Kuģu ceļš ledus valstībā

KOPŠ seniem laikiem kuģinieki sapņoja atklāt ziemeļu jūrasceļu, kas savienotu Atlantijas un Kluso okeānu, taču viņi saskārās ar teju nepārvaramu šķērsli: Arktikā ceļu kuģiem aizsprostoja ledus.

Tomēr vilinājums ziemeļos atrast īsāko ceļu uz austrumu zemēm bija liels. 16. gadsimtā tirdzniecības ceļus, kas veda apkārt Āfrikas un Dienvidamerikas dienvidu krastiem, kontrolēja Portugāle un Spānija. Citu zemju tirgotājiem, kas tīkoja ielauzties austrumu tirgū, bija jāmeklē ceļš ziemeļu ūdeņos. Spēkus izmēģināja daudzi jūrasbraucēji.

Angļi. 1553. gadā sers Hjū Vilebijs un Ričards Čānselors vadīja pirmo angļu ekspedīciju. Vētra izšķīra viņu kuģus, un Vilebijam nācās ziemot neviesmīlīgajā Kolas pussalas krastā Krievijas Tālajos Ziemeļos. Ceļotāji nebija sagatavoti skarbajiem apstākļiem, un Vilebijs līdz ar visu savu komandu gāja bojā. Turpretī Čānselors sasniedza Arhangeļsku un pēc cara Ivana Bargā ielūguma devās uz Maskavu. Čānseloram gan neizdevās atrast izeju uz Āziju, toties viņš palīdzēja nodibināt tirdzniecības attiecības starp Angliju un Krieviju.

Holandieši. 1594. gadā Vilems Barencs savā pirmajā arktiskajā ekspedīcijā nokļuva līdz Novaja Zemļai. 1596. gadā trešā ceļojuma laikā, gar ziemeļu krastiem braucot apkārt šim Krievijas arhipelāgam, viņa kuģis nokļuva ledus gūstā un guva tik lielus bojājumus, ka to izremontēt vairs nebija iespējams. Barenca ekspedīcijas dalībnieki pārlaida bargu ziemu, tverdamies būdā, ko viņi uzcēla no krastā izskalotiem dēļiem un baļķiem, un ēzdami balto lāču gaļu. Pēc smagās ziemošanas viņi atgriezās divās laivās, taču pats Barencs atceļā nomira.

Krievi. Krievu ceļotāji intensīvi pētīja un apguva Sibīriju un Tālos Austrumus. Sešos gadu desmitos, no 1581. līdz 1641. gadam, viņi no Urāliem bija tikuši līdz Klusajam okeānam. Ap to pašu laiku kazaki pa Sibīrijas upēm kuģoja uz Ziemeļu Ledus okeānu. Viņi palīdzēja pievienot Sibīriju Krievijai un veica Sibīrijas ziemeļaustrumu piekrastes izpēti. 1648. gadā krievu kuģi izbrauca jūras šaurumu, kas vēlāk tika  nosaukts dāņu jūrasbraucēja Vitusa Beringa vārdā par Beringa šaurumu.

Turpmākās ekspedīcijas

Laikposmā no 1733. līdz 1743. gadam septiņas ceļotāju grupas, kopumā gandrīz tūkstoš vīru, devās izpētīt Krievijas ziemeļu un austrumu krastus. Par ekspedīcijas vadītāju tika iecelts Vituss Berings. Kuģiem ceļu bieži aizšķērsoja ledus, un daudzi jūrnieki zaudēja dzīvību, tomēr ekspedīcijai izdevās iezīmēt kartē gandrīz visu ziemeļu piekrasti. Iegūtajai informācijai — dziļuma mērījumiem, ziņām par ledus stāvokli un citiem kartogrāfiskajiem datiem — bija milzu vērtība turpmākajos arktiskajos ceļojumos.

Visi šie Arktikas pētnieki ceļoja koka buriniekos, bet Beringa ceļojums skaidri pierādīja, ka Ziemeļu jūrasceļam * tie ir pilnīgi nepiemēroti. 1778. gadā slavenais britu jūrasbraucējs Džeimss Kuks nonāca pie tāda paša secinājuma, kad viņš caur Beringa šaurumu meklēja ceļu uz rietumiem, bet ledus dēļ nespēja tikt uz priekšu. Pagāja simt gadu, līdz Somijā dzimušais polārpētnieks Nilss Ādolfs Ēriks Nordenšelds ar kuģi, kuram bija gan buras, gan tvaika dzinējs, pirmo reizi izbrauca šo grūto maršrutu.

Krievija uzkrāj pieredzi

Pēc 1917. gada revolūcijas Krievijas arktiskajos ūdeņos bija atļauts kuģot vienīgi padomju kuģiem. Kopš 20. gadsimta 30. gadiem Padomju Savienība intensīvi apguva Ziemeļu jūrasceļu un būvēja ostas, kas apkalpoja jaunizveidotus rūpniecības centrus. Tā Krievija uzkrāja plašu pieredzi arktiskajā navigācijā.

Aukstā kara gados Ziemeļu jūrasceļš ārzemju kuģiem palika slēgts. Taču vēlāk līdz ar politiskajām reformām un pāreju uz tirgus ekonomiku situācija mainījās, un tagad Krievija ir atvērusi savus ziemeļu ūdeņus starptautiskajai kuģniecībai. Šim maršrutam, kas nu ir kļuvis pieejams arī ārvalstu kuģotājiem, ir savas priekšrocības.

2009. gada vasarā divi vācu sauskravas kuģi, kuru galamērķis bija Nīderlande, izbrauca Beringa šaurumu un uzņēma kursu uz rietumiem gar Eirāzijas ziemeļu piekrasti, kas bija tikpat kā brīva no ledus. Tā bija pirmā reize, kad kuģi, kas pieder nevis Krievijai, bet komerciālam ārvalstu kuģniecības uzņēmumam, izgāja visu Ziemeļaustrumu jūrasceļu. Šis maršruts ļāva saīsināt ceļu vairāk nekā par 5500 kilometriem un kuģošanas laiku — par desmit dienām. Pēc kuģu īpašnieku aprēķiniem, šajā reisā tiem izdevās ietaupīt ap 300 tūkstošiem eiro par katru kuģi.

Mūsdienās ledus Arktikā strauji kūst, tāpēc lielas okeāna platības tagad katru vasaru atbrīvojas no ledus segas. * Ja šis process turpināsies, tas draud izvērsties par nopietnu ekoloģisku problēmu, bet kuģiem, iespējams, pavērsies vēl taisnāks ceļš no Atlantijas uz Kluso okeānu, un tie varēs izvairīties no seklajiem Krievijas piekrastes ūdeņiem.

[Zemsvītras piezīmes]

 [Karte 15. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

CEĻOTĀJU MARŠRUTI

Sers Hjū Vilebijs un Ričards Čānselors

Vilems Barencs

Vituss Berings

Nilss Ādolfs Ēriks Nordenšelds

Ledus robežas

[Karte]

ZIEMEĻU LEDUS OKEĀNS

Ziemeļpols

Pastāvīgā ledus robeža

Klejojošā ledus robeža vasarā

Klejojošā ledus robeža ziemā

ZIEMEĻU POLĀRAIS LOKS

ZVIEDRIJA

GRENLANDE

KANĀDA

AĻASKA

Beringa šaurums

KRIEVIJA

SIBĪRIJA

URĀLI

Novaja Zemļa

Kolas pussala

Arhangeļska

MASKAVA

[Attēls 16. lpp.]

Ledus Arktikā strauji kūst

[Norāde par attēla autortiesībām 14. lpp.]

Library and Archives Canada/Samuel Gurney Cresswell collection/C-016105