Medus skudras — tuksneša gardums

MŪSU draudzene Juminija vēlas dalīties ar mums Austrālijas aborigēnu tuksneša dzīves gudrībās. Viņa ved mūs pa sausu, krūmājiem noaugušu apvidu Austrālijas vidienē ziemeļos no Alisspringsas un rūpīgi pēta smilšaino zemi. Tur zem akācijām, ko dēvē par mulgām, viņa meklē aborigēnu iecienīto gardumu — medus skudras.

Juminija enerģiski sāk rakt zemi, sekodama skudru ejām. Drīz izraktā bedre ir vairāk nekā metru dziļa un pietiekami liela, lai tajā varētu iesēsties. ”Medus skudras var atrast visu cauru gadu, taču ziema ir vislabākais laiks, jo vasarā ir pārāk karsts,” Juminija saka. Mēs vērojam, kā viņa ar lietpratējas aci pēta atraktās ejas. ”Ir jāzina, kura ir īstā,” viņa paskaidro.

Nepaiet ilgs laiks, kad Juminija ir atradusi skudru ligzdu. Tur ir vismaz 20 medus skudru, kuru vēderi, kas ir uzblīduši vīnogas lielumā, ir piepildīti ar dzintarkrāsas šķidrumu. Apaļas kā mucas, tās karājas  pie griestiem un nespēj pārvietoties. Dažās minūtēs Juminija no vairākām kamerām savāc pāri par simt medus skudru. ”Skudru medus ir viens no saldākajiem našķiem, ko mēs bušā varam sameklēt,” viņa saka.

Dzīvi medus podi

Plašajā skudru ciltī, ko veido vairāk nekā 10 000 sugu, medus skudras ir vienas no neparastākajām. Atšķirībā no bitēm, kas medu glabā šūnās, medus skudras saldo šķidrumu uzkrāj dzīvās darba skudrās. No šīm rezervēm skudru saime pārtiek laikā, kad barības ir maz.

Lai papildinātu krājumu ”medus podā” vai arī dabūtu no tā barības porciju, skudra ar antenām uzsit pareizo ”kodu” pret medus glabātājas antenām, un tā barību vai nu pieņem, vai atrij. Īpašs četrviru vārstulis skudras vēderā regulē šķidruma plūsmas virzienu. Savā vairākus mēnešus ilgajā mūžā medus skudra acīmredzot var tikt uzpildīta un iztukšota vairākkārt.

Medus skudru dzīve ir gaužām mazkustīga, toties tās mitinās drošībā zem zemes, kur tās ir pasargātas no sausuma, svelmes un plēsīgiem kukaiņiem. Tumšajā apakšzemes valstībā tās neapdraud arī baktērijas un sēnītes, jo skudru ķermenis tiek ieziests ar īpaša dziedzera izdalītu šķidrumu, kuram piemīt antibiotiskas īpašības.

Kā rodas skudru medus? Viss sākas ar akāciju sulu un nektāru. Ar šo sulu barojas laputis, kas cukuru pārpalikumu izdala saldu pilienu veidā. Darba skudras savāc šos pilienus, ko sauc par medusrasu, vai arī ievāc nektāru tieši no akācijām un pēc tam izbaro saldo šķidrumu medus glabātājām. Būdamas gandrīz nekustīgas, tās pašas ēd ļoti maz, tāpēc lielākā daļa barības nonāk kolektīvajā ”medus bankā”.

Arī laputis neko nezaudē. Pirmkārt, skudras tām atstāj pietiekami daudz barības, un, otrkārt, skudras aizsargā laputis no parazītiem un dabiskajiem ienaidniekiem. Ieguvējas ir gan laputis, gan skudras — šādu abpusēji izdevīgu dažādu sugu kopdzīves (simbiozes) formu sauc par mutuālismu.

”Dodies pie skudrām, ..novēro viņu rīcību un mācies!” teikts Bībelē. ”Lai gan viņām nav nedz valdnieka, nedz priekšnieku, nedz citu kungu, viņas tomēr sagādā sev maizi vasarā un iekrāj sev barību ražas ievākšanas laikā.” (Salamana Pamācības 6:6—8.) Skudras tiešām darbojas neparasti saskanīgi un organizēti un pārsteidz ar savu čaklumu. Tas ir apbrīnojami, kā šie strādīgie kukainīši spēj saražot tādu gardumu tik skarbos apstākļos!

[Attēls 11. lpp.]

Medus skudras vēders ir pildīts ar saldu medu

[Norādes par attēlu autortiesībām 11. lpp.]

10. lpp., 11. lpp., augšā: M Gillam/photographersdirect.com; 11. lpp.: © Wayne Lynch/age fotostock