Odesas katakombas — pazemes labirints

TIKKO izremontēta dzīvokļa svaigajā apmetumā parādās gara plaisa. ”Māja sēžas,” novaidas dzīvokļa īpašnieks. ”Ko var gribēt, ja apakšā ir katakombas!”

Ja plīsis ūdensvads, iebrucis ielas segums vai gadījusies līdzīga nelaime, Odesā allaž tiek vainotas katakombas — pazemes eju tīkls, kas plešas zem šīs krāšņās Ukrainas pilsētas pie Melnās jūras. Grandiozā labirinta kopgarums, pēc aptuvenām aplēsēm, sasniedz vismaz divarpus tūkstošus kilometru, un tās, iespējams, ir lielākās katakombas pasaulē.

Kā veidojušās noslēpumainās pazemes galerijas zem saules pielietajām Odesas ielām? Ko tās nozīmē cilvēkiem, kas dzīvo virs tām? Ekskursija uz Odesas katakombām piedāvā uzzināt atbildes uz mūsu jautājumiem.

Ceļojums uz pazemi

Kopā ar studentu pulciņu un citiem ekskursantiem, kas dega nepacietībā apskatīt slavenās katakombas, mēs iekāpām ekskursiju autobusā, kas atgāja no Odesas dzelzceļa stacijas. Pa ceļam gide mūs īsi iepazīstināja ar katakombu vēsturi.

Mēs uzzinājām, ka šīs ejas cilvēki sākuši rakt 19. gadsimta 30. gados, kad pilsētā strauji auga vajadzība pēc lēta un viegli pieejama būvmateriāla. Par laimi, zem Odesas atrodas dzeltena kaļķakmens slānis — viegla un izturīga būvakmens atradnes. Odesā uzplauka kaļķakmens ieguve, un, kamēr virszemē plašumā vērsās celtniecība, pazemē uz visām pusēm sāka stiepties akmeņlauztuvju ejas.

Drīz zem pilsētas izveidojās haotisks tuneļu mudžeklis, kas nebija iezīmēts nevienā kartē. Strādnieki cirta ejas pat vairāk nekā 30 metru dziļumā, un vietām tuneļi šķērsoja cits citu dažādos līmeņos. Kad kaļķakmens krājumi kādā šahtā izsīka, racēji to pameta un citā vietā sāka rakt atkal jaunu. Labirints pamazām pletās, un ar laiku ejas iesniedzās arī pilsētas tuvākajā apkaimē.

Kamēr gide to visu stāstīja, autobuss jau bija sasniedzis Nerubaiskas ciemu Odesas ziemeļu pievārtē. Gaidu pārņemti, mēs stāvējām pie kaļķakmens sienas, kurā vīdēja smagi metāla vārti, kas noslēdza ieeju katakombu tunelī. Gide mūs informēja: ”Tagad mēs dodamies iekšā, lai apskatītu vietu, kur Otrā pasaules kara laikā dzīvoja padomju partizāni. Jūs varēsiet gūt priekšstatu, kādos apstākļos ritēja viņu ikdiena.” Kā raksta vēsturnieks un katakombu  pētnieks Andrijs Krasnožons, kāda partizānu vienība šeit nodzīvoja zem zemes vairāk nekā gadu.

”Vēstures gaitā dažādās katakombu daļās ir mitinājušies arī daudzi citi — gan bandīti un pirāti, gan politiskie bēgļi,” gide mums paskaidroja. ”Dzīves apstākļi viņiem visiem bija aptuveni vienādi.”

Mēs ienirām drūmā gaitenī, kura gals grima tumsā. ”Partizāni ne tikai slēpās šajās ejās, bet arī centās pēc iespējas ērtāk tajās iekārtoties,” gide turpināja savu stāstu. ”Atpūtas telpā vīrieši sveču gaismā spēlēja dambreti, šahu un domino. Blakus galvenajam tunelim bija ierīkotas vīriešu un sieviešu kopmītnes. Sienās bija izcirsti plaukti — tos noklāja ar sienu un izmantoja par gultām. Partizāniem bija arī hospitālis, kur bija īstas gultas un pat operāciju zāle. Sievietes gatavoja ēst uz malkas pavarda, kas bija veidots no tā paša dzeltenā kaļķakmens, un dūmi no pavarda tika novadīti citā tunelī, kas atradās augstāk.”

Tuneļa griesti atgādināja milzu sūkli, vienīgi tie nebija mīksti. Zāģa pēdas uz sienām liecināja, ka savulaik te zāģēti kaļķakmens bloki. Pārlaižot roku pār sienu, varēja just, ka tā ir asa kā smilšpapīrs. ”Kad partizāniem bija jāiziet virszemē, viņi mainīja visas drēbes, lai vācieši viņus neatmaskotu pēc smakas, jo mitrajās katakombu ejās drēbes piesūcās ar ļoti spēcīgu, īpatnēju smārdu,” gide skaidroja.

”Dzīvei pazemē piemita arī citas īpatnības,” viņa teica. ”Piemēram, nācās uzzināt, ko nozīmē pilnīga tumsa.” Gide noklikšķināja slēdzi, un pēkšņi kļuva tik tumšs, ka vai acī dur. ”Viņi nevarēja visu laiku dedzināt petrolejas lampas,” tumsā skanēja gides balss. Kamēr mēs taustījāmies gar sienām, viņa piebilda: ”Akmens noslāpē skaņu, tāpēc, ja jūs apmaldīsieties, jūsu saucienus neviens nesadzirdēs.” Beidzot gide par mums apžēlojās un atkal iededza gaismu.

”Sargus partizāni mainīja ik pēc divām stundām,” viņa stāstīja tālāk. ”Ja cilvēks ilgu laiku pavada tumsā un pilnīgā klusumā, viņam var sākties dzirdes halucinācijas.” Tuneļa griestos bija manāms caurums, caur kuru varēja saskatīt citu tuneli, kas krustoja mūsējo. Manī pamodās ziņkāre. ”Interesanti, kur tas sākas? Un uz kurieni tas ved?” es prātoju. Jutos kā īsts piedzīvojumu meklētājs. ”Pagaidām kartē ir iezīmēti tikai kādi 1700 kilometri pazemes eju,” teica gide, ”tā ka liels darbs vēl ir priekšā.”

Nesenā pagātnē ir atklāti jauni katakombu tuneļi, kuros zinātnieki ir uzgājuši gadsimtu vecus laikrakstus un pirmsrevolūcijas laika petrolejas lampas un monētas. Šie priekšmeti, kas neskarti nogulējuši pazemē daudzus gadu desmitus, ir piederējuši sen aizmirstiem cilvēkiem, kas savulaik bija atraduši pagaidu patvērumu dziļajos un tumšajos Odesas katakombu labirintos. (Atsūtīts.)

[Papildmateriāls/Attēls 25. lpp.]

ARHITEKTŪRAS PĒRLES

Odesas centrā slienas daudz skaistu ēku, kas būvētas no vietējā kaļķakmens, un dažu namu pagrabi iziet tieši uz katakombām. Odesā arī mūsdienās būvniecībā tiek izmantots dzeltenais kaļķakmens.

[Attēls 24., 25. lpp.]

Partizānu hospitāļa gultas no Otrā pasaules kara gadiem

[Attēls 24., 25. lpp.]

Odesas katakombu garums sasniedz divarpus tūkstošus kilometru