Kad bērnam ir vēzis

”Mani pārņēma bezcerības sajūta, un likās, ka pamats zūd zem kājām. Sirds sāpēja tik neizturami, it kā mana mazā meitiņa būtu jau mirusi.” (Žailtons, kura meitai tika atklāts vēzis.)

UZZINĀT, ka bērnam ir vēzis, ir ļoti smagi un biedējoši. Cik bieži bērni cieš no šīs briesmīgās slimības? Saskaņā ar Starptautiskās Pretvēža apvienības ziņām, kaut arī ”procentuāli tikai neliela daļa no visiem vēža slimniekiem ir bērni, katru gadu vēzis tiek diagnosticēts vairāk nekā 160 000 bērnu, un attīstītajās zemēs vēzis ir otrais izplatītākais bērnu nāves cēlonis uzreiz pēc nelaimes gadījumiem”. Turklāt šī slimība ir izplatīta ne tikai attīstītajās valstīs. Piemēram, Brazīlijas Nacionālais Vēža institūts informē, ka šajā valstī ”katru gadu vēzi konstatē aptuveni 9000 bērniem”.

Ja bērns saslimst ar vēzi, tas ir ”smags trieciens pilnīgi visiem ģimenes locekļiem”, atzīts grāmatā À margem do leito — A mãe e o câncer infantil (Pie slimības gultas. Māte un bērna vēzis). Vēža gadījumā bieži ir nepieciešama operācija, kā arī ķīmijterapija vai staru terapija (vai abas), kas mēdz izraisīt nepatīkamas blaknes. Vecākiem ziņa par bērna slimību sagādā emocionālu traumu, radot bailes, noliegumu, dusmas, vainas apziņu un bēdas. Kas vecākiem var palīdzēt šajā grūtajā situācijā?

Vērtīgu atbalstu var sniegt medicīnas darbinieki. ”Viņi var minēt pozitīvus faktus, kā arī paskaidrot, ar kādām blaknēm, iespējams, būs jārēķinās. Šī informācija var padarīt notikumu mazāk traumējošu,” stāsta kāds onkologs no Ņujorkas. Mierinājumu var sniegt arī citi vecāki, kuru bērniem ir bijis vēzis. Tāpēc Atmostieties! intervēja trīs brazīliešu ģimenes.

● Žailtons un Neija: ”Mūsu meitai bija divarpus gadi, kad mēs uzzinājām, ka viņai ir akūta limfoblastiska leikēmija.”

Cik ilga bija ārstēšana?

”Viņa saņēma ķīmijterapiju, kas ilga gandrīz divarpus gadus.”

Kādas bija blaknes?

”Viņa bieži vēma un zaudēja matus, un viņas zobu emalja kļuva tumšāka. Turklāt viņa trīs reizes slimoja ar plaušu karsoni.”

Kā jūs jutāties?

”Sākumā mēs kritām izmisumā. Taču vēlāk, kad redzējām, ka meitas veselība uzlabojas, mums radās pārliecība, ka viņa atlabs. Tagad viņai ir gandrīz deviņi gadi.”

Kas jums palīdzēja šajā grūtajā laikā?

”Tā nenoliedzami bija paļāvība uz Dievu Jehovu, kas ”mūs iepriecina visās mūsu bēdās”, kā ir teikts Bībelē, 2. vēstulē korintiešiem, 1. nodaļas 3. pantā. Lielu atbalstu mēs saņēmām arī no kristīgajiem brāļiem un māsām. Viņi mums rakstīja uzmundrinošas  vēstules, zvanīja mums, lūdza Dievu par mums un kopā ar mums un atbalstīja mūs arī materiāli. Kad meitai bija jādodas uz slimnīcu citā štatā, vietējie Jehovas liecinieki mums sagādāja vietu, kur apmesties, un vadāja mūs uz slimnīcu. Vārdos nevar izteikt, cik pateicīgi mēs esam par visu saņemto palīdzību.”

● Luišs un Fabiana: ”1992. gadā mēs uzzinājām, ka mūsu meitai ir reta un agresīva olnīcu vēža forma. Viņai bija 11 gadu.”

Kāda bija jūsu pirmā reakcija?

”Noliegums. Mēs nespējām pieņemt, ka mūsu bērnam ir vēzis.”

Kā viņa tika ārstēta?

”Viņu operēja, un viņai bija jāiziet arī ķīmijterapija, kuras sekas mūs visus izsmēla gan fiziski, gan emocionāli. Divreiz meita slimoja ar plaušu karsoni, un otrajā reizē viņa gandrīz nomira. Viņai pazeminājās trombocītu skaits, un tāpēc ik pa laikam asiņoja deguns un veidojās zemādas asinsizplūdumi. Medikamenti palīdzēja uzlabot stāvokli.”

Cik ilga bija ārstēšana?

”No pirmās biopsijas līdz pēdējam ķīmijterapijas ciklam pagāja aptuveni seši mēneši.”

Kā jūsu meitu ietekmēja diagnoze un ārstēšana?

”Sākumā viņa nezināja, kas notiek. Ārsts viņai pateica, ka viņai vēderā esot mazs bumbulis, kas ir jādabū laukā. Vēlāk viņa  saprata, ka tas ir ļoti nopietni. ”Tēt, vai man ir vēzis?” viņa man jautāja. Es nezināju, ko viņai atbildēt.”

Kā jūs jutāties?

”Nav viegli aprakstīt, cik tas bija sāpīgi. Iedomājieties, piemēram, ko nozīmē skatīties, kā jūsu mazā meitiņa pati palīdz medmāsai atrast vēnu, lai varētu ievadīt ķīmijterapijas zāles. Pašos smagākajos brīžos es gāju uz vannasistabu, lai izraudātos un lūgtu Dievu. Reiz es jutos tik izmisis, ka lūdzu Jehovam, lai viņš man ļauj mirt meitas vietā.”

Kas jums palīdzēja šajā grūtajā laikā?

”Mūs ļoti stiprināja kristīgo brāļu un māsu atbalsts. Mums zvanīja ticības biedri pat no citām valsts malām. Kāds brālis palūdza, lai es paņemu Bībeli, un nolasīja man dažas rindas no psalmiem. Šie vārdi bija tieši tas, kas mums ar sievu bija vajadzīgs, jo tobrīd bija viens no grūtākajiem posmiem mūsu meitas cīņā ar slimību.”

● Rozimerija: ”Manai meitai bija četri gadi, kad viņai konstatēja leikēmiju.”

Kāda bija jūsu pirmā reakcija?

”Es nespēju tam noticēt. Es raudāju dienām un naktīm un lūdzu Dievu. Mana otra meita arī ļoti smagi pārdzīvoja, ka māsa ir tik slima. Man nācās uz kādu laiku aizsūtīt viņu padzīvot pie manas mātes.”

Kādas bija ārstēšanas blaknes?

”Ķīmijterapija izraisīja anēmiju, tāpēc ārsti viņai deva dzelzs preparātus un eritropoetīnu, lai paaugstinātu eritrocītu skaitu. Visu laiku bija jāuztraucas par viņas asinsainu. Turklāt viņai bija arī krampju lēkmes.”

Cik ilga bija ārstēšana?

”Meita izgāja intensīvu ķīmijterapiju, kas ilga divus gadus un četrus mēnešus. Viņai izkrita mati, un viņa pieņēmās svarā. Par laimi, viņa nezaudēja humora izjūtu, kas viņai palīdzēja izturēt. Apmēram pēc sešiem gadiem ārsti pateica, ka slimības pazīmes ir izzudušas.”

Kas jums palīdzēja šajā smagajā situācijā?

”Mēs ar meitu bieži lūdzām Dievu, un mēs arī pārrunājām, kas Bībelē ir stāstīts par uzticīgiem Dieva kalpiem, kuriem bija jāiztur pārbaudījumi. Mēs ņēmām vērā Jēzus vārdus no Mateja evaņģēlija 6. nodaļas 34. panta un centāmies pārlieku neraizēties par rītdienu. Mums daudz palīdzēja ticības biedri un vietējā komiteja saziņai ar slimnīcām, kā arī pieredzējuši medicīnas darbinieki.”

Kā ilustrē šīs intervijas, situācija, kad bērns ir saslimis ar vēzi, emocionāli ir ārkārtīgi smaga. Tādā brīdī ir dabiski izjust bēdas, un Bībelē ir atzīts, ka ir ”savs laiks raudāt”. (Salamans Mācītājs 3:4.) Taču galvenais, kas var sniegt atvieglojumu, ir apziņa, ka patiesais Dievs Jehova, kas ”uzklausa lūgšanas”, mierina visus, kas no sirds pie viņa vēršas. (Psalms 65:3.)

[Papildmateriāls 13. lpp.]

Bībeles panti, kas var sniegt mierinājumu

”Nezūdaities nākošā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek savu pašas bēdu.” (Mateja 6:34.)

”Slavēts lai ir mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, žēlastības Tēvs, un iepriecināšanas Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās.” (2. Korintiešiem 1:3.)

”Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.” (Filipiešiem 4:6, 7.)

”Visu savu zūdīšanos metiet uz viņu [Dievu], jo viņš gādā par jums.” (1. Pētera 5:7.)

[Papildmateriāls/Attēls 14. lpp.]

Palīdzība pacientiem un viņu piederīgajiem

Jehovas liecinieku komitejas saziņai ar slimnīcām veicina sadarbību starp pacientiem un slimnīcu personālu. Tās palīdz Jehovas lieciniekiem, kuriem nepieciešama ārstēšana, atrast kompetentus ārstus, kas ciena viņu lēmumu paklausīt Bībeles norādījumam ”sargāties no.. asinīm”. (Apustuļu darbi 15:29.)

[Attēls 13. lpp.]

Neija, Stefānija un Žailtons

[Attēls 13. lpp.]

Luišs, Alina un Fabiana

[Attēls 13. lpp.]

Alina un Rozimerija