Bībeles viedoklis

Vai pašmocības var tuvināt Dievam?

LIELĀKAJAI daļai cilvēku jau doma vien, ka būtu pašiem sev jānodara sāpes, liek nepatikā sarauties. Tomēr ticīgos, kas brīvprātīgi ir pakļāvuši sevi mocībām, piemēram, šaustījuši sevi, badojušies un nēsājuši saru kreklus, kas kairina ādu, mēdz godināt kā izcilas dievbijības paraugus. Šāda prakse nav tikai paliekas no tumšajiem viduslaikiem. Kā vēstī ziņu dienesti, pat mūsdienās plaši pazīstami reliģiskie līderi ir nodarbojušies ar sevis šaustīšanu.

Kas mudina uz šādu rīcību? Runādams kādas organizācijas vārdā, kura uzskata sevi par kristīgu, kāds garīdznieks izteicās: ”Brīvprātīgi uzņemoties ciest neērtības, mēs gūstam vienību ar Jēzu Kristu un dalību ciešanās, kuras viņš no brīva prāta uzņēmās, lai izpirktu mūs no grēka.” Bet, lai arī ko apgalvotu dažādi reliģiskie vadītāji, ir vērts noskaidrot, kāds šajā jautājumā ir Bībeles viedoklis.

”Glabājiet” savu miesu

Bībele nemudina nodarīt sev ciešanas, lai tuvinātos Dievam, un tajā nav rodams attaisnojums pašmocībām. Gluži pretēji, Bībelē Dieva kalpi nepārprotami tiek aicināti ”glabāt” savu miesu jeb rūpēties par to. Ievērojiet, kādiem vārdiem Bībelē ir raksturotas sirsnīgās un maigās jūtas starp vīru un sievu. Atsaucoties uz to, cik dabiski cilvēkam ir rūpēties par savu miesu, Bībelē ir sacīts: ”Vīriem pienākas savas sievas mīlēt kā savu miesu. [..] ..neviens nekad vēl nav ienīdis pats savu miesu, bet katrs to kopj un glabā, tāpat kā Kristus draudzi.” (Efeziešiem 5:28, 29.)

Vai norādījumam mīlēt sievu kā savu miesu būtu kāda jēga, ja no ticīgajiem tiktu gaidīts, lai viņi, pielūgdami Dievu, paši sevi spīdzinātu un mocītu? Ir acīmredzams, ka tiem, kas vēlas sekot Bībeles principiem, ir ”jākopj un jāglabā” un, var teikt, pat jāmīl sava miesa, un, tāpat kā cilvēks saprātīgā mērā mīl pats sevi, viņam ir jāmīl arī savs dzīvesbiedrs.

Bībelē ir atrodami daudzi principi, kas rosina rūpēties par savu miesu. Piemēram, Bībelē ir atzīts, ka zināma nozīme ir ”miesas vingrināšanai”. (1. Timotejam 4:8.) Tajā ir pievērsta uzmanība faktam, ka daži pārtikas produkti  nāk par labu veselībai, turpretī slikti ēšanas paradumi to grauj. (Salamana Pamācības 23:20, 21; 1. Timotejam 5:23.) No Bībeles var redzēt, ka ir labi gādāt par savu veselību, jo tas mums ļauj pēc iespējas aktīvāk darboties. (Salamans Mācītājs 9:4.) Ja jau Bībeles lasītāji tiek mudināti sargāt savu veselību, kā gan to varētu savienot ar pašmocībām? (2. Korintiešiem 7:1.)

Vai kristiešiem būtu jāatkārto Jēzus ciešanas?

Tomēr dažas reliģiskas organizācijas, uzsverot Jēzus un viņa agrīno sekotāju ciešanas, mudina savus piekritējus uz pašmocībām. Taču Bībelē aprakstītās Dieva kalpu ciešanas nekad nebija izraisījuši viņi paši. Kristus sekotāji, kas sarakstīja Bībeles grāmatas, runāja par Kristus ciešanām tādēļ, lai stiprinātu ticības biedru apņēmību izturēt vajāšanas, nevis lai aicinātu viņus pašiem sev sagādāt mocības. Tāpēc nevar teikt, ka tie, kas sevi moka, seko Jēzus Kristus priekšzīmei.

To var ilustrēt ar šādu piemēru: iedomājieties, ka jūs noraugāties, kā jūsu draugu, ko jūs dziļi cienāt un apbrīnojat, ielenc saniknots ļaužu pūlis, kas viņu zākā un sit. Jūs redzat, ka jūsu draugs saglabā mieru un neatbild uz sitieniem un apvainojumiem. Kā jūs rīkotos, ja gribētu līdzināties draugam? Vai jūs sāktu sevi sist un lamāt? Protams, jūs tā nedarītu, jo tā jūs tikai atdarinātu pūļa rīcību. Sekot drauga paraugam — tas nozīmētu neatmaksāt ļaunu ar ļaunu, ja gadītos piedzīvot līdzīgu uzbrukumu.

Tātad Kristus sekotājiem nav nekāda iemesla nodarīt sev fiziskas sāpes, it kā viņiem būtu jāatdarina naidīgais pūlis, kas spīdzināja Jēzu un alka pēc viņa nāves. (Jāņa 5:18; 7:1, 25; 8:40; 11:53.) Lai līdzinātos Jēzum, kristiešiem vajāšanās ir jācenšas saglabāt tādu pašu mieru un savaldību, ar kādu viņš izturēja visas ciešanas. (Jāņa 15:20.)

Nebībeliska paraža

Jau pirmskristietības laikos Svētajos Rakstos, kuros bija noteiktas normas, kas ikdienā un Dieva pielūgsmē bija jāievēro ebreju tautai, ebrejiem bija aizliegts tīšuprāt kaitēt savai miesai. Piemēram, Mozus bauslībā viņiem bija dots konkrēts aizliegums sevi sagraizīt. Šāds paradums, pēc visa spriežot, bija izplatīts citās senajās tautās. (3. Mozus 19:28; 5. Mozus 14:1.) Ja Dievs nav gribējis, lai cilvēki sevi graizītu, viņš noteikti arī negrib, lai tie sevi šaustītu. Bībeles viedoklis ir skaidrs — nekādas pašmocības Dievam nav pieņemamas.

Tāpat kā mākslinieks vēlas, lai viņa darbs tiktu cienīts, Dievs Jehova, mūsu Radītājs, vēlas, lai mēs pret savu ķermeni izturētos ar cieņu. (Psalms 139:14—16.) Pašmocības nevis stiprina, bet izkropļo cilvēka attiecības ar Dievu, un šāda paraža ir pilnīgā pretrunā ar to, ko māca evaņģēliji.

Dieva iedvesmots, apustulis Pāvils par šādām cilvēku izgudrotām, nežēlīgām paražām un mācībām rakstīja: ”Tām gan ir gudrības slava tur, kur ir pašizdomāta dievkalpošana, pašpazemošanās un miesas mērdēšana; bet patiesībā tām nav nekādas vērtības, jo tās dod apmierinājumu vienīgi miesai.” (Kolosiešiem 2:20—23.) Pašmocībām tiešām nav nekādas vērtības, un tās nepalīdz tuvoties Dievam. Īstenībā prasības, kuras patiesais Dievs ir noteicis saviem kalpiem, nevis apgrūtina, bet sniedz atvieglojumu. (Mateja 11:28—30.)

VAI JŪS ESAT DOMĀJIS?

● Kāds ir Dieva viedoklis par cilvēka ķermeni? (Psalms 139:13—16.)

● Vai sevis mocīšana palīdz uzveikt nepareizas vēlmes? (Kolosiešiem 2:20—23.)

● Vai patiesā Dieva pielūgsmei ir jābūt smagai un mokošai? (Mateja 11:28—30.)

[Izceltais teksts 11. lpp.]

Bībeles viedoklis ir skaidrs — nekādas pašmocības Dievam nav pieņemamas

[Attēls 10. lpp.]

Svētceļotājs rāpus veic ceļu uz baznīcu

[Norāde par autortiesībām]

© 2010 photolibrary.com