Ko saka vecāki

Kad bērniem pienāk pusaudžu gadi, daudzi vecāki pieredz jaunas raizes un grūtības. Kā atbalstīt savu bērnu šajā dzīves posmā, kas nav viegls ne viņam, ne jums? Lūk, ko saka vecāki, kuri dzīvo dažādās zemēs.

PĀRMAIŅAS

”Kad dēls bija mazs, viņš mani klausīja bez ierunām. Bet pusaudža vecumā izskatījās, ka es sāku zaudēt autoritāti viņa acīs. Viņš apšaubīja manus vārdus un izteica pretenzijas pret veidu, kā es ar viņu runāju.” (Frenks, Kanāda.)

”Mans dēls agrāk labprāt runāja ar mani, bet nu vairs ne. Man ir jāprasa, lai viņš izstāsta, ko domā, jo pats viņš vairs tikpat kā neko man nestāsta. Arī izdabūt no viņa atbildi nav viegli. Atbildēt jau viņš atbild, bet tas nenotiek uzreiz.” (Frensisa, Austrālija.)

”Ļoti svarīga ir pacietība. Reizēm varbūt gribas ļaut dusmām vaļu, bet vienmēr ir daudz labāk savaldīt savas emocijas un mierīgi aprunāties.” (Feliša, ASV.)

DOMU APMAIŅA

”Mana pusaugu meita brīžiem kļūst asa un spuraina, un reizēm viņai liekas, ka es viņu netaisni kritizēju. Man ir jāatgādina meitai, ka es viņu mīlu, ka esmu viņas pusē un gribu, lai viņai viss būtu labi.” (Līza, ASV.)

”Agrāk bērni man stāstīja visu un nebija grūti uzzināt, ko viņi domā. Tagad man ir īpaši svarīgi būt saprotošai un apliecināt bērniem, ka cienu viņus kā personības. Vienīgi tā var pamudināt viņus atklāt, kas viņiem uz sirds.” (Nanhi, Koreja.)

”No aizliegumiem vien nav liela labuma. Ar pusaudžiem ir jāizrunājas, jāmin argumenti un jācenšas panākt, lai vārdi aizsniegtu viņu sirdi. Lai tas būtu iespējams, ir jābūt gataviem viņus uzklausīt, pat ja viņi saka to, ko jums nemaz nav prieks dzirdēt.” (Dalila, Brazīlija.)

”Ja man ir jālabo meitas uzvedība, es cenšos nedarīt to citu klātbūtnē.” (Edna, Nigērija.)

”Dažreiz, kad es runāju ar dēlu, manu uzmanību novērš kaut kas cits, kas notiek mājās, un es klausos tikai ar pusausi. Viņš to ievēro, un man šķiet, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc dēls tik reti ar mani runā. Man ir jācenšas klausīties uzmanīgāk, lai viņš nenoslēgtos sevī.” (Mirjama, Meksika.)

NEATKARĪBA

”Man vienmēr ir bijis mazliet bail ļaut pusaudžiem lielāku vaļu, un, jāatzīst, tāpēc mums ar dēlu un meitu reizēm izcēlās strīdi. Es atklāti pārrunāju ar viņiem šo jautājumu un paskaidroju, kas man izraisa bažas. Savukārt bērni paskaidroja, kāpēc vēlas lielāku patstāvību. Galu galā mēs vienojāmies, ka es viņiem došu lielāku brīvību, bet viņi ievēros saprātīgus ierobežojumus, ko esmu noteicis.” (Edvins, Gana.)

”Mans dēls gribēja motociklu. Es tik kategoriski biju pret šo ideju, ka sāku rāties un uzskaitīt visus mīnusus, neļaujot viņam neko paskaidrot. Dēls sadusmojās un palika pie sava. Tad es nolēmu rīkoties citādi. Es mudināju viņu papētīt šo jautājumu no visām pusēm, noskaidrot, kāds ir risks, cik lielas ir izmaksas un kas ir vajadzīgs, lai iegūtu vadītāja tiesības, un ieteicu viņam aprunāties ar nobriedušiem kristiešiem draudzē. Es sapratu, ka ar dusmām un rāšanos es neko nepanākšu — man ir jāļauj dēlam brīvi runāt par savām vēlmēm. Tā man izdevās sasniegt viņa sirdi.” (Hjejona, Koreja.)

”Mēs noteicām robežas, bet vienlaikus ļāvām bērniem būt aizvien patstāvīgākiem. Ja viņi pierādīja, ka prot par sevi atbildēt, viņi saņēma vēl lielāku brīvību. Mēs palīdzējām bērniem saprast, ka mums nav iebildumu pret patstāvību, bet tā ir jānopelna: ja viņi pievils mūsu uzticību, tam būs attiecīgas sekas.” (Doroteja, Francija.)

”Es nekad nepazemināju savas normas, bet, ja bērni bija bijuši paklausīgi, es labprāt viņiem piekāpos. Piemēram, reizēm es ļāvu nākt mājās vēlāk nekā parasti. Bet, ja viņi nepārnāca norunātajā laikā un tas atkārtojās, pārkāpums nepalika bez sekām.” (Irhjuna, Koreja.)

”Jo paklausīgāks un apzinīgāks ir darbinieks, jo lielāku pretimnākšanu viņš var gaidīt no priekšnieka. Līdzīgi arī mūsu dēls zina: jo lielāku paklausību un atbildības sajūtu viņš apliecina, ievērojot mūsu noteiktās robežas, jo lielāku brīvību viņš saņems. Un viņš zina, ka var zaudēt to, ko ir nopelnījis, ja izmantos viņam piešķirto brīvību bezatbildīgi, tieši tāpat kā darbinieks var saņemt sodu, ja nepilda savus pienākumus.” (Ramons, Meksika.)

 [Izceltais teksts 22. lpp.]

”Māci savam bērnam viņa ceļu, no tā viņš neatstājas arī tad, kad viņš jau vecs kļuvis.” (Salamana Pamācības 22:6.)

 [Papildmateriāls/Attēli 23. lpp.]

ĢIMENES PIEREDZE

”Audzināt pusaudžus — tas ir brīnišķīgi!”

Džozefs: Divas manas vecākās meitas ir pusaudzes, un es esmu sapratis, cik svarīgi ir ieklausīties viņās un respektēt viņu viedokli. Ja es godīgi atzīstu pats savas kļūdas un, sarunājoties ar meitām, parādu viņām cieņu, viņas ir gatavas atklāti dalīties ar mani savās domās. Pateicoties vadībai, ko var smelties no Dieva Rakstiem, Bībeles, es varu droši teikt, ka audzināt pusaudžus — tas ir brīnišķīgi!

Līza: Es redzēju, ka līdz ar pusaudža vecuma iestāšanos mūsu vecākajai meitai mana uzmanība bija vajadzīga tik ļoti kā vēl nekad agrāk. Atceros, toreiz es ļoti daudz laika veltīju tam, lai uzklausītu meitu, runātos ar viņu un censtos viņu iedrošināt. Mēs ar vīru apliecinām meitenēm, ka viņas var brīvi izteikt savas domas, un mēs cienām viņu viedokli un ņemam vērā viņu jūtas. Es cenšos likt lietā padomu no Jēkaba vēstules 1. nodaļas 19. panta: ”Cilvēkam jābūt naskam klausīties, gausam runāt.”

Viktorija: Mamma ir mans labākais draugs. Es nepazīstu nevienu jaukāku un gādīgāku cilvēku par savu mammu, turklāt viņa tāda ir pret visiem. Viņa ir tik patiesa un neviltota — tā ir viņas būtība! Man nav neviena dārgāka par mammu.

Olīvija: Mans tētis ir sirsnīgs un devīgs. Viņš vienmēr vēlas dalīties ar citiem, arī tad, ja mums pašiem nekā daudz nav. Tētis māk būt nopietns, taču viņš prot arī dzīt jokus un labi pavadīt laiku. Tētis ir īpašs, un es esmu lepna, ka viņš ir mans tētis.

”Mums nav laika garlaikoties!”

Sonijs: Ja meitenēm rodas kāda problēma, mēs sanākam kopā un izrunājam to ģimenes lokā. Mēs vienmēr esam atklāti cits pret citu un balstām savus lēmumus uz Bībeles principiem. Mēs ar Inesu arī rūpējamies par to, lai meitām būtu labi, garīgi nobrieduši draugi. Mūsu draugi ir arī meitu draugi, un viņu draugi ir arī mūsējie.

Inesa: Mēs esam aktīvi un daudz ko darām kopā. Tā kā esam Jehovas liecinieki, mēs sludinām labo vēsti, pētām Bībeli gan katrs atsevišķi, gan visi kopā un piedalāmies brīvprātīgo darbā — piemēram, palīdzības sniegšanā pēc dabas katastrofām un valstības zāļu būvniecībā. Un, protams, mēs neaizmirstam arī atpūsties un izklaidēties. Mums nav laika garlaikoties!

Kelsija: Tētis brīnišķīgi prot klausīties, un pirms svarīgu lēmumu pieņemšanas viņš allaž apspriežas ar visu ģimeni. Mamma vienmēr ir blakus, kad man vajag palīdzību vai vienkārši gribas parunāt.

Samanta: Pat nemaz par to nepiedomājot, mamma man liek justies īpašai, ļoti mīlētai un augstu novērtētai. Viņa mani uzklausa, rūpējas par mani. Viņas draudzību es nemainītu ne pret ko!

[Attēli]

Kameiru ģimene — Džozefs, Līza, Viktorija, Olīvija un Izabella

Sapatu ģimene: Kelsija, Inesa, Sonijs un Samanta

[Attēls 22. lpp.]

Vecāki var piešķirt jaunietim aizvien lielāku brīvību, bet viņi arī nosaka saprātīgus ierobežojumus