Pusaudža gadi — ceļā uz briedumu

IZTĒLOJIETIES, ka jūs no tropu salas ierodaties Arktikā. Līdzko jūs sperat soli laukā no lidmašīnas, jūs ieskauj ledains aukstums. Vai ir iespējams pielāgoties jaunajam klimatam? Ir gan, bet tas nozīmē, ka būs kaut kas jāmaina.

Kad bērns sasniedz pusaudža vecumu, situācija ir līdzīga. Tā vien šķiet, ka vienā naktī ”klimats” ir mainījies. Dēls, kas nupat vēl negribēja atkāpties no jums ne soli, tagad dod priekšroku vienaudžu sabiedrībai. Meita, kas nesen dega nepacietībā visos sīkumos izstāstīt jums, kā viņai ir pagājusi diena, tagad izmet vien aprautas frāzes.

”Kā gāja skolā?” jūs prasāt.

”Labi,” viņa atsaka.

Klusums.

”Par ko tu domā?”

”Ne par ko.”

Atkal klusums.

Kas ir noticis? Kā teikts kādā grāmatā par pusaudžu attiecībām ar vecākiem, vēl nesen ”jums bija it kā caurlaide uz jūsu bērna dzīves aizkulisēm. Turpretī tagad labākajā gadījumā jūs varat cerēt uz vietu skatītāju zālē, turklāt, ļoti iespējams, tā pat nebūs īpaši izdevīga vieta.” (Breaking the Code.)

Vai jums nekas cits neatliek kā samierināties ar šādu ledainu distanci? Nē, tā nekādā gadījumā nav. Jūs varat saglabāt tuvas attiecības ar bērniem arī pusaudžu gados. Taču vispirms ir jāsaprot, kas notiek šajā aizraujošajā, bet brīžiem vētrainajā attīstības posmā.

Ceļā no bērna uz pieaugušo

Agrāk zinātnieki domāja, ka līdz piecu gadu vecumam bērna smadzenes jau ir gandrīz pilnīgi attīstījušās. Tagad viņi uzskata, ka smadzeņu izmēri pēc šī vecuma patiešām mainās maz, bet to pašu nevar teikt par smadzeņu darbību. Līdz ar pubertātes iestāšanos organismā sākas nozīmīgas hormonālas pārmaiņas, kas būtiski ietekmē bērna domāšanas veidu. Piemēram, mazulis parasti visu uztver ļoti tieši un domā kategorijās ”melns” un ”balts”, turpretī pusaudžiem aizvien vairāk attīstās abstraktā domāšana, un viņiem ir raksturīgi analizēt jautājumu dziļāko būtību. (1. Korintiešiem 13:11.) Pusaudžiem veidojas savi uzskati un pārliecība, un viņi nekautrējas tos paust.

Itālis Paolo pamanīja šādas izmaiņas savā dēlā. ”Kad es skatos uz viņu,” saka Paolo, ”man liekas, ka manā priekšā ir mazs vīrietis, nevis vairs zēns. Un runa nav tikai par fiziskām pārmaiņām. Visvairāk mani pārsteidz tas, kā viņš domā. Viņš nebaidās izteikt un aizstāvēt savus uzskatus.”

Ja jūsu bērni ir pusaudži, vai jūs esat novērojuši kaut ko līdzīgu? Varbūt agrāk bērns vienkārši darīja, kā viņam lika. ”Tāpēc, ka es tā teicu!” bija pietiekami spēcīgs arguments.  Tagad, kad viņš ir pusaudzis, viņš prasa, lai jūs paskaidrojat iemeslus, kāpēc kaut kas ir vai nav jādara, un varbūt pat apšauba vērtības, pēc kurām dzīvo jūsu ģimene. Viņa uzstājība un kategoriskums dažbrīd izskatās pēc dumpja.

Tomēr nesteidzieties secināt, ka jūsu bērns grib atmest jūsu vērtības. Iespējams, viņam tikai nav viegli padarīt jūsu vērtības par savējām un atrast tām vietu savā dzīvē. Iedomājieties, ka jūs pārceltos uz citu dzīvesvietu un pārvestu uz turieni savas mēbeles. Vai būtu vienkārši atrast visam vietu jaunajā mājoklī? Nez vai. Tomēr droši var teikt, ka jūs nemestu ārā nevienu lietu, kas jums ir dārga.

Pusaudzis ir līdzīgā situācijā: viņš gatavojas laikam, kad ”atstās tēvu un māti”. (1. Mozus 2:24.) Tiesa gan, tas brīdis varbūt vēl ir tālu, jo pusaudzis vēl nav pieaugušais. Tomēr savā ziņā viņš jau, tā sakot, kravā mantas. Pusaudža gados bērns pārbauda vērtības, ar kurām ir audzināts, un lemj, kuras no tām ņemt līdzi pieauguša cilvēka dzīvē. *

Doma, ka jūsu bērns pieņem šādus lēmumus, var likties biedējoša. Taču nav šaubu, ka pieaudzis viņš paturēs tikai tās normas un principus, kas viņam pašam liekas vērtīgi. Tāpēc laikā, kamēr viņš vēl dzīvo vecāku paspārnē, pusaudzim ir svarīgi rūpīgi pārdomāt un izsvērt, pēc kādiem principiem viņš dzīvos. (Apustuļu darbi 17:11.)

Īstenībā tas ir ļoti labi, ka jūsu pusaudzis to dara. Ja viņš tagad nedomājot pieņemtu jūsu normas, iespējams, nākotnē viņš tieši tikpat nekritiski pārņemtu citu normas un uzskatus. (2. Mozus 23:2.) Bībelē šāds jaunietis, kas akli seko citiem un ko ir viegli pamudināt uz aplamu rīcību, ir nosaukts par ”muļķīgi vientiesīgu”. (Salamana Pamācības 7:7.) Ja jaunam cilvēkam trūkst savas pārliecības, viņš var tikt ”šurpu turpu mētāts kā pa viļņiem un apkārt dzenāts līdzi katram mācības vējam cilvēku blēdības un viltīgi sagudrotas maldināšanas dēļ”. (Efesiešiem 4:14.)

Kā nepieļaut, ka tā notiek ar jūsu bērnu? Ir trīs svarīgas lietas, kas bērnam ir vajadzīgas.

1. SPRIESTSPĒJA

Apustulis Pāvils rakstīja, ka ”pieaugušie.. savu spriestspēju.. ir ievingrinājuši atšķirt labu no ļauna”. (Ebrejiem 5:14.) Varbūt jūs teiksiet: ”Bet es jau sen esmu iemācījis savam bērnam atšķirt labu no ļauna!” Audzināšana, ko bērns ir saņēmis mazotnē, noteikti ir nesusi labus augļus, un tā ir sagatavojusi viņu nākamajam attīstības posmam. (2. Timotejam 3:14.) Tomēr Pāvils uzsvēra, ka spriestspēja ir jāvingrina. Mazs bērns varbūt zina, kas ir labs un kas slikts, bet pusaudžiem ir vajadzīgs kaut kas vairāk — viņiem ir ”saprašanā jākļūst pieaugušiem”. (1. Korintiešiem 14:20;  Salamana Pamācības 1:4; 2:11.) Ir jāpanāk, nevis lai jaunietis akli paklausītu, bet lai viņš spētu patstāvīgi spriest un izdarīt pareizus secinājumus. (Romiešiem 12:1, 2.) Kā lai palīdz viņam to iemācīties?

Ir jāļauj viņam izteikt savas domas. Nepārtrauciet viņu un centieties nereaģēt pārāk asi, pat ja pusaudzis saka kaut ko tādu, ko jums ir nepatīkami dzirdēt. Bībelē ir ieteikts būt ”naskam klausīties, gausam runāt, gausam dusmoties”. (Jēkaba 1:19; Salamana Pamācības 18:13.) Turklāt Jēzus sacīja: ”Ar ko sirds pilna, to mute runā.” (Mateja 12:34.) Ja jūs ieklausīsieties pusaudzī, jūs uzzināsiet, kas viņu patiešām nodarbina un uztrauc.

Kad jūs runājat, labāk uzdodiet jautājumus, nevis izsakiet kategoriskus apgalvojumus. Jēzus mēdza jautāt: ”Kā jūs domājat?”, lai izdibinātu ne tikai savu mācekļu, bet arī pretinieku domas. (Mateja 21:23, 28.) Jūs varat rīkoties līdzīgi, pat ja pusaudzis izsaka viedokli, kas pretējs jūsējam. Piemēram:

Ja pusaudzis saka: ”Šaubos, vai es vispār ticu Dievam.”

Nesakiet: ”Kā tu vari neticēt Dievam! Cik mēs neesam tevi mācījuši!”

Jūs varētu teikt: ”Kāpēc tev ir radušās tādas šaubas?”

Kāpēc ir vērts mudināt jaunieti izteikties? Jūs gan dzirdējāt, ko viņš saka, bet jums ir jāsaprot, ko viņš domā. (Salamana Pamācības 20:5.) Varbūt runa drīzāk ir par Dieva normām, nevis par viņa eksistenci.

Piemēram, ja vienaudžu spiediena dēļ jaunietis jūt kārdinājumu pārkāpt Dieva morāles normas, varbūt viņam šķiet, ka situāciju varētu atrisināt, pārstājot ticēt Dievam. (Psalms 14:1.) Viņš varbūt spriež: ”Ja Dieva nav, tad man nav jādzīvo pēc Bībeles normām.”

Ja tāds ir jūsu bērna domu gājiens, viņam, iespējams, būtu noderīgi pārdomāt jautājumu: ”Vai es ticu, ka Dieva normas man nāk par labu?” (Jesajas 48:17, 18.) Ja viņš ir par to pārliecināts, palīdziet viņam saprast, ka ir vērts drosmīgi aizstāvēt to, kas padara viņa dzīvi labāku. (Galatiešiem 5:1.)

Ja pusaudzis saka: ”Tā ir jūsu ticība. Tas vēl nenozīmē, ka tā ir arī manējā.”

Nesakiet: ”Mēs esam tavi vecāki, tāpēc tā ir gan arī tava ticība!”

Jūs varētu teikt: ”Tie ir ļoti nopietni vārdi. Bet, ja tu nepiekrīti mūsu uzskatiem, tev ir jābūt saviem uzskatiem, ko likt vietā. Kādi ir tavi uzskati? Kā tu domā, pēc kādiem principiem ir pareizi dzīvot?”

Kāpēc ir vērts mudināt jaunieti izteikties? Šādi aprunājoties ar savu bērnu, jūs palīdzat viņam pašam analizēt savu viedokli. Varbūt viņš sev par pārsteigumu atklās, ka īstenībā viņa reliģiskie uzskati sakrīt ar jūsējiem un problēma slēpjas citur.

Piemēram, varbūt viņš nezina, kā paskaidrot savus uzskatus citiem. (Kolosiešiem 4:6; 1. Pētera 3:15.) Vai arī viņam varbūt ir radušās jūtas pret kādu pretējā dzimuma pārstāvi,  kas nav viņa ticības biedrs. Centieties aizrakties līdz problēmas saknei un palīdziet to izdarīt arī savam bērnam. Jo vairāk viņš vingrinās savu spriestspēju, jo labāk viņš būs sagatavots pieauguša cilvēka dzīvei.

2. LABVĒLĪGA PIEAUGUŠO IETEKME

Mūsdienās dažās kultūrās pusaudži nemēdz izjust tās vētrainās emocijas un stresu, ko daži psihologi šim vecumam uzskata par normu. Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka šajās kultūrās jaunieši jau agrīnā vecumā iekļaujas pieaugušo vidū. Viņi strādā kopā ar pieaugušajiem, biedrojas ar pieaugušajiem, un viņiem uztic tādu pašu atbildību kā pieaugušajiem. Šajās sabiedrībās pat nepastāv tādi jēdzieni kā ”jauniešu kultūra”, ”nepilngadīgo noziedzība” un ”vētrainie pusaudža gadi”.

Turpretī daudzās zemēs jaunieši nonāk pārpildītās skolās, kur ciešs kontakts viņiem ir tikai ar vienaudžiem. Kad viņi pārnāk mājās, tur neviena nav, jo tētis un mamma ir darbā, bet radinieki dzīvo tālu. Vienīgā sabiedrība, kas viņiem ir viegli pieejama, ir citi pusaudži. * Vai redzat, kur slēpjas risks? Runa nav tikai par to, ka pusaudzim varētu uzrasties slikti draugi. Pētījumi liecina, ka pat priekšzīmīgi jaunieši mēdz uzvesties bezatbildīgi, ja viņi ir izolēti no pieaugušo pasaules.

Senās Izraēlas sabiedrība bija viena no tām, kurās nepastāvēja plaisa starp pusaudžiem un pieaugušajiem. * Piemēram, Bībelē ir stāstīts par Usiju, kas pusaudža vecumā kļuva par Jūdejas valdnieku. Kā viņš varēja tikt galā ar tik atbildīgu uzdevumu? Viņam noteikti nāca par labu Zaharjas ietekme. Zaharja bija pieaudzis cilvēks, kurš, kā teikts Bībelē, Usijam ”skaidroja Dieva prātu”. (2. Laiku 26:5.)

Vai jūsu bērnam pusaudzim ir draugi no pieaugušo vidus, kuriem ir tādi paši morāles principi kā jums? Neesiet greizsirdīgi, ja viņam ir tādi draugi, jo tie ļoti labvēlīgi ietekmē pusaudzi un palīdz viņam rīkoties pareizi. Kāds Bībeles sakāmvārds skan: ”Kam darīšana ar zinīgo, tas kļūst pats zinīgs.” (Salamana Pamācības 13:20.)

3. ATBILDĪBAS SAJŪTA

Dažās zemēs likums aizliedz nodarbināt jauniešus ilgāk par konkrētu stundu skaitu nedēļā un likt viņiem darīt konkrētus darbus. Šādi ierobežojumi ir noteikti, lai pasargātu bērnus no darba bīstamos apstākļos — 18. un 19. gadsimta industriālās revolūcijas bēdīgajām sekām.

Likumi, kas regulē bērnu nodarbinātību, sargā jauniešus no briesmām un ekspluatācijas, tomēr, pēc dažu speciālistu domām, tie viņus sargā arī no atbildības. Grāmatā Escaping the Endless Adolescence (Kā tikt ārā no bezgalīgā pusaudžu vecuma) ir minēts, ka  mūsdienās daudziem pusaudžiem ir raksturīga ”nīgra pašpārliecība, sajūta, ka viņi gandrīz vai ir pelnījuši visu saņemt kā uz paplātes, bez mazākajām pūlēm”. Grāmatas autori norāda, ka šāda attieksme, ”liekas, ir dabiska reakcija uz dzīvi pasaulē, kurā liels uzsvars tiek likts uz pusaudžu izklaidēšanu, bet no viņiem nekas netiek prasīts”.

Turpretī Bībelē ir stāstīts par jauniem cilvēkiem, kas jau agrīnā vecumā bija gatavi uzņemties nopietnu atbildību. Piemēram, Timotejs laikam vēl bija pusaudzis, kad viņš iepazinās ar apustuli Pāvilu — cilvēku, kurš viņu spēcīgi ietekmēja. Vēlāk Pāvils mudināja Timoteju ”uzturēt spožu Dieva dāvanas liesmu”, ko Timotejs bija saņēmis. (2. Timotejam 1:6.) Kad Timotejam bija apmēram 20 gadu, viņš atstāja mājas un ceļoja kopā ar Pāvilu, palīdzēdams apustulim dibināt draudzes un stiprināt ticības biedrus. Sadarbojies ar Timoteju kādus desmit gadus, Pāvils Filipu kristiešiem par viņu rakstīja: ”Man nav neviena cita, kam būtu tāda attieksme kā viņam un kas patiesi rūpētos par jums.” (Filipiešiem 2:20.)

Jaunieši bieži vien labprāt uzņemas atbildīgus uzdevumus, it īpaši, ja viņi redz, ka var darīt kaut ko lietderīgu. Tas ne tikai palīdz viņiem veidoties par atbildīgiem, nobriedušiem cilvēkiem, bet jau tagad ļauj viņos izpausties vislabākajām īpašībām.

Pielāgošanās jaunam ”klimatam”

Kā bija minēts sākumā, ja jums ir bērni pusaudžu vecumā, jūs droši vien jūtat, ka dažu pēdējo gadu laikā ”klimats” ir mainījies. Tomēr šai pārmaiņai ir iespējams sekmīgi pielāgoties, gluži tāpat kā jūs to esat darījuši līdz šim, iepriekšējos bērna attīstības posmos.

Uztveriet bērna pusaudža gadus kā iespēju 1) palīdzēt viņam vingrināt spriestspēju; 2) nodrošināt viņam labvēlīgu ietekmi no pieaugušo puses; 3) ieaudzināt viņā atbildības sajūtu. Tā jūs viņu gatavosiet patstāvīgai dzīvei.

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls/Attēls 20. lpp.]

”NEVARU IEDOMĀTIES LABĀKUS VECĀKUS”

Gan ar vārdiem, gan ar savu paraugu Jehovas liecinieki māca saviem bērniem dzīvot pēc Bībeles principiem. (Efesiešiem 6:4.) Taču viņi nespiež bērnus to darīt. Jehovas liecinieki saprot, ka tad, kad viņu bērni būs pietiekami paaugušies, tiem pašiem būs jāizlemj, pēc kādiem principiem dzīvē vadīties.

Astoņpadsmitgadīgā Ešlina ir pārliecināta, ka tās vērtības, ar kurām viņu ir audzinājuši vecāki, ir pašas labākās. ”Mana ticība man nenozīmē tikai kaut ko tādu, kam es atvēlu laiku reizi nedēļā. Tā ir visa mana dzīve. Tā ietekmē visu, ko es daru, un visus lēmumus, ko es pieņemu: ar ko draudzēties, kādus priekšmetus skolā izraudzīties, kādas grāmatas lasīt.”

Ešlina augstu novērtē kristīgo audzināšanu, ko ir saņēmusi no vecākiem. ”Nevaru iedomāties labākus vecākus,” viņa saka. ”Esmu laimīga, ka viņi ir palīdzējuši man attīstīt vēlēšanos būt Jehovas lieciniecei un dzīvot saskaņā ar savu ticību. Vecāki man vienmēr būs paraugs, kam es vēlos līdzināties.”

[Attēls 17. lpp.]

Ļaujiet pusaudzim izteikties

[Attēls 18. lpp.]

Pieauguši draugi var labvēlīgi ietekmēt bērnu

[Attēls 19. lpp.]

Lietderīgs darbs palīdz jauniešiem attīstīt atbildības sajūtu