”Pats efektīvākais mācīšanās mehānisms”

ZĪDAIŅA smadzenes kādā grāmatā ir nosauktas par ”pašu efektīvāko mācīšanās mehānismu Visumā”, un šāds apzīmējums nebūt nav pārspīlēts. Mazuļa spējas mācīties ir apbrīnojamas. Mazais cilvēciņš gluži kā sūklis uzsūc no apkārtējās vides visu, ko redz, dzird un jūt.

Vairāk par visu mazuli interesē citi cilvēki — viņu sejas, balsis, pieskāriens. Psiholoģe Penelope Līča savā grāmatā Babyhood (Mazbērna vecums) raksta: ”Daudz ir pētīts, kuras ainas zīdainim raisa vislielāko interesi, kuras skaņas piesaista un notur viņa uzmanību, kuras sajūtas viņš nepārprotami cenšas izjust vēlreiz. Visus šos sensoros stimulus visbiežāk un visvieglāk bērns var saņemt no pieaugušā, kas viņu aprūpē.” Nav brīnums, ka vecākiem ir tik būtiska loma bērna attīstībā!

”Es runāju kā bērns”

Gan vecākus, gan pediatrus pārsteidz mazuļa spēja iemācīties valodu vienkārši pēc dzirdes. Zinātnieki ir konstatējuši, ka pāris dienās jaundzimušais pierod pie mātes balss un dod tai priekšroku salīdzinājumā ar sveša cilvēka balsi. Dažu nedēļu laikā viņš iemācās atšķirt vecāku dzimtās valodas skaņas no citām valodām, un pāris mēnešos viņš iemācās izdalīt vārdus runas plūsmā un līdz ar  to spēj atšķirt normālu runu no nesakarīgām skaņām.

Apustulis Pāvils rakstīja: ”Kad biju bērns, es runāju kā bērns.” (1. Korintiešiem 13:11.) Kā zīdainis runā? Sākumā viņš kaut ko nesaprotami vāvuļo un gudzina. Vai tas ir tikai troksnis? Nekādā ziņā! Neirozinātniece Līza Eliota savā grāmatā What’s Going On in There? — How the Brain and Mind Develop in the First Five Years of Life (Kas tur notiek? Kā smadzenes un prāts attīstās pirmajos piecos dzīves gados) atgādina, ka runāšana ir ”sarežģīts motorisks uzdevums, kas prasa veikli koordinēt daudz muskuļu, kuri kontrolē lūpas, mēli, aukslējas un balseni”. Autore raksta: ”Varbūt liekas, ka vāvuļošana ir tikai apburošs veids, kā zīdainis piesaista sev uzmanību, bet īstenībā tas ir būtisks treniņš — bērns vingrinās sarežģītajā valodas skaņu veidošanas mākslā.”

Vecāki atbild savai atvasei, runājot īpaši izteiksmīgi un uzsvērti, un šai runas manierei ir savs uzdevums. Šāda it kā pārspīlēta runa stimulē zīdaini un mudina viņu atsaukties. Tā mijiedarbībā ar vecākiem mazulis soli pa solim mācās sarunāties, iegūstot prasmi, ko viņš izmantos visā turpmākajā dzīvē.

Lomas maiņa

Rūpēs par mazuļa dienišķajām vajadzībām vecākiem ir darba pilnas rokas. Mazais raud, un kāds steidzas viņu pabarot vai pārtīt, vai paauklēt uz rokām. Vecāki viņu lolo un lutina, un tas ir pareizi un pat nepieciešami. Tā viņi pilda savu uzdevumu būt par bērna aprūpētājiem. (1. Tesalonikiešiem 2:7.)

Šādos apstākļos, gluži dabiski, mazulim rodas priekšstats, ka viņš ir pasaules centrs un pieaugušie — it īpaši vecāki — pastāv tikai tādēļ, lai izpildītu viņa vēlmes. Šī pārliecība ir maldīga, tomēr pilnīgi saprotama, jo vairāk nekā gadu tieši tāda ir bijusi bērna realitāte. Viņš ir kā mazs karalis, kura karaļvalsti apdzīvo lieli cilvēki, kas to vien dara kā viņu aptekā. Ģimenes konsultants Džons Rozmonds raksta: ”Šī fantāzija rodas nepilnos divos gados, bet pēc tam ir vajadzīgi vismaz sešpadsmit gadi, lai to izlabotu. Turklāt paradoksālā kārtā tieši tas ir vecāku uzdevums: vispirms likt bērnam noticēt šai ilūzijai un tad saudzīgi to sagraut.”

Aptuveni divu gadu vecumā ilūzija patiešām sāk grūt, kad vecāki aizvien lielākā mērā no aprūpētājiem pārtop par audzinātājiem. Mazulis sāk apzināties, ka nevis vecāki klausa viņa pavēlēm, bet tieši otrādi: no viņa tiek prasīts, lai viņš klausītu vecākiem. Mazais ”karalis” ir gāzts no troņa, un var gadīties, ka viņam tas nemaz nepatīk un viņš mēģina paturēt virsroku pār vecākiem. Kā tas var izpausties?

 Kā tikt galā ar niķiem

Daudziem bērniem ap divu gadu vecumu ir vērojamas krasas pārmaiņas uzvedībā, sākas bieži niķi un dusmu lēkmes. Tas vecākiem ir grūts posms, ko reizēm pat dēvē par ”briesmīgo” divgadnieka vecumu. Pēkšņi par mazuļa mīļākajiem vārdiņiem kļūst ”Nē!” un ”Negribu!”. Neapmierināts pats ar sevi un ar vecākiem, bērns cīnās ar pretrunīgām izjūtām. Viņš grib būt prom no mammas un tēta, bet vienlaikus grib būt tiem blakus. Apmulsušie vecāki nesaprot, ko tas viss nozīmē un kā tikt galā ar mazā spītnieka niķiem un stiķiem, kad šķiet, ka nekas vairs nelīdz. Kas ar viņu notiek?

Ir jāņem vērā, cik lielas izmaiņas ir notikušas bērna dzīvē. Vēl nesen atlika tikai iečīkstēties un pieaugušie steidzās viņam izdabāt. Tagad bērns sāk apjaust, ka viņa ”vara” ir bijusi īslaicīga un ka arī viņam pašam ir kaut kādi pienākumi. Aizvien skaidrāk viņš saprot, ka viņam ir jāklausa citiem. Bībelē tas kodolīgi ir izteikts vārdos: ”Bērni, klausiet vecākiem it visā.” (Kolosiešiem 3:20.)

Šajā sarežģītajā posmā ir svarīgi, lai vecāki paturētu vadības grožus savās rokās. Ja vecāki to dara stingri un ar mīlestību, bērns pieņems savu jauno lomu. Tā būs likts labs pamats viņa turpmākajai attīstībai.

Morālās īpašības

Arī dzīvnieki un pat mašīnas spēj pazīt vārdus un imitēt runu, bet cilvēkam piemīt unikāla spēja paraudzīties uz sevi no malas un sevi izvērtēt. Tāpēc apmēram trīs gadu vecumā bērnam jau ir pazīstamas tādas emocijas kā lepnums, kauns, vainas apziņa un neērtības sajūta. Ir sperti pirmie soļi, lai viņš izaugtu par nobriedušu cilvēku ar morālām īpašībām, kurš spēj stingri aizstāvēt to, kas ir pareizs, pat ja citi rīkojas nepareizi.

Ap to pašu laiku bērnā notiek vēl kāda pārvērtība, kas iepriecina vecākus: viņš sāk apzināties citu jūtas. Ja divu gadu vecumā bērns vairāk rotaļājās it kā blakus citiem, tagad viņš pa īstam rotaļājas kopā ar tiem. Viņš arī ievēro, kad vecāki jūtas labi, un vēlas tos iepriecināt. Visu šo pārmaiņu dēļ bērnam tagad ir daudz vieglāk kaut ko iemācīt.

Trīsgadnieks strauji sāk apgūt tādus jēdzienus kā labs un slikts, pareizs un nepareizs. Vecākiem ir jāizmanto šis laiks, lai mācītu savus bērnus un palīdzētu viņiem veidoties par atbildīgiem cilvēkiem.

[Izceltais teksts 5. lpp.]

Pāris dienās jaundzimušais pierod pie mātes balss un dod tai priekšroku salīdzinājumā ar sveša cilvēka balsi

[Izceltais teksts 6. lpp.]

Trīsgadnieks strauji sāk apgūt tādus jēdzienus kā labs un slikts, pareizs un nepareizs

[Papildmateriāls 6. lpp.]

KĀPĒC NIĶU LĒKMES ATKĀRTOJAS?

”Dažiem vecākiem liekas, ka bērns niķojas un krīt histērijā tāpēc, ka viņi ir pieļāvuši kādu kļūdu, reaģējot uz bērna prasībām,” raksta Džons Rozmonds. ”No pieņēmuma, ka niķu lēkmēs vainīgi ir vecāki, izriet loģisks secinājums, ka vecākiem pēc iespējas ātrāk sava vaina ir jāizlīdzina. Tāpēc, pateikuši nē, viņi saka jā. Uzšāvuši pa dibenu, viņi dod bērnam vairāk, nekā tas sākumā ir prasījis, lai nebūtu jājūtas vainīgiem. Un tas iedarbojas. Bērns nomierinās, vecāki jūtas atviegloti, un bērns iemācās, ka niķu lēkme ir efektīvs līdzeklis, lai panāktu savu, un turpmāk liek to lietā biežāk un iespaidīgāk.” (New Parent Power.)