”Mayday! Mayday! Mayday!” Signāls, kas glābj dzīvību

ATSKAŅOŠANAS VALODA

”Mayday! Mayday! Mayday!” Signāls, kas glābj dzīvību

Zvejas kuģi pārņēma liesmas un dūmi, un visiem, kas atradās uz borta, draudēja bojāeja. ”Ja kapteinis nebūtu noraidījis ”mayday” signālu, ”Nautical Legacy” neviens nekad neatrastu,” vēlāk teica krasta apsardzes dienesta pārstāvis. Kanādas krasta apsardze operatīvi reaģēja uz palīgā saucienu un izglāba visu komandu. *

”MAYDAY! Mayday! Mayday!” Šie vārdi, ko paziņo pa radio, ir trauksmes signāls, kas vēstī, ka cilvēki ir nonākuši dzīvības briesmās un steidzami ir nepieciešama palīdzība. Vai mayday signāls ir efektīvs? 2008. gadā ASV krasta apsardze piedalījās vairāk nekā 24 tūkstošos glābšanas operāciju, izglāba 4910 cilvēku (caurmērā 13 cilvēku dienā) un sniedza palīdzību vairāk nekā 31 tūkstotim cilvēku.

Bet kāpēc tiek izmantots vārds mayday? Un kā tie, kas bija nokļuvuši nelaimē uz jūras, sauca palīgā, kad vēl nebija izgudrots radio?

Senie briesmu signāli

1588. gadā Spānijas Neuzvaramās armādas kuģis Santa Maria de la Rosa, kas negantā vētrā bija zaudējis vadību, paziņoja par nelaimi, izšaujot no lielgabaliem. Tomēr kuģis līdz ar visiem jūrniekiem pazuda dzelmē. Citos gadījumos senie jūrnieki uzvilka karogus, kas signalizēja, ka viņi ir nonākuši briesmās. Vēl šodien balts karogs ar sarkanu diagonālu krustu ir starptautiski pazīstams palīgā sauciens uz jūras.

18. gadsimta 60. gados jūrnieki sāka apgūt vizuālu signālu sistēmu, ko sauc par semafora kodu. Signalizētājs, turēdams divus signālkarodziņus, ar rokām atdarināja dažādus pulksteņa rādītāju stāvokļus. Katram ”pulksteņa rādījumam” atbilda noteikts burts vai cipars.

Tomēr lielgabalu zalvēm, kā arī karogiem un citiem vizuāliem signāliem nozīme bija tikai tad, ja kāds atradās pietiekami tuvu, lai tos sadzirdētu vai saredzētu. Bieži kuģiniekiem, kam draudēja briesmas, nebija tikpat kā nekādas cerības sagaidīt palīdzību. Laikam ejot, tika meklēti jauni, labāki risinājumi.

Efektīvāki palīgā saucieni

19. gadsimta 40. gados sakaru attīstībā notika milzu lēciens. Semjuels Morze izstrādāja kodu, kas telegrāfa operatoriem ļāva noraidīt ziņojumus pa vadu, ar roku spiežot telegrāfa atslēgu. Kamēr telegrāfists turēja atslēgu nospiestu, līnijas otrā galā bija uztverams elektriskais impulss. Morzes kodā, sauktā par Morzes ābeci, katram burtam un ciparam atbilst unikāla īsu un garu skaņas signālu vai punktu un svītru kombinācija.

Jūras kuģi, pārraidot palīgā saucienu Morzes kodā, izmantoja nevis skaņu, bet spožu gaismas staru. Īss gaismas signāls atbilda punktam, bet garāks attēloja svītru. Drīz parādījās vienkāršs un ne ar ko nesajaucams briesmu signāls — trīs punkti, trīs svītras un atkal trīs punkti —, kas atbilst burtiem SOS. *

Arī ar gaismas palīdzību briesmu signālu varēja izziņot tikai samērā tuvā attālumā, taču, par laimi, sakaru tehnikas attīstība nestāvēja uz vietas. 1901. gadā Guljelmo Markoni pirmo reizi noraidīja radiosignālus pāri Atlantijas okeānam. Lai nosūtītu SOS signālu, kuģi starmešu vietā turpmāk varēja izmantot radioviļņus. Tomēr izziņot pa radio trauksmes signālu, lietojot cilvēka balsi, aizvien vēl nebija iespējams. Līdz saucienam ”Mayday! Mayday! Mayday!” kāds laiks vēl bija jāgaida.

1906. gadā ēterā beidzot atskanēja cilvēka balss, kad Redžinalds Fesendens pirmo reizi veica runas un mūzikas pārraidi ar radioviļņu palīdzību. 80 kilometru attālumā šo pārraidi varēja noklausīties jūrnieki uz kuģiem, kas bija aprīkoti ar radiouztvērējiem. 1915. gadā ļaudis, elpu aizturējuši, klausījās vārdos, kas tika pārraidīti no ASV pilsētas Arlingtonas uz Eifeļa torni Parīzē, ko no Arlingtonas šķir vairāk nekā 14 tūkstoši kilometru. Var tikai iedomāties, cik saviļņoti bija kuģa America jūrnieki, kad 1922. gadā kļuva par lieciniekiem pirmajai radiosarunai starp kuģi un krastu. Šī saruna norisinājās starp ASV piekrastes pilsētiņu Dīlu un viņu kuģi, kas atradās vairāk nekā 600 kilometru tālu jūrā.

Vienots palīgā sauciens

20. gadsimta 20. un 30. gados radiosakarus plaši sāka izmantot divpusējai saziņai. Taču jūras viļņus vago visdažādāko valstu kuģi un jūrnieki runā dažādās valodās, tāpēc radās jautājums: kā panākt, lai visi saprastu palīgā saucienu, ko raida nelaimē nonācis kuģis? Šo jautājumu atrisināja Starptautiskais Radiotelegrāfa kongress, kas 1927. gadā pieņēma vārdu mayday par starptautisko briesmu signālu. *

Mums ir pamats justies pateicīgiem, ka sakaru līdzekļi arvien tiek uzlaboti. Lielgabala dārdu un signālkarodziņu vietā ir nācis radars un globālās pozicionēšanas sistēma. Radioaparatūra ir kļuvusi par standarta aprīkojumu, un glābšanas dienesti veic radiotehnisko novērošanu, gatavi nekavējoties reaģēt uz trauksmes signālu. Kā pārliecinājās zvejnieki uz liesmojošā Nautical Legacy, sauciens ”Mayday! Mayday! Mayday!” parasti tiek sadzirdēts, lai kur būtu notikusi nelaime. Atšķirībā no agrākajiem gadsimtiem, mūsdienās jūras braucējiem, kuru dzīvība ir briesmās, ir lielas izredzes, ka ārkārtas situācijā kāds viņiem steigsies palīgā.

[Zemsvītras piezīmes]

^ 2. rk. No grāmatas True Stories of Rescue and Survival—Canada’s Unknown Heroes (Patiesi stāsti par glābšanu un izdzīvošanu. Kanādas nezināmie varoņi).

^ 11. rk. Burti SOS tika izraudzīti tādēļ, ka šādu signālu ir viegli pārraidīt un uztvert. Tie paši par sevi neko nenozīmē.

^ 15. rk. Mayday ir jāatkārto trīs reizes, lai skaidri apliecinātu, ka signāls ir pārraidīts ar nolūku, un lai to nevarētu sajaukt ar citu vārdu.

[Attēls 27. lpp.]

”Nautical Legacy” pārņēma liesmas un dūmi

[Norāde par autortiesībām]

[Attēls 28. lpp.]

Jūrnieki, pārraidot palīgā saucienu Morzes kodā, izmantoja nevis skaņu, bet spožu gaismas staru

[Norāde par autortiesībām]

ATMOSTIETIES!