Holera — 19. gadsimta bieds
Holera — 19. gadsimta bieds
1854. gadā Londonā atkal plosījās holera — zarnu infekcija, kas izraisa smagu caureju un organisma atūdeņošanos. Slimības gaita bija ārkārtīgi strauja. Daudzi, kas no rīta vēl jutās spirgti un veseli, vakarā jau bija miruši. Līdzekļa pret briesmīgo kaiti nebija.
HOLERA bija gadsimta baisākā slimība, kuras cēlonis arvien vēl nebija noskaidrots. Daži domāja, ka ar holeru var saslimt, ieelpojot pūstošu organisko atkritumu izgarojumus. Nav grūti saprast, kāpēc bija radies šāds priekšstats, jo piesārņotā Temza, kas plūda caur Londonu, izplatīja neciešamu smaku. Neizbēgami modās aizdomas, ka sliktais gaiss varētu būt slimības avots.
Piecus gadus iepriekš ārsts Džons Snovs bija izteicis domu, ka holera izplatās nevis ar piesārņotu gaisu, bet ar netīru ūdeni. Cits ārsts, Viljams Bads, uzskatīja, ka slimību izraisa mikroskopisks organisms.
Lai pārbaudītu savu teoriju, Džons Snovs 1854. gada epidēmijas laikā pētīja, kādos apstākļos ir dzīvojuši londonieši, kas saslimuši ar holeru Soho rajonā. Viņš pūlējās izdibināt, kas visiem šiem holeras upuriem ir kopīgs. Savos pētījumos Snovs nonāca pie pārsteidzoša atklājuma: visi, kas Soho bija inficējušies ar holeru, bija ņēmuši dzeramo ūdeni no viena un tā paša ielas sūkņa, un šis ūdens avots bija piesārņots ar inficētiem notekūdeņiem. *
Šis gads atnesa vēl vienu svarīgu atklājumu medicīnas zinātnē. Itāļu zinātnieks Filipo Pačīni publicēja darbu, kurā viņš aprakstīja organismu, kas izraisa holeru. Tomēr viņa pētījumu rezultāti, tāpat kā Snova un Bada atklājumi, neguva plašu ievērību. Holera turpināja savu nāves pļauju, līdz pienāca 1858. gads.
”Lielā smaka”
Britu parlaments kavējās būvēt jaunu kanalizācijas sistēmu, lai attīrītu Temzu, bet 1858. gada vasarā spēcīgs karstuma vilnis pasteidzināja notikumu gaitu. Pretīgais smārds no upes, kas tecēja gar parlamenta ēku, kļuva tik nepanesams, ka politiķiem nācās aizsegt Apakšnama sēžu zāles logus ar priekškariem, kas bija piesūcināti ar dezinfekcijas līdzekli, lai kaut nedaudz nomāktu smirdoņu. ”Lielā smaka”, kā ļaudis to iesauca, piespieda parlamentu rīkoties. 18 dienu laikā lēmums bija pieņemts, un tika dots rīkojums sākt jaunas kanalizācijas sistēmas būvi.
Londonā ierīkoja milzīgus kanalizācijas cauruļvadus, kas savāca notekūdeņus, pirms tie bija sasnieguši upi, un novadīja tos uz pilsētas austrumiem, lai bēguma laikā netīro ūdeni iepludinātu jūrā. Iznākums pārspēja visas cerības. Kad visa Londona bija pieslēgta jaunajai kanalizācijas sistēmai, holeras epidēmijas beidzās.
Līdz tam laikam jau bija pilnīgi skaidrs, ka holeru izraisa nevis slikts gaiss, bet inficēts ūdens un pārtikas produkti. Bija zināms arī, kā novērst slimības izplatību: galvenais ir higiēna un sanitārija.
Likums, kas apsteidza savu laiku
Vairākus tūkstošus gadu pirms tam, kad Londonas iedzīvotājus pļāva holeras epidēmijas, Mozus veda izraēliešus no Ēģiptes uz Apsolīto zemi. Četrus gadu desmitus viņi klejoja pa Sinaja tuksnesi, tomēr viņus neskāra ne holera, ne citas epidēmiskas slimības. Kā tas bija iespējams?
Izraēliešu tautai bija dots norādījums aprakt ekskrementus nomaļā vietā ārpus nometnes, lai nepiesārņotu nometnes teritoriju un ūdens avotus. Šis likums ir lasāms Bībelē, kur 5. Mozus grāmatas 23. nodaļas 13. un 14. pantā ir sacīts: ”Lai tev ir vieta ārpus nometnes, kas būtu noejamā vieta; un lai tev kopā ar pārējiem ieročiem būtu arī lāpsta; un ja notiks, ka tu būsi sevis pēc bijis, tad ar to izroc bedri un apraus un apber to, ko tu esi uz lauka atstājis.”
Šis vienkāršais likums pasargāja izraēliešus no slimībām, kas vārdzināja apkārtējās tautas, un līdzīgi sanitārie pasākumi ir palīdzējuši glābt dzīvības arī mūsu laikos, kā apstiprina piemērs no kādas bēgļu nometnes Mozambikā. *
”Mums nebija neviena nopietnas slimības uzliesmojuma”
Pagājušā gadsimta 70. gados vajāšanu dēļ daudzi Jehovas liecinieki bija spiesti bēgt no Malāvijas. Viņi patvērās kaimiņvalstī Mozambikā, kur vairāk nekā 30 tūkstoši pieaugušo un bērnu apmetās desmit bēgļu nometnēs. Nav noslēpums, ka bēgļu nometnes bieži kļūst par lipīgu slimību perēkli, un jo sevišķi to var teikt par slimībām, kas izplatās ar netīru ūdeni. Kā Jehovas lieciniekiem klājās šajos apstākļos?
Lemons Kabvazi kopā ar 17 tūkstošiem citu bēgļu mitinājās lielākajā nometnē pie Mlangeni. Viņš stāsta: ”Mēs pastāvīgi uzturējām nometni tīru. Ārpus nometnes bija izraktas sausās tualetes, un nevienam nebija atļauts teritorijas iekšpusē rakt pašam savu tualetes bedri. Arī atkritumu bedres mēs ierīkojām ārpus nometnes. Par visu, kas bija saistīts ar sanitārajiem apstākļiem, rūpējās brīvprātīgie. Viens no viņu uzdevumiem bija gādāt, lai dzeramais ūdens, ko mēs ņēmām no akām, kuras bija izraktas citā vietā aiz nometnes robežas, nebūtu piesārņots. Mēs dzīvojām saspiesti, taču mēs turējāmies pie Bībelē noteiktajām higiēnas normām, tāpēc mums nebija neviena nopietnas slimības uzliesmojuma un neviena holeras gadījuma.”
Diemžēl mūsdienās joprojām neskaitāmiem pasaules iedzīvotājiem nav pieejama kvalitatīva kanalizācija. No infekcijām, kuru avots ir fekālais piesārņojums, mirst aptuveni 5000 bērnu dienā.
Holeru un līdzīgas infekcijas ir iespējams novērst, veicot profilakses pasākumus, un cilvēku pūles uzlabot sanitāros apstākļus ir devušas ievērojamus panākumus, taču Bībele sniedz cerību, ka drīz tiks likvidētas pilnīgi visas slimības. Atklāsmes grāmatas 21. nodaļas 4. pantā ir sacīts, ka laikā, kad valdīs Dieva Valstība, ”nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs”. Saskaņā ar Bībeles solījumu, tad ”neviens iedzīvotājs nesacīs: ”Es ciešu.”” (Jesajas 33:24.)
Vairāk par to, ko Dieva Valstība paveiks cilvēku labā, ir stāstīts grāmatas Ko patiesībā māca Bībele? 3. un 8. nodaļā; izdevuši Jehovas liecinieki.
[Zemsvītras piezīmes]
^ 5. rk. Lai gan līdz 1854. gadam Londonā jau bija parādījušās tualetes ar skalojamām tvertnēm, novecojusī kanalizācijas sistēma pa notekcaurulēm iepludināja ekskrementus tieši Temzā, kas bija viens no galvenajiem dzeramā ūdens avotiem.
^ 14. rk. Tā kā holera izplatās ar inficētu ūdeni un pārtikas produktiem, profilaksē īpaša uzmanība ir jāveltī visam, kas nonāk mutē. Ir jārūpējas, lai ūdens būtu tīrs un produkti būtu pietiekami izvārīti vai izcepti.
[Izceltais teksts 21. lpp.]
Kā atspoguļots daudzās 19. gadsimta ilustrācijās, Temza, kas tek cauri Londonai, bija piesārņota ar inficētiem notekūdeņiem.
[Attēls 22. lpp.]
Mozambikā vairāk nekā 30 tūkstoši vīriešu, sieviešu un bērnu dzīvoja desmit bēgļu nometnēs, kur viņi pastāvīgi uzturēja tīrību
[Norādes par attēlu autortiesībām 20. lpp.]
Nāve uz Temzas: © Mary Evans Picture Library; karte: University of Texas Libraries
