gada 3. janvārī es kristījos.

Ar laiku arī mana sieva, dēls un meita kļuva par Jehovas lieciniekiem. Tagad es ar prieku pildu draudzes vecākā pienākumus un lielu daļu sava laika veltu tam, lai sludinātu labo vēsti par Dieva Valstību. Par vislielāko godu, kāds vien var būt, es uzskatu iespēju pazīt Dievu Jehovu un veidot ar viņu tuvas attiecības. Tas daudzkārt pārspēj jebkuras privilēģijas, ko var sagādāt kāds rangs vai postenis. Kārtībai jābalstās nevis uz nelokāmu un skarbu disciplīnu, bet gan uz sirsnību un patiesām rūpēm par citiem. Tiesa, Jehova ir kārtības Dievs, tomēr pats galvenais, kas viņu raksturo, ir mīlestība. (1. Korintiešiem 14:33, 40; 1. Jāņa 4:8.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 13. lpp.]

1950. gadā kopā ar savu brāli Renato

[Attēls 13. lpp.]

Svinīgā pasākumā kopā ar militārpersonām no Ķīnas un citām valstīm