Starp pirmsskolas vecumu un pusaudža gadiem

”Līdz kādiem pieciem gadiem bērni aug mājīgā ģimenes vidē, un labas īpašības viņos ieaudzināt ir vieglāk. Bet, kad bērni sāk iet skolā, viņi nonāk saskarē ar visdažādāko uzvedību un runas veidu.” (Valters, Itālija.)

BĒRNIEM augot, viņu pasaule kļūst aizvien plašāka, un viņi aizrautīgi to pētī. Viņi satiek jaunus cilvēkus — rotaļu biedrus, skolasbiedrus, radiniekus. Kā atzīmē tikko citētais Valters, kad bērns paaugas, jūs vairs neesat vienīgie, kas ietekmē viņa dzīvi. Tāpēc ir būtiski izmantot agrīnos gadus, lai iemācītu savam bērnam būt paklausīgam un labi uzvesties, kā arī saprast, kas ir labs un kas slikts.

To visu nevar iemācīt īsā laikā, un tas nenāk pats no sevis. Jums droši vien nāksies ”aizrādīt, norāt, pamudināt ar lielu pacietību un mācītprasmi”. (2. Timotejam 4:2.) Senajā Izraēlā vecākiem bija pavēlēts: ”[Dieva likumi] tev jāpiekodina taviem bērniem un par tiem tev jārunā tavās mājās un tavos namos arī tad, kad tu esi apsēdies, vai kad tu eji pa ceļu, tev guļoties un tev ceļoties.” (5. Mozus 6:6, 7.) Kā redzams no šiem Bībeles vārdiem, audzināšanai ir jābūt pastāvīgai.

Vecāku uzdevums ir atbildīgs, un, audzinot bērnus, ir jāsaskaras ar grūtībām. Aplūkosim dažus būtiskus audzināšanas aspektus.

Laiks klausīties

Bībelē sacīts, ka ir ne tikai ”savs laiks, kad runāt”, bet arī savs laiks klusēt un klausīties. (Salamans Mācītājs 3:7.) Kā iemācīt bērniem uzmanīgi klausīties, kad runā citi, ieskaitot jūs? Pirmām kārtām — ar savu piemēru. Vai jūs ieklausāties citos, arī savos bērnos?

Bērnu uzmanība ir nenoturīga, un sarunās ar viņiem jūsu pacietība noteikti tiks pārbaudīta. Katrs bērns ir citāds, tāpēc esiet vērīgi un apdomājiet, kāda pieeja vislabāk der tieši jūsu bērnam. Piemēram, Deivids no Lielbritānijas saka: ”Es meitiņai lūdzu, lai viņa saviem vārdiem atkārto, ko es tikko teicu. Tā viņa ir iemācījusies klausīties uzmanīgāk.”

Jēzus pamācīja savus mācekļus: ”Pievērsiet uzmanību tam, kā jūs klausāties.” (Lūkas 8:18.) Ja jau pat pieaugušajiem tas ir jāmācās, tad bērniem vēl jo vairāk!

”Augstsirdīgi piedodiet”

Bībelē ir rakstīts: ”Vienmēr esiet iecietīgi cits pret citu un augstsirdīgi piedodiet,  ja arī kādam ir iemesls sūdzēties par otru.” (Kolosiešiem 3:13.) Bērniem var iemācīt piedot. Kā to darīt?

Tāpat kā mākslu klausīties, arī prasmi piedot bērni apgūs, ja jūs viņiem rādīsiet paraugu. Bērniem ir jāredz, ka jūs esat gatavi piedot. Marina no Krievijas stāsta: ”Mēs cenšamies būt labs piemērs saviem bērniem — piedodam citiem, piekāpjamies un neapvainojamies. Ja man nav bijusi taisnība, es bērniem atvainojos. Es gribu, lai viņi mācās tāpat izturēties pret citiem.”

Prasme atrisināt domstarpības un piedot pāridarījumus būs ļoti nepieciešama pieauguša cilvēka dzīvē. Māciet jau tagad bērniem būt uzmanīgiem pret citiem un uzņemties atbildību par savām kļūdām — nākotnē tas viņiem ārkārtīgi noderēs.

”Esiet pateicīgi!”

Šajos ”īpaši grūtajos laikos” daudzi ir patmīlīgi. (2. Timotejam 3:1, 2.) Kamēr bērni ir mazi, ir īstais laiks mācīt viņus būt pateicīgiem. ”Esiet pateicīgi!” mudināja apustulis Pāvils. (Kolosiešiem 3:15.)

Jau no mazām dienām bērni spēj apgūt labas manieres un mācīties būt iejūtīgi. Kā vecāki viņiem var palīdzēt? ”Lai iemācītu bērnus būt pateicīgiem, galvenais ir nenogurstoši paust pateicību savā ģimenē,” žurnālā Parents saka bērnu psihiatrs Kails Pruets. ”Tas nozīmē, ka jums regulāri ir jāpateicas par palīdzību, ko esat saņēmuši, ka arī par citām laipnības izpausmēm.. [..] Tas ir jādara atkal un atkal.”

Ričards, kas dzīvo Lielbritānijā, cenšas tā rīkoties. Viņš stāsta: ”Mēs ar sievu rādām bērniem, kā pateikt paldies tiem, kas ir darījuši mums labu, piemēram, skolotājiem un vecvecākiem. Kad esam bijuši ciemos, mēs vienmēr uzrakstām pateicības kartīti, un visi bērni uz tās parakstās vai kaut ko uzzīmē.” Ja jūsu bērns iemācīsies būt laipns un pateicīgs, viņam vēlāk būs daudz vieglāk veidot tuvas un noturīgas attiecības.

”Netaupi savam bērnam pārmācību”

Kad bērni aug, viņiem ir jāsaprot, ka ikvienai rīcībai ir sekas. Pat no maziem bērniem tiek prasīta zināma atbildība — ne tikai mājās, bet arī skolā un citur. Palīdziet saviem bērniem apgūt principu ”Ko sēsi, to pļausi”. (Galatiešiem 6:7.) Kādā veidā?

Bībelē teikts: ”Netaupi savam bērnam pārmācību.” (Salamana Pamācības 23:13.) Bērnus vajag disciplinēt. Ja esat paskaidrojuši, ka pārkāpumam sekos konkrēts sods, nebaidieties rīkoties saskaņā ar saviem vārdiem. ”Ir jābūt konsekventam,” uzsver argentīniete Norma. ”Vecāku nekonsekvence iedrošina bērnu manipulēt ar viņiem pēc sava prāta.”

Vecāki var izvairīties no nebeidzamiem kašķiem ar bērnu pēc nodarījuma, ja viņi gādā, lai bērns jau iepriekš skaidri saprastu, kādas būs sekas. Bērni labprātāk paklausa, ja viņi zina, kādus noteikumus vecāki prasa ievērot un kas notiks, ja viņi tos pārkāps, un ka vecāki nepievērs acis uz viņu slikto uzvedību.

 Protams, lai audzināšanas pasākumi būtu efektīvi, vecāki nedrīkst sodīt bērnu dusmās. Bībelē ir norādīts: ”Atmetiet jebkādu rūgtumu, niknumu, dusmas, kliegšanu, apvainojumus!” (Efesiešiem 4:31.) Audzināšana un disciplinēšana nekādā gadījumā nedrīkst izpausties kā nežēlīgs sods, un tā nedrīkst fiziski vai emocionāli pazemot bērnu.

Bet kā savaldīt dusmas, kad bērna nepaklausības dēļ pacietības mērs ir pilns? ”Viegli tas nav,” atzīst Pīters no Jaunzēlandes, ”bet bērniem ir jāredz, ka sods ir viņu rīcības sekas, nevis veids, kā vecāki izgāž dusmas.”

Pīters un viņa sieva cenšas panākt, lai bērni saprastu, kāds labums galu galā būs no tā, ka vecāki viņus disciplinē. Pīters saka: ”Pat ja bērni ir izdarījuši kaut ko pavisam nelāgu, mēs runājam ar viņiem par to, kādus mēs gribētu viņus redzēt, nevis stāstām, cik viņi ir slikti.”

”Jūsu saprātīgums lai kļūst zināms”

Kad Dievs grasījās sodīt savu tautu, viņš paskaidroja: ”Es.. tevi tikai pārmācīšu, kā tu pelnījis.” (Jeremijas 46:28.) Sods nāk par labu vienīgi tad, ja tas ir taisnīgs un atbilstošs nodarījumam. ”Jūsu saprātīgums lai kļūst zināms,” kristiešiem rakstīja apustulis Pāvils. (Filipiešiem 4:5.)

Disciplinēt bērnu saprātīgi nozīmē darīt to tā, lai negrautu viņa pašcieņu. Santi no Itālijas dalās savā pieredzē: ”Es nekad nenoniecinu savu dēlu vai meitu, bet cenšos uztaustīt problēmas sakni un tikt galā ar to. Es nesodu bērnus citu klātbūtnē, pat ne vienu otra klātbūtnē, ja tas ir iespējams, un nezobojos par viņu kļūdām un trūkumiem, vienalga, vai atrodamies cilvēkos vai esam paši vien.”

Jau pieminētais Ričards arī ir pārliecināts, ka ir svarīgi būt saprātīgam. ”Nedrīkst katru nākamo pārkāpumu pieskaitīt iepriekšējam un sodīt aizvien bargāk,” viņš saka. ”Ja bērns sodu ir saņēmis, nevajag viņam visu laiku atgādināt izdarīto.”

Bērnu audzināšana ir grūts un atbildīgs darbs, kas prasa lielu pašaizliedzību, taču tas sagādā arī milzu gandarījumu. Par to ir pārliecinājusies Jeļena no Krievijas. Viņa stāsta: ”Es sameklēju pusslodzes darbu, lai varētu vairāk laika veltīt dēlam. Nākas krietni papūlēties un materiālā ziņā ir grūtāk, bet pūles simtkārt atalgojas, kad redzu, cik bērns ir priecīgs un kā tas mūs satuvina.”

[Attēls 11. lpp.]

Bērni var iemācīties domāt par citiem

[Attēls 12. lpp.]

Disciplinējiet bērnus tā, lai negrautu viņu pašcieņu