Mūzikas skaņas senajā Izraēlā

SENĀS Izraēlas kultūrā mūzikai bija liela nozīme. Taures un raga skaņas aicināja ļaudis pulcēties, lai pielūgtu Dievu, un vēstīja par svarīgiem notikumiem. Arfas spēle remdēja valdnieka satraukto prātu. (1. Samuēla 16:14—23.) Līksmās svinībās rībēja bungas un šķindēja šķīvji un zvārguļi. (2. Samuēla 6:5; 1. Laiku 13:8.)

Kaina pēcnācējs Jūbals Bībelē ir nosaukts par ”ciltstēvu tiem, kas spēlē cītaras un stabules”. (1. Mozus 4:21.) Iespējams, Jūbals izgudroja stīgu un pūšamos instrumentus.

Bībelē ir stāstīts par daudziem notikumiem, kuros mūzikai ir bijusi lielāka vai mazāka loma, bet paši instrumenti ir raksturoti visai skopi. Pētot arheoloģiskās liecības un senos tekstos atrodamo informāciju, zinātnieki ir centušies noskaidrot, kā varēja izskatīties un skanēt senie mūzikas instrumenti. Kaut arī daļa no viņu secinājumiem ir tikai pieņēmumi, īsumā aplūkosim dažus instrumentus, par kuriem ir saglabājušās diezgan precīzas ziņas.

Tamburīni, sistri un šķīvji

Kad Dievs brīnumainā veidā bija izvedis Mozu un izraēliešus caur Sarkano jūru, Mozus māsa Mirjama kopā ar ”visām sievietēm” izgāja ”ar bungām dejas solī”. (2. Mozus 15:20.) Daudzos Bībeles tulkojumos šis sitamais instruments ir saukts par tamburīnu. Starp arheoloģiskajām liecībām, kas saglabājušās no Bībelē aprakstītā izraēliešu vēstures perioda, nav tādu tamburīnu, kādus pazīstam mūsdienās, tomēr vairākās Izraēlas vietās, kā Ahsibā, Megidā un Bet-Šeanā, ir atrastas keramikas figūriņas, kurās atveidotas sievietes ar mazām bungām rokās. Šis instruments varbūt bija vienkārši apaļš koka rāmis, kas pārvilkts ar ādu.

Patriarhu laikos sievietes svētkos mēdza spēlēt tamburīnus, līksmi dziedādamas un dejodamas. Bībelē ir stāstīts, ka reiz, kad izraēliešu vadonis Jefta atgriezās mājās pēc izšķirīgas uzvaras kaujā, viņa meita izsteidzās tēvam pretī ”ar rokas bungām un dejas solī”. Citā gadījumā sievietes daudzināja Dāvida panākumus, ”dziedādamas un dejodamas” un sizdamas ”bungas” jeb tamburīnus. (Soģu 11:34; 1. Samuēla 18:6, 7.)

Kad Dāvids, jau būdams ķēniņš, atveda uz Jeruzālemi derības šķirstu, ļaudis ”līksmojās un dejoja tā Kunga priekšā, viņi spēlēja ar ciedru koka koklēm, arpām, rokas bungām, ar zvārguļiem un zvaniem”. (2. Samuēla 6:5.) Vēlāk Jeruzālemes templī bija savs orķestris, kurā ietilpa labi apmācīti muzikanti, kas spēlēja šķīvjus un taures, kā arī arfas un citus stīgu instrumentus.

Par ”rokas bungām” jeb tamburīniem mums ir samērā skaidrs priekšstats, bet kas bija tikko citētajā pantā pieminētie ”zvārguļi”? Domājams, tas bija sistrs: neliels, ovāls metāla rāmis ar rokturi. Kad instrumentu kratīja, rāmī iestiprinātās metāla detaļas radīja asu, žvadzošu skaņu. Bībelē šis mūzikas instruments ir minēts tikai vienu reizi — saistībā  ar derības šķirsta pārvietošanu uz Jeruzālemi —, bet ebreju tradīcija vēsta, ka sistru mēdza spēlēt arī skumjos gadījumos.

”Cimbāles” jeb šķīvji, ko spēlēja senatnē, atšķīrās no mūsdienu šķīvjiem, kas parasti ir lieli metāli diski. Senajā Izraēlā dažu šķīvju diametrs bija tikai kādi 10 centimetri. Tie bija līdzīgi kastaņetēm un melodiski šķindēja.

Arfas un citi stīgu instrumenti

Senajā Izraēlā populārs mūzikas instruments bija kinnōr, kas visbiežāk tiek tulkots ”arfa” vai ”lira” (arī ”kokle”, ”cītara”). Dāvids to spēlēja, lai ķēniņam Saulam palīdzētu atgūt mieru. (1. Samuēla 16:16, 23.) Pētnieku rīcībā ir vismaz 30 šī strinkšķināmā stīgu instrumenta atveidojumu uz klinšu sienām un senās mozaīkās, kā arī uz tādiem priekšmetiem kā monētām, zīmogiem un dekoratīvām plāksnēm. Kinnōr forma gadsimtu gaitā mainījās. To spēlēja, turot rokā un ieskandinot stīgas ar pirkstiem vai plektru.

Citu, līdzīgu stīgu instrumentu dēvēja par nēvel. Ne tā lielums, ne stīgu skaits nav precīzi zināmi, un tāpat nav skaidrs, kādi bija tā strinkšķināšanas paņēmieni. Tomēr vairākums speciālistu ir vienisprātis, ka abi, gan nēvel, gan kinnōr, bija pietiekami mazi un viegli, lai muzikants varētu nest tos rokā.

 Taures un ragi

Dievs Mozum lika izgatavot divas taures, kas bija jāizkaļ no sudraba. (4. Mozus 10:2.) Priesteri pūta sudraba taures, lai paziņotu par dažādiem notikumiem, kas bija saistīti ar templi un svētkiem. Atkarībā no signāla mērķa taures pūtieni varēja būt gan skaļi un stiepti, gan īsi un aprauti. Nav droši zināms, kā šīs taures izskatījās, jo nav atrasts neviens eksemplārs, kas būtu saglabājies no Bībeles laikiem. Mēs varam tās iepazīt vienīgi mākslinieku interpretācijā, piemēram, kādā bareljefā uz Tita arkas Romā.

Ebreju rakstos vairāk nekā 70 reižu ir minēts rags, saukts šōfār. Šo pūšamo instrumentu darināja no āža vai auna raga. Pēc ebreju avotu ziņām, tam bija divi paveidi: viens bija taisns ar zelta iemuti, bet otrs — izliekts un rotāts ar sudrabu. Ar ragu varēja izpūst divus vai trīs toņus, un to bieži izmantoja par signālinstrumentu, jo tas izdeva tālu dzirdamu, dobju skaņu.

Senajā Izraēlā ragu pūta, paziņojot par dažiem reliģiski nozīmīgiem brīžiem, kā sabata sākumu un beigām, bet šo instrumentu izmantoja arī cita rakstura signāliem, piemēram, kara gadījumā. Var tikai iztēloties, cik draudīgi skanēja 300 ragu skaņas, kas pāršķēla nakts klusumu mirkli pirms Gideona karapulka negaidītā uzbrukuma midianiešiem. (Soģu 7:15—22.)

Visādi mūzikas instrumenti

Bībeles laikos tika spēlēti arī zvani, stabules, cītaras un vēl daudzi citi mūzikas instrumenti. Jehovas pravietis Daniēls, kas bija aizvests uz Babilonu, rakstīja par Babilonijas valdnieka Nebukadnecara orķestri, kurā ietilpa cītaras, stabules un dūkas. (Daniēla 3:5, 7.)

Šis īsais pārskats par dažiem Bībelē minētajiem mūzikas instrumentiem apstiprina, ka senajā Izraēlā, tāpat kā citās senajās kultūrās, mūzika bija būtiska dzīves daļa. Mūzikas skaņas bija dzirdamas gan valdnieka galmā un vietās, kur ļaudis pulcējās pielūgsmei, gan ciematos un vienkāršo ļaužu mājās.

[Attēls 15. lpp.]

Sistru kratīja kā grabuli

[Attēls 15. lpp.]

Ķēniņš Dāvids meistarīgi spēlēja arfu

[Attēls 15. lpp.]

Tamburīnu spēlēja jau patriarhu laikos

[Attēls 15. lpp.]

Taures skaņas signalizēja par dažādiem notikumiem

[Attēls 16. lpp.]

Statuete, kurā attēlota sieviete ar sitamo instrumentu rokās (8. gs. p.m.ē.)

[Attēls 16. lpp.]

Monēta ar stīgu instrumenta attēlu (2. gs. m.ē.)

[Attēls 16. lpp.]

Uz šī akmens no mūra, kas iejoza Jeruzālemes tempļa teritoriju, ir lasāmi vārdi ”uz taurēšanas vietu” (1. gs. p.m.ē.)

[Norādes par attēlu autortiesībām 16. lpp.]

Keramikas statuete: Z. Radovan/BPL/Lebrecht; monēta: © 2007 by David Hendin. All rights reserved; tempļa akmens: Photograph © Israel Museum, Jerusalem; courtesy of Israel Antiquities Authority