Londonas slavenais pulksteņu karalis

PĒC tam, kad 1834. gadā ugunsgrēks izpostīja Vestminsteras pili, britu valstsvīri organizēja projektu konkursu jaunai parlamenta ēkai. No visiem iesniegtajiem darbiem par labāko tika atzīts sera Čārlza Berija piedāvātais risinājums — grezna, neogotiskajā stilā ieturēta celtne ar iespaidīgu, četrstūrainu pulksteņtorni. Varas pārstāvji vēlējās, lai parlamenta ēku rotātu ”pulksteņu karalis, lielākais, kādu pasaule jebkad redzējusi”.

Leģendārais pulkstenis ar četrām ciparnīcām ir kļuvis par Londonas vizītkarti, un tā raksturīgās zvanu skaņas ir pazīstamas daudzviet pasaulē. Pulksteņtorni dēvē par Bigbenu, kaut gan sākotnēji tā sauca tikai pulksteņa lielāko zvanu, un šis slavenais laikrādis ir īsts mehānikas meistardarbs.

Grandiozs uzdevums

Darbs pie 96 metrus augstā torņa sākās 1843. gadā. Trīs gadus vēlāk joprojām pilnā sparā tika meklēts pulksteņmeistars, kas spētu uzbūvēt tik precīzu pulksteni, ka tā korekcija nepārsniegtu vienu sekundi stundā. Šāds uzdevums bija izaicinājums meistara prasmei. Augstā, atklātā tornī pulksteņa rādītāji būtu pakļauti vēja, sniega un ledus iedarbībai, un uz tiem nosēstos baloži. Šādi traucēkļi neizbēgami ietekmētu svārstu, no kura regulārajām svārstībām ir atkarīga laikrāža precizitāte. Kamēr eksperti vēl aizvien prātoja, kā vislabāk atrisināt tehniskās problēmas, pulksteņtaisītājs amatieris Edmunds Bekets Denisons  piedāvāja pieņemamu projektu, un vienam no labākajiem pulksteņmeistariem tika uzticēts uzbūvēt pulksteņa mehānismu.

Pēc diviem gadiem pulkstenis bija gatavs, bet tas nostāvēja pulksteņmeistara darbnīcā vēl piecus gadus, kamēr turpinājās torņa būve. Tikmēr Denisons izgudroja ierīci, kas pasargāja svārstu no ārēju faktoru iedarbības, tā nodrošinot pulksteņa precizitāti.

Piedzimst Lielais Bens

Kad pulksteņa mehānisms bija pabeigts, nākamais uzdevums bija izgatavot zvanus. Stundu zvanu izlēja kādā lietuvē Anglijas ziemeļaustrumos. Tas bija ievērojami lielāks, nekā sākumā bija domāts, un svēra vairāk nekā 16 tonnas. Zvans bija tik smags, ka tas sabojāja klāju kuģim, ar kuru zvanu bija paredzēts pārvest uz Londonu. Galu galā kuģis ar savu kravu tomēr nonāca Londonas ostā. Pa sauszemi zvanu pārvietoja speciāli uzbūvētos ratos, ko vilka 16 balti zirgi, un pēc tam zvanu iekāra rāmī parlamenta ēkas priekšā, kur to varēja izmēģināt.

Daudziem lieliem zvaniem ir vārdi, un šis gigants nebija izņēmums — to iedēvēja par Bigbenu, t.i., ”Lielo Benu”. Nav droši zināms,  kā ir radies Bigbena vārds. Daži domā, ka zvans tā tika iesaukts par godu parlamenta loceklim seram Bendžaminam Holam, kas bija liela auguma vīrs. Savukārt citi uzskata, ka zvans vārdu ieguvis no tolaik pazīstamā smagsvara boksera Bendžamina Konta. Lai kā tas būtu, tagad par Bigbenu sauc nevis tikai stundu zvanu, bet visu pulksteņtorni.

Divkārša neveiksme

Pirmais Bigbena āmurs šķita par vieglu, tāpēc to aizstāja ar milzīgu, 660 kilogramu smagu āmuru. Bet pēc vairākiem izmēģinājumu mēnešiem notika nelaime: zvans ieplīsa, un to vairs nevarēja salabot. Nācās zvanu noņemt un pārkausēt, un no šī metāla izlēja jaunu zvanu, kas svēra 13,7 tonnas. Atkal ļaudis pulcējās ielu malās, lai noraudzītos, kā zvanu ratos ved uz parlamenta ēku.

Pagāja vēl daži mēneši, un tad arī tornis bija pabeigts. Vairākas strādnieku brigādes ar milzu pūlēm uzvilka Bigbenu augstajā tornī, kur tas pievienojās četriem mazākiem zvaniem, kas iezvanīja ceturtdaļstundas. Pēc tam tornī iemontēja smago pulksteņa mehānismu. Beidzot ”pulksteņu karalis” bija gatavs darbam — vismaz tā visiem likās.

1859. gada jūlijā Bigbens lepni sāka zvanīt stundas, bet triumfs izrādījās īss. Oktobra sākumā lielais zvans atkal ieplaisāja. Par zvana celšanu lejā nevarēja būt ne runas, tāpēc strādnieki to pagrieza par ceturto daļu, lai āmurs nesistu pa plaisu. Lai līdzīga kļūme neatkārtotos, smago āmuru nomainīja ar vieglāku. Pēc trim gadiem Bigbens atkal bija gatavs pildīt savu uzdevumu. Plaisa zvanā ir palikusi līdz šai dienai, un tieši tā piešķir Bigbena balsij īpatnējo griezīgo pieskaņu.

Jauni notikumi Bigbena vēsturē

1924. gadā britu raidsabiedrība BBC pulksteņtornī uzstādīja pastāvīgu mikrofonu un sāka regulāri pārraidīt Bigbena zvanu skaņas, kas kļuva par nācijas pareiza laika signālu. Pēc astoņiem gadiem klausītāju lokam piepulcējās arī pārējās Britu nāciju sadraudzības valstis, un šodien BBC pasaules ziņu dienests Bigbena zvanus skandē visā pasaulē.

Pulkstenis un zvani veiksmīgi pārcieta Londonas bombardēšanu Otrajā pasaules karā, taču 1976. gadā metāla noguruma dēļ pulksteņa mehānisms tika nopietni bojāts. Tomēr lielais zvans palika vesels un jau pēc dažām nedēļām atsāka ieskandināt stundas. Pagāja deviņi mēneši, līdz pulksteni izdevās salabot un tas no jauna tika iedarbināts.

Savā laikā Bigbens bija lielākais pulkstenis pasaulē, un tas joprojām ir visprecīzākais publiskais mehāniskais laikrādis. Bigbena zvanu melodiju pazīst tuvu un tālu, un visās pasaules malās to var dzirdēt skanam no dažnedažādiem pulksteņiem, gan lieliem, gan maziem. Slavenais Bigbens, kas ir kļuvis par vienu no Anglijas un tās galvaspilsētas simboliem, godam ir pelnījis pulksteņu karaļa titulu.

[Papildmateriāls/Attēli 18. lpp.]

VIENMĒR PRECĪZS

Trīs reizes nedēļā pulksteņa uzraugs kāpj 300 pakāpienus augšup pa spirāliskām akmens kāpnēm, lai, griežot rokturi, uzvilktu trosē iekārto smago atsvaru, kas darbina pulksteņa mehānismu. Uzraugs arī pārbauda pulksteņa precizitāti. Svārsts, kura garums ir četri metri, svārstās reizi divās sekundēs. Tā augšpusē ir neliels plauktiņš, uz kura atrodas daži veci pensi un puspensi. Ja pulkstenis atpaliek, uzraugs uzliek vēl vienu monētu, bet, ja tas steidzas — noņem kādu monētu nost.

[Attēls]

Pulksteni palīdz regulēt vecas monētas

[Norādes par autortiesībām]

Pulksteņa uzvilkšana: AP Photo/Lefteris Pitarakis; plauktiņš ar monētām: Parliamentary copyright images are reproduced with the permission of Parliament

[Attēls 19. lpp.]

13,7 tonnas smagais zvans (Bigbens) zvana stundas

[Norāde par autortiesībām]

Popperfoto/Getty Images